Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Abd al-Muttaliba sapnis
Pravieša vectēva pierē mirdzošā Visuma Kunga gaisma viņu bija iecēlusi un nostādījusi Kureiša vadītāja amatā.
Bija karsta vasaras diena… Viņš gulēja ēnā pie Hidžras vietas, blakus Kaabai. Viņš redzēja sapni. Sapnī kāds viņam teica:
“Celies, uzvari Tayyibe!”
Viņš/Viņa jautāja:
“Kas ir Tayyibe?”
Taču viņš aizgāja, neatbildējis uz jautājumu.
Abdülmuttalib, kad viņš pamodās, bija uzbudināts.
“Tayyibe”
Ko tas nozīmēja? Kā varētu izrakt Tayyibe? Nespēdams saprast sapni, viņš ar nepacietību gaidīja nakti.
Nākamajā dienā viņš atkal aizmiga tajā pašā vietā. Tas pats vīrs atkal parādījās un uzrunāja viņu:
“Celies un iekaroj Berru.”
Pārsteigtais Abdulmuttalibs sapnī atkal jautāja:
“Kas ir Berre?”
Vīrietis atkal neatbildēja un vienkārši aizgāja.
Abdülmuttalib pamodās no dziļā miega ar vēl lielāku ziņkāri un satraukumu. Tomēr viņš nespēja saprast, ko bija redzējis. Viņš pavadīja gan dienu, gan nakti, joprojām esot zem iespaida redzētā sapņa.
Bija nākamā diena. Viņš joprojām gulēja tajā pašā vietā. Atnāca tas pats vīrs un teica viņam:
“Celies, iekaroj Mednūnu.”
teica.
Dziļā miegā Abdulmuttalibs vīram…
“Kas ir Mednūne?”
viņš jautāja.
Bet vīrietis atkal neatbildēja un aizgāja.
Abdülmuttaliba pārņēma milzīgs ziņkāre un satraukums. Viņš, protams, zināja, ka trīs naktis pēc kārtas redzētais sapnis nav bijis tukšs. Taču viņam nebija nekādas mazākās nojausmas par tā nozīmi.
Ceturtajā dienā Abdülmuttalib atkal aizmiga tajā pašā vietā un ieraudzīja to pašu vīru. Šoreiz vīrs viņam uzsauca:
“Izroci Zemzemi!”
Abd al-Muttalib,
“Kas ir Zemzem un kur tas atrodas?”
Kad viņš to jautāja, vīrietis atbildēja šādi:
“Zemzem ir ūdens, kas nekad neizsīkst un kura dibenu nevar sasniegt. Ar to tu apmierini svētceļnieku slāpes. Tas atrodas starp vietu, kur Kabejā upurēto dzīvnieku asinis tiek izlietas, un vietu, kur tiek apglabāti to iekšējie orgāni. Tur atnāk raibspārnaina vārna un knābā to vietu. Tur ir arī skudru pūznis.”
1
Abdülmuttaliba, kurš pamodās, šoreiz pārņēma ne tikai satraukums, bet arī prieks. Jo viņš bija atradis pavedienu, lai izskaidrotu sapni. Viņš bija dzirdējis daudzkārt pieminējam Zemzemas aku. Taču neviens nezināja, kur tā atrodas. Jo, kad Džurhumīti bēga no Mekas, lai izvairītos no ienaidnieku iebrukuma, viņi iemeta visas Kabejas dārglietas Zemzemas akā un aizbēra to ar zemi, padarot to nezināmu. Kopš tā laika pastāvēja tikai Zemzemas nosaukums, bet pati aka bija pazudusi.
Abdülmuttalib saprata, ka viņam ir uzticēts atrast un izrakt Zemzemas avotu. Viņš nekavējoties sāka meklējumus. Viņš devās uz vietu, kas viņam bija parādīta sapnī. Tad viņš ieraudzīja, kā lido raiba spārnu vārna, nolaižas uz zemes, ar knābi izrakņā kādu vietu un tad atkal paceļas gaisā.
Abdülmuttaliba prieks bija neizsakāms. Viņš bija ieguvis godu atrast un atklāt dzīvības dodošu aku, kas gadiem ilgi bija palikusi apslēpta. Viņš bija atradis Zemzemas avota vietu, un nu bija laiks rakt. Viņš negribēja šo godu atdot kādam citam un atklāt šo noslēpumu citiem. Tāpēc nākamajā dienā viņš paņēma savu vienīgo dēlu Harisu un devās uz norādīto vietu, kur sāka rakt. Pēc kāda laika rakšanas rezultātā parādījās Zemzemas avota akas mūra sienas un tās apaļā atvere. Abdülmuttalibs bija priecīgs un satraukts. Viņš gandrīz neticēja savām acīm. Bet ticēja vai neticēja, tur bija redzama akas atvere. Viņš sāka skandēt takbīru:
“Allahu akbar! Allahu akbar!”
