Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Mūsu pravietis Muhameds (s.a.v.) ir teicis:
“
Dievs sūtītais pravietis turpināja savu runu šādi:
Šī lūgšana un atgriešanās ietver sevī visu veidu atgriešanos. Tā ir nosaukta tāpēc, ka tai piemīt ārkārtīgi bagāts un izsmalcināts stils, kā arī ārkārtīgi dziļa un plaša nozīme. Jo tas, kurš skaita sejjidul-istiğfāru, ar visu savu sirsnību apliecina, ka viņa vienīgais Dievs ir Visaugstākais, un pauž, ka viņš pielūdz tikai Viņu. Viņš saka, ka Dievs ir vienīgais un nepārspējamais Radītājs, pieņem savu sākotnējo derību ar savu Kungu un ar sirsnību apliecina, ka ir uzticīgs savam solījumam, ko devis savam Kungam. Viņš ar pateicību atceras labumus, ko viņam dāvājis Visaugstākais, ar kaunu atzīst savus grēkus, pauž savu apziņu par to, pie kā jāvēršas pēc palīdzības šo grēku dēļ, izsaka savu vēlmi atbrīvoties no tiem un lūdz piedošanu, apzinoties, ka nevienam citam, izņemot Dievu, nav spēka tos piedot.
Kā redzams, sejjidü’l-istiğfārā tiek pausta vienīgā spēka īpašnieka neaizsniedzamā cildība, savukārt kalpa nespēja un vājums, kurš ir atkarīgs no Viņa piedošanas un žēlastības, tiek atklāts ļoti vienkāršā un sirsnīgā valodā.
Šajā teikumā ir ietverta ļoti smalka atzīšanās par savu nespēju. Ar šiem vārdiem viņš saka: “Ak, Kungs! Tu mums jautāji, kad mēs bijām vēl tikai dvēseles, un mēs atbildējām. Es pieņemu un atzīstu šo kalpošanu, un man, protams, ir jāpilda tās prasības vislabākajā veidā. Jo Tu to esi pelnījis; bet es esmu kļūdīga būtne; es nespēju Tev parādīt kalpošanu, kā Tu to esi pelnījis, bet es cenšos darīt visu, kas ir manos spēkos.”
Tūlīt pēc tam viņš lūdzas, sakot: “Es esmu tavs kalps.”
Vēlāk kalps ar pateicību piemin Dieva svētības un atzīst savus grēkus, paužot, ka ļoti vēlas no šiem grēkiem atbrīvoties, bet viņam nepietiek spēka to izdarīt, un lūdzas.
Šis lūgums pēc piedošanas, bez šaubām, ir patiesi skaists un nevainojams, jo tas patiesi atspoguļo kalpa lūgšanu savam Kungam. Šajā izcilajā lūgumā pēc piedošanas, kas ir viena no skaistākajām dāvanām no mūsu cienījamā Pravieša (s.a.v.), ir jūtamas dievišķās atklāsmes pēdas.
Šī hadīsa beigās ietvertā labā vēsts sniedz atvieglojumu un svaigumu kā rīta brīze nabadzīgām sirdīm, kas ir nomāktas grēkiem.
Kā apgalvo mirušais Kāmils Mirass, viens no “Tecrîd-i Sarîh” tulkotājiem, agrāk Anatolijas lielajās mošejās ceturtdienās pēc pēcpusdienas lūgšanas imams un draudze kopīgi skaitījuši lūgšanu.
Saskaņā ar to:
Tas ir liels un nenovērtējams ieguvums katram musulmanim. Jātic no sirds dievišķajai dāvanai un tikumiem, ko tas sniedz cilvēkam, un jālasa ar augstu cieņu un sirsnību.
– Šī lūgšana izteiksmīgi pauž Dieva augstāko spēku, cilvēka nespēju un vājumu, viņa vajadzību pēc sava Kunga un Viņa piedošanas, tādējādi radot izcilu tuvību starp cilvēku un viņa Kungu.
– Tam, kas to lasa, ticot tās svētumam un tikumībai, tiek apsolīta paradīze.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
