1. Es esmu zvērējis vairākas reizes un vienu reizi savu zvērestu pārkāpis. Pēc zvēresta pārkāpšanas es iedevu nabadzīgai meitenei drēbes un mantas, kuru pietiktu desmit cilvēkiem.
2. Vai šāda veida izpirkšana būs pietiekama?
3. Dāvinot apģērbu, man nebija nodoma to uzskatīt par zvēresta atpirkšanu. Tātad, es to nedarīju ar tādu nolūku. Vai mans dāvinātais apģērbs var tikt uzskatīts par zvēresta atpirkšanu?
4. Es neesmu pārkāpis citus savus zvērestus, bet esmu nolēmis, ka neesmu rīkojies pareizi. Vai ir iespējams izpirkt grēku, nepārkāpjot zvērestu?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Lai gan zvērēt, ka darīs vai nedarīs kaut ko atļautu, ir atļauts, tomēr to darīt par ieradumu nav pareizi. Patiešām, Visaugstākais Dievs,
“Nekad nepadodies tam, kas ir zemisks un zvērē.”
(Pildspalva, 68/10)
Viņš nosodīja tos, kas zvērēja bez pamata un nepamatoti. Korānā ir teikts par solījuma izpildi:
“Turiet savus solījumus.”
(Al-Ma’idah, 5/89),
„Pildiet savus zvērestus, kurus esat devuši Allāha vārdā. Neizlaužiet savus zvērestus, kad esat tos nostiprinājuši, uzņemot Allāhu par savu galvotāju! Patiesi, Allāhs zina, ko jūs darāt.”
(An-Nahl, 16/91)
Tāpēc būtu pareizi, ja musulmanis, cik vien iespējams, izvairītos no zvērēšanas.
Tas, kurš pārkāpj savu zvērestu, ir pienākums samaksāt zvēresta izpirkšanas maksu.
Zvērēšanās atpirkšana
katram nabagam pa vienai fitrai
(Fıtır sadakası) apmērs ir vai nu dot vienam nabadzīgam cilvēkam naudu desmit atsevišķās dienās, katru dienu pa vienai fitre summai, vai pabarot desmit trūcīgus cilvēkus no rīta un vakarā, vai apģērbt viņus. Tiem, kuriem tas nav pa spēkam, tad…
trīs dienas gavēnis bez pārtraukuma
Viņiem tas ir jāievēro. Šis izpirkšanas rituāls ir minēts Korānā.
(Al-Ma’ida, 5/89)
Ja zvērests ir dots ar nosacījumu, ka jāatstāj kāds obligāts pienākums vai jāizdara kāds aizliegts darbs, tad šāds zvērests ir jāatceļ un jāsamaksā izpirkšanas maksa.
Jo, ja šāds zvērests tiks izpildīts, tiks izdarīts grēks.
1.
Zvērēšanas atbildības svarīgums balstās uz Dieva vārda pārkāpšanu. Ja kāds, piesaucot Visaugstā Dieva vārdu, dod solījumu vai paziņo, ka kaut ko nedarīs, un tad šo solījumu pārkāpj, viņam ir jāsaņem sods. Šis sods bieži vien kalpo kā atturošs faktors un novērš to, ka cilvēks neapdomīgi zvēr pie Dieva.
2.
Zvērēšanas pārkāpuma izpirkšana ir desmit atsevišķām personām dot ēdienu (tikpat, cik ir fitr sadaka) vai apģērbu. Vienai personai dotā izpirkšana nav pietiekama. Tā jāsniedz desmit atsevišķām personām.
3.
Ja apģērbs, kas tiek dots trūcīgam cilvēkam bez nodoma to izmantot kā zvēresta izpirkumu, tad tas nevar aizstāt zvēresta izpirkumu.
Tāpēc musulmanim, ja viņš ir devis zvērestu, ir jāievēro savs zvērests, jo zvērestā viņš ir piesaucis Allāhu kā liecinieku savam solījumam.
Zvērēt, ka nedarīs kaut ko tādu, kas ir obligāts vai ieteicams, vai ka darīs kaut ko tādu, kas ir aizliegts un grēcīgs, nav musulmanim pieklājīga rīcība.
Visaugstākais Dievs Korānā saka:
„Neizmantojiet Allāhu kā aizbildni saviem zvērestiem, kas vērsti pret labdarību, dievbijību un izlīgšanu starp cilvēkiem. Allāhs ir tas, kas dzird un zina visu.”
(Al-Baqarah, 2:224)
Tomēr, ja kāds ir devis šādu zvērestu, tad, ja viņš to nepilda un pārkāpj, viņam ir jāizpilda zvēresta atpirkšanas rituāls. Par šo tēmu kādā hadītā pravietis Muhameds (s.a.v.) ir teicis:
„Ja kāds zvēr kaut ko, bet tad redz, ka ir kaut kas labāks, tad lai viņš lauž savu zvērestu un samaksā izpirkumu.”
(Muslims, Eyman, 15-16); (Merğinani, el-Hidaye, II, 358)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