Abd al-Muttalib un Kureišiņu vadoņi
Kureiši, kas no paša sākuma sekoja Abd al-Muttaliba darbībām, sapratuši, ka lieta tūlīt atklāsies, ziņoja par to saviem vecākajiem. Pēc kāda laika Kureiši vecākie ieradās pie izraktās vietas un teica Abd al-Muttalibam:
„Ak, Abdalmuttalib! Šī ir mūsu tēva Ismaīla aka. Mums arī ir tiesības uz to. Iesaisti mūs šajā lietā.”
viņi teica. Abdulmutalibs,
„Nē, es nevaru,“ viņš teica. „Šis darbs ir piešķirts tikai man un ir dots man, nevis kādam no jums.“
Šis stingrais Abd al-Muttaliba atbildes tonis nepatika Kureiša vadoņiem. Viņu vidū Adijj ibn Nevfel teica:
“Tu esi vientuļš vīrs. Tev nav neviena cita, uz ko paļauties, kā vien uz savu dēlu. Kā tu vari mums pretoties, kā tu vari mums nepakļauties?”
Šie vārdi Abdalmuttalibu ārkārtīgi satrieca. Kurejšīši viņu nicināja viņa bezpalīdzības dēļ. Viņš to skaidri parādīja, cik ļoti viņu tas uztrauca. Kādu laiku viņš klusēja, skumjās iegrimęs. Tad viņš izteica savas jūtas šādi:
“Jā, tātad tu mani nosodi par to, ka esmu vientuļš un bez neviena, vai ne?”
Kad no viņa sarunu biedra neatnāca nekāda atbilde, viņš kādu laiku padomāja, tad izplēta rokas, pagrieza seju pret debesīm un teica:
“Es zvēru, ja Dievs man dos desmit dēlus, es vienu no tiem upurēšu pie Kaabas.”
Viņš teica 2.
Šie Abdülmuttalib’in vārdi bija gan lūgšana, gan zvērests, gan arī solījums.
Ceļš uz Damasku
Bija skaidrs, ka šis incidents te nebeigsies. Situācija bija diezgan delikāta. Šādu incidentu dēļ starp viņiem jau daudzkārt bija izcēlušies konflikti. To zinot, Abdülmuttalib uz laiku pārtrauca rakšanas darbus un ieteica šo jautājumu atrisināt ar šķīrēja palīdzību. Viņa ieteikums tika pieņemts. Viņi izvēlējās šķīrēju:
Sa’ds bin Hüzeyms, kurš dzīvo Šamā.
Abdülmuttalib, paņēmis līdzi vairākus savus tēvočus, devās ceļā uz Šamu kopā ar grupu nozīmīgāko Kureišu cilts pārstāvju. Tomēr, vēl pirms viņi sasniedza Šamu, viņus apturēja dievišķā griba. Abdülmuttaliba un viņa pavadoņu ūdens beidzās liesmojošā tuksneša vidū. Tas bija vēl bīstamāk nekā jebkurš ienaidnieks. Abdülmuttaliba lūgumu Kureišu vadoņi…
“Mūsu ūdens krājumi ir pietiekami tikai mums.”
un viņi atbildēja ar atteikumu.
Abdülmuttaliba un viņa tuvinieku dzīvība bija pakļauta milzīgām briesmām. Viņiem nebija nekā, ko darīt. Meklēt ūdeni tuksneša vidū bija tas pats, kas dzenāties pēc mirāžas.
Abdülmuttalib dodas meklēt ūdeni.
Tomēr, par spīti visam, Abdalmuttalibs bija apņēmies atrast ūdeni. Iekšējā balss viņam teica, ka viņš to atradīs. Viņš piegāja pie sava kamieļa, pacēla to kājās. Un tad viņš nespēja noticēt savām acīm. Jo pie kamieļa kājas viņš ieraudzīja mirdzošu, sauju ūdens. Tas iepriecināja arī viņa draugus. Viņi jutās kā atdzimuši. Kad Abdalmuttalibs ar savu zobenu paplašināja vietu, kur izplūda ūdens, tas sāka tecēt vēl spēcīgāk. Tikmēr Kureiši, kuri nebija devuši viņiem ūdeni, ar izbrīnu to vēroja.
Abdülmuttalibs un viņa biedri gan paši dzēra ūdeni, gan arī padzirdīja savus dzīvniekus. Kādā brīdī Abdülmuttalibs pagriezās pret Kurejšiem, kas viņam ūdeni nedeva, un iesaucās:
“Nāciet pie ūdens, pie ūdens! Dievs mums ir devis ūdeni. Gan sev, gan saviem lopiem padzerieties! Nāciet, nekavējieties!”
