Vai Vejsels Karani ir sahaba?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Tā sauktais Vejsels Karani nav bijis pravieša Muhameda (s.a.v.) laikabiedrs. Viņš ir viens no tiem, kas, dzīvojot pravieša Muhameda (s.a.v.) laikā un pieņemot islāmu, tomēr nav spējis viņu satikt.
Hadīsu zinātāji šo apzīmējumu lietojuši attiecībā uz tiem, kas dzīvojuši kā musulmaņi pravieša Muhammada (s.a.v.) laikā, bet paši viņu nav redzējuši. Imams Muslīms, Irāki un Sujūtī ir noskaidrojuši un aprakstījuši dažus no tiem, kas ir pazīstami un slaveni. Daži no tiem ir Kadī Šureihs ibn el-Hariss, kas pazīstams ar vārdu Vejsels Karanī, Alkame ibn Kajs un Ka’bs el-Ahbārs. (sk. Sahih-i Buharī Tecrîd-i Sârih, tulkojums, Ankara 1980, I, 33-34).
Üveys, kurš tikās ar daudziem no Sahābas, tika uzskatīts gan par vienu no izcilākajiem Tābiīniem, gan par vienu no labākajiem musulmaņiem. (Ibn al-Athīr, Usd al-Ghaba, 1/179; Ahmad ibn Hanbal, Kitab az-Zuhd, lpp. 344)
Viņš bija liels svētais, kas dzīvojis pravieša Muhameda (s.a.v.) laikā. Viņa vārds bija Uveys ibn Āmir el-Karnī. Viņš dzimis Karnas ciematā Jemenā. Viņa dzimšanas datums nav zināms. Viņš tika nogalināts 657. gadā (H.37). Viņš pieņēma islāmu pravieša Muhameda (s.a.v.) dzīves laikā. Bet tā kā viņš viņu neredzēja, viņš nevarēja būt Sahābs. Viņš nenāca uz Medīnu pravieša Muhameda (s.a.v.) laikā. Hadīsa šerīfā ir teikts, ka viņš bija viens no lielākajiem Tābiīniem. Viņš ieradās Medīnā kalifāta laikā, kad valdīja Hazret-i Ömer (ra). Viņš saņēma lielu uzmanību un cieņu. Sākumā viņš dzīvoja savā dzimtajā Jemenā. Pēc tam viņš devās uz Basru.
Vejsels Karani, dzīvodams Jemenā, ganīja kamieļus un tā pelnīja iztiku. Viņa dzīve bija ļoti vienkārša. Viņam nebija neviena cita kā slimā, aklā un vecā māte. Viņš neprasīja noteiktu samaksu par ganītajiem kamieļiem, bet pieņēma visu, ko viņam deva. No nabadzīgajiem viņš nekad neņēma samaksu. Pusi no nopelnītā viņš izdalīja nabadzīgajiem kā žēlastību, bet atlikušo daļu iztērēja savām un mātes vajadzībām.
Pēc pieņemšanas islāma viņš visu savu mūžu dega mīlestībā pret mūsu mīļoto Pravieti (s.a.v.). Viņš ne uz mirkli neaizmirsa savu Kungu. Viņš sasniedza tādu pakāpi savā kalpošanā, ka katra viņa rīcība, katrs viņa žests un katrs viņa vārds kļuva par piemēru un pamācību citiem. Viņš nevienam nenodarīja pāri un pats necieta no neviena. Viņa svarīgākās īpašības bija mīlestība pret Pravieti (s.a.v.), dedzīga uzticība lūgšanām un cieņa pret savu māti. Viņš daudz kalpoja savai mātei un saņēma viņas labās vēlējumus. Viņš ļoti vēlējās redzēt Pravieti (s.a.v.). Daudzkārt viņš lūdza savai mātei atļauju redzēt Pravieti (s.a.v.). Viņa māte nevarēja viņam atļaut, jo viņai nebija neviena cita, kas par viņu rūpētos.
Mūsu pravietis (lai viņam miers);
tā teica. (Ibn Hadžer, el-Isābe fī temjīz as-Sahābe, 1/115)
Allahs sūtņa (s.a.v.) svētā seja laiku pa laikam pagriezās Jemenas virzienā, un viņš teica:
tā teica. Ir teikts, ka šīm divām ciltīm Arābijā bija tik daudz aitu, cik nevienam citam. Svētie pavadoņi;
Mūsu pravietis (lai viņam miers);
viņš teica.
viņi teica.
viņš teica.
viņi teica.
viņš teica.
viņi teica.
viņš teica.
viņi teica.
viņš teica.
viņi teica. Abu Bekram;
Bet viņš pavēlēja Hazrat-i Ömeram un Hazrat-i Ali’am.
Vejsels Karani pavadīja savu laiku dienā un naktī lūgšanās un dievbijībā. Viņš slēpās no cilvēkiem. Sākumā visi uz viņu skatījās kā uz traku. Vēlāk viņi saprata viņa lielo varenību un sāka izrādīt viņam lielu cieņu un godu. Pēc mātes nāves viņš pameta Karnas ciemu un devās uz Kūfu.
Kad tuvojās pravieša Muhammada (s.a.v.) nāve, viņi teica: “Viņš teica.” Pēc pravieša Muhammada (s.a.v.) nāves, kad Omars (r.a.) un Alī (r.a.) ieradās Kūfā, Omars (r.a.) savā sprediķī teica: “Viņi piecēlās.” Viņš teica: “Viņi teica,” un nosūtīja pie viņa dažus cilvēkus. Omars (r.a.) jautāja par Uvaisu. Viņi teica: “Viņš teica.” Viņi teica: “Viņš teica.”
Tad Hazrat-i Omars un Hazrat-i Ali devās uz vietu, kur viņš atradās. Viņi ieraudzīja viņu lūdzamies. Dievs bija sūtījis eņģeli, lai tas ganītu viņa kamieļus. Kad viņš pabeidza lūgšanu un sveicinājās, Hazrat-i Omars piecēlās un sveicinājās. Viņš atbildēja uz sveicienu. Hazrat-i Omars jautāja: “…” Viņš atbildēja: “…” Viņš jautāja: “…” Viņš atbildēja: “…” Viņš teica: “…” Viņš parādīja. Hazrat-i Omars teica: “…”
kad viņš tā teica, viņš atbildēja.
Tad viņš ar cieņu paņēma svēto mantiju, noskūpstīja, pasmaržoja, pieskārās tai ar seju un acīm. Pēc tam viņš teica: Viņš atstāja viņus. Nedaudz tālāk viņš nometīja mantiju uz zemes un nolika seju pie zemes. Viņš lūdza Visaugstākajam Dievam šādi:
Viņš teica. Viņš lūdza par visu grēcinieku musulmaņu piedošanu. Kad tika paziņots, ka daudzi grēcinieki musulmaņi ir saņēmuši piedošanu, viņš ar cieņu uzvilka svēto mantiju. (Skat. Ragib Isfahani, Hiyetü’l-evliya, 2/82-87; Ahmed b. Hanbel, Kttabu’z-Zühd. lpp. 343 u.c.; Šeih Ismet Efenedi, Risale-i Kudsiye; Üveys El Karnî,)
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
Kas ir sahaba? Kam tiek piešķirts sahaba tituls?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
