Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Abu Hureira (lai Allahs būtu apmierināts ar viņu) stāsta: “Allahs sūtnis (lai viņam miers un svētība) teica:
“Dievs nav sūtījis nevienu pravieti, kurš nebūtu bijis aitu gans.”
“Vai arī tu, ak, Dieva sūtnis?”
viņi jautāja.
“Jā, es arī kādu laiku ganīju aitas Mekas iedzīvotājiem par nelielu samaksu.”
teica.” [Buhārī, Ičāre 2; Muvatta, 18 (2, 971); Ibnu Madže, Tidžārāt 5, (2149).]
PAZIŅOJUMS:
1.
Šajā hadītā ir teikts, ka visu praviešu dzīvē ir bijis ganīšanas periods. Nesāī kādā no saviem stāstījumiem saka:
“Aitu un kamieļu īpašnieki bija izrādījuši savu pārākumu. Allāha sūtnis (lai viņam miers un svētība) teica:”
„Mozus, būdams ganāmpulku gans, kļuva par pravieti. Dāvids, būdams ganāmpulku gans, kļuva par pravieti. Un es, ganīdams savas ģimenes ganāmpulku Cijādā, kļuvu par pravieti.”
teica.
Hadītā minētā vārda “karārīt” daudzskaitlis ir “kīrāt”. Vai “kīrāt” hadītā ir lietots kā kādas vietas nosaukums, vai arī tas nozīmē kādu dināra daļu? Jo “kīrāt” parasti ir naudas vienība, līdzīga kurušam. Tie, kas uzskata, ka “karārīt” nozīmē naudu, norāda, ka Mekas iedzīvotāji nezināja par tādu apgabalu ar šādu nosaukumu. Mūsu piezīmētajā stāstījumā ir minēts, ka viņš ganījis aitas vietā, ko sauc par Ciyādu. Ibn Hadžers:
“Viņš varēja ganīt aitas par maksu Mekas iedzīvotājiem, bet savai ģimenei – bez maksas.”
izlīdzinot nesaskaņas.
2.
Zinātnieki ir izskaidrojuši praviešu pieredzi ganu darbā šādi:
“Pravieši, ganot avis, ieguvuši pieredzi savu tautu vadīšanā, kas viņiem bija uzticēta. Jo, esot kopā ar avīm, viņos attīstās lēnprātība un līdzjūtība. Viņi pacietīgi ganīja avis, savāca tās pēc izklīšanas ganībās, pārvietoja no vienas ganības uz citu, atvairīja plēsējus un zagļus. Viņi iepazina un izprata atšķirības avju dabā, to vājumu un vajadzību pēc aizsardzības, kā arī to savstarpējo nesaskaņas. Tā viņi iemācījās pacietību pret savu tautu un izprata tās dabas un prāta atšķirības. Tā viņi dziedināja tautas rētas, žēloja vājos un labāk sapratās ar tiem. Šo grūtību izturēšana tiem, kas bija ganījuši avis, bija vieglāka nekā tiem, kas šajā darbā iesaistījās pēkšņi. Ganot avis, šīs īpašības tika apgūtas pakāpeniski.”
“Šajā eksperimentā tika izmantotas aitas, jo tās ir vājākas par citām, un to izkliedēšana ir lielāka nekā kamieļiem un govīm. Jo kamieļus un govis ir iespējams piesiet. Parasti aitas laukā nepiesien. Turklāt, lai gan aitas izkliedējas vairāk, tās pakļaujas pavēlēm ātrāk nekā citas.”
Stāsta Džābir (lai Allahs būtu apmierināts ar viņu):
“Atceros, kā mēs kopā ar Allāha sūtni (lai viņam miers un svētība) Merrü’z-Zahrānā lasījām erāka koka augļus, ko sauc par kebās. Tad Allāha sūtnis (lai viņam miers un svētība) mums teica:”
“Savāciet savus melnos, tie ir labāki!”
bija ieteicis. Es no viņiem
“Vai tu esi kādreiz ganījis aitas?”
Es jautāju.
“Vai ir kāds pravietis, kurš nav ganījis avis?”
atbildē teikts.” [Buhārī, Et’ime 50, Enbiya 29, Müslim, Ešribe 163, (2050).]
PAZIŅOJUMS:
1.
Merrü’z-Zahrân ir vietas nosaukums, kas atrodas viena maršruta attālumā no Mekas.
2.
Komentētāji,
“Vai tu esi ganījis aitas?”
jautājuma
“Vai tu esi ganījis aitas, ka zini, ka tā sauktā kebasa augļa melnā krāsa ir labāka?”
viņi norāda, ka to novērtē. No šī apgalvojuma var saprast, ka kebasa netiek audzēta, netiek pārdota tirgos, bet gan aug savvaļā kalnos un ir zināma un izmantota ganiem. Tomēr leksikogrāfi norāda, ka kebasa ēd arī cilvēki, kamieļi un pat aitas.
3.
Zinātnieki no šī hadīsa ir izdarījuši secinājumu, ka ir atļauts ēst augļus no kokiem, kas aug savvaļā kalnos.
4.
Zinātnieki, skaidrojot gudrību, kas slēpjas faktā, ka pravieši pirms pravietojuma nodarbojušies ar ganiem, sniedz šādu skaidrojumu:
“Aitu ganīšana ir mācīšanās un pieredzes iegūšana, lai vadītu savu tautu. Jo, esot kopā ar aitām, attīstās tādas īpašības kā lēnprātība un līdzjūtība. Viņi iemācās pacietību, ganot aitas, savācot tās pēc izklīdināšanas ganībās, pārvietojot tās no vienas ganības uz citu, aizsargājot tās no plēsējiem un zagļiem. Viņi iepazīst aitu dabu, to vājības un nepieciešamību pēc kopības, neskatoties uz iekšējiem strīdiem. Tādējādi viņi pierod būt pacietīgi pret savu tautu, saprotot atšķirības viņu prāta spējās un raksturu daudzveidību. Viņi izlīdzina strīdus, ir žēlsirdīgi pret vājajiem un izturas pret tiem labi. Tāpēc viņiem ir daudz vieglāk izturēt šo darbu grūtības, nekā ja šis darbs būtu uzreiz dots bez iepriekšējas pieredzes aitu ganīšanā. Šī cēlsirdība ir pakāpeniski iegūta, ganot aitas.”
“Šajā sakarā īpaši pieminētas ir aitas, jo tās ir vājākas par citām un izklīst vairāk nekā kamieļi vai govis. Lielāku dzīvnieku savaldīšana, kā ierasts, ir vieglāka. Tomēr, lai gan aitas izklīst vairāk, tās ir vieglāk un ātrāk savākt un savaldīt nekā citas.”
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