Kurejšīti, kautrīgi piegājuši pie avota, dzēra ūdeni, cik tik spēja. Apūdeņoja savus lopus. Izlēja savus vecos ūdens krūzes un piepildīja tās ar svaigu ūdeni.
Kurejšīti, tiklīdz izdzēra šo vēso un tīro ūdeni, ko viņiem piedāvāja tie, kas izrakās Zemzemas aku, viņu pasaule pēkšņi mainījās. Ar kaunu un vainas sajūtu viņi pagriezās pret Abdülmuttalibu,
„Ak, Abdulmuttalib,“ viņi teica. „Mums vairs nav ko tev teikt. Mēs sapratām, ka Zemzema akas rakšana ir tava tiesība. Tikai tu esi tam cienīgs. Piesakāmies, ka vairs nekad ar tevi par Zemzemu neapspriedīsimies. Vairs nav nepieciešams arī iet pie tiesneša.”
Un, neaizgājuši līdz tiesnesim, viņi visi kopā no pusceļa atgriezās Mekā.3
Abdülmuttalib, atgriezies Mekā, kopā ar savu dēlu Hārisu turpināja izrakumus un drīz vien atklāja Zemzema avotu.
Dārglietas izlozētas.
No Zemzemes akas tika izcelti arī daži vērtīgi priekšmeti. Starp tiem bija divas zelta briežu statujas, kā arī zobeni un bruņas. Kureiši, kas iepriekš bija atstājuši Abdülmuttalibam tiesības atklāt Zemzemes aku, ieraudzījuši šos dārgumus, atkal kļuva alkatīgi. Viņi atkal nostājās pret Abdülmuttalibu.
„Ak, Abdalmuttalib,“ viņi teica. „Mēs esam šo preču līdzīpašnieki. Mums arī ir tiesības uz tām.“
Dāsnais un pacietīgais Abdulmuttalibs vispirms,
“Nē. Jums nav nekādu tiesību uz šīm precēm.”
tā viņš noraidīja viņu lūgumu. Tad viņš atkal parādīja savu dāsnumu un drosmi.
“Bet es būšu pret tevi labvēlīgs. Izlozēsim, kurš no mums pirmais sāks.”
Par to priecājās Kureyş’in ileri gelenleri,
“Tātad, kā un kādā veidā tu šo izlozi veiksi?”
viņi jautāja. Abd al-Muttalib paskaidroja, kāda procedūra tiks ievērota izlozē:
“Divas lozes izlozēsim par Kaabu, divas par mani un divas par tevi. Kurš ko izlozēs, tas to iegūs, bet kurš neizlozēs, tas paliks bez ničo.”
Šī metode bija neitrāls risinājums. Tāpēc kuraiši priecājās un novērtēja Abd al-Muttaliba rīcību.
“Patiesību sakot,” viņi teica, “tu izturējies ļoti žēlsirdīgi.”
Viņi devās uz Kabe, pie Hubala elka, un izlozēja. Izloze vēlreiz apstiprināja, ka Kureiša vadoņiem nav tiesību uz šīm mantām. Zelta briežu statujas palika Kabe, bet zobeni un bruņas nonāca Abdulmutalibam. Viņu daļa bija nabadzība. Bet viņiem vairs nebija iespēju iebilst, un lieta tādējādi tika noslēgta.
Abd al-Muttalib lika un bruņas pārkaļva par matiem un ar tiem aizsedza Kaabas durvis. Tā viņš kļuva par vienu no tiem, kas Kaabu izrotāja ar zeltu.
Kad Abd al-Muttalib atklāja Zemzemas aku, viņam jau bija četrdesmit gadu, kas ir pilnbrieda vecums.
Pēc trīsdesmit gadiem,
Dieva žēlastībā viņam bija desmit dēlu. Tad viņš atcerējās savu gadu gaitā doto solījumu: upurēt vienu no saviem dēliem pie Kaabas. Bet kuru? Visi bija skaisti un mīļi. Taču Abdulla bija īpašs.
Abdullah bija astotais no desmit Abd al-Muttaliba dēliem. Viņš ievērojami atšķīrās no saviem brāļiem gan izskata, gan rakstura ziņā. Tiklīdz viņš piedzima, tēva pierē mirdzošā Muhameda gaisma pārgāja uz viņa pieri. Šī gaisma piešķīra viņa sejai neparastu skaistumu un izcilu maigumu. Taču neviens nezināja, no kurienes un kāpēc šis skaistums un maigums nāca.
Zemsvītras piezīmes:
1. Sīra, 1/150-151.
2. Sīra, 1/160; Tabakāt, 1/88; Taberī, 1/128.
3. Sīra, 1/152-158; Tabakāt, 1/84.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
