Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Pēc Ali (ra) nāves viņa dēls Hasans (ra) nodeva varu savam brālim Huseinam (ra), un imamāta ķēde turpinājās līdz pēdējam imamam, kuru iecēla viņa priekštecis. Lai gan imamāta pāreja pēc Ali (ra) nāves zināmā mērā notika mantojuma ceļā, šiīti to sistematizēja kā iecelšanas ceļu. Tā kā iecelšanas metodē imamāta sākums no Ali (ra) ir obligāts, bija nepieciešams noraidīt pirmo trīs kalifu imamātu. Lai būtu konsekventi, šiīti apgalvoja, ka pirmais likumīgais kalifs pēc pravieša Muhameda (sav) bija Ali (ra).
Šī iecelšanas kārtība, kas sākās ar Ali (ra) un turpinājās līdz divpadsmitajam imamam, apstājās, kad divpadsmitais imams nomira bērnībā. Patiesībā, pat divpadsmitā imama eksistence ir apšaubāma. Kad vienpadsmitais imams nomira 260. (874.) gadā, viņam nebija bērnu. Daži avoti norāda, ka šī iemesla dēļ viņa atstātais īpašums tika sadalīts starp viņa brāli Džafaru un viņa māti. Kaut arī kādu laiku tika runāts par vienpadsmitā imama pazušanu, pēc diezgan strīdīga procesa tika pieņemts viedoklis, ka viņš, mirstot, atstāja četrus gadus veco dēlu Muhamedu kā divpadsmito imamu un ka šis imams pazuda tajā pašā gadā.
Pēc šiītu uzskatiem, uz Zemes vienmēr ir kāds no viņa pēcnācējiem, kurš, pēc Dieva pavēles, ir iecelts par vadītāju, kuram ir nodoti no viņa priekštečiem mantotie dievišķie likumi, obligātie un ieteicamie rituāli, un kurš uzņemas atbildību par cilvēku garīgo un laicīgo vadību. Šī grupa, kas tic, ka saskaņā ar principiem un tradīcijām, kas nāk no pravieša Muhameda (s.a.v.) un ko vēlāk izskaidroja imāmi, līdz pat pasaules galam vienmēr būs kāds imāms, uzskata, ka kamēr vien Dieva pavēles un aizliegumi attiecībā uz Viņa kalpiem turpinās, pat ja uz Zemes paliktu tikai divi cilvēki, viens no tiem noteikti būtu šis vadītājs, un ja viens no viņiem nomirtu, tad atlikušais būtu viņa vietā. Šis viedoklis ir pieņemts un pārbaudīts no uzticamiem imāmiem. Zeme nevar palikt bez šī vadītāja; ja tā notiktu kaut uz mirkli, tā izzustu kopā ar visu, kas uz tās atrodas. Šī grupa, kas tic, ka viņam noteikti ir dēls un ka viņa imāmatam ir jāīstenojas, apgalvo, ka viņš slēpjas bailēs un ka, kad pienāks laiks, viņš parādīsies un veiks nepieciešamos darbus.
Tādējādi viņi sāka būt pazīstami kā šiītu sekta, kas pieņem tikai tādu imamu, kurš ir pazīstams kā “mazās gaidīšanas” perioda imams. Šis uzskats, kas iepriekš bija redzams Keisāniju sektā, pārgāja uz Imāmiju. Divpadsmitā imama pazušana ir Imāmiju ticības pamats.
Pēc vienpadsmitā imama nāves radušās šiītu sektas, kas uzskatīja, ka imāmu sērija beidzas ar gaip imamu, un kas noraidīja visas pārējās sektas, kas to neuzskatīja par īsto šiītu ticību, šim nolūkam sarakstīja savu darbu. Sākot ar mazās gaibetas sākumu un pēc tam radušās dažādas grupas pakāpeniski zaudēja savu ietekmi, bet tikai viena grupa piedzīvoja ievērojamu attīstību un saglabāja savu pastāvēšanu. Šajā periodā, pievienojot gaibetas un imāmu skaita jautājumus, kas ir daļa no īstās imāmiju doktrīnas, šī sekta sāka saukties par IV. (X.) gadsimta beigās. Vēlāk šī sekta kļuva pazīstama ne tikai ar savu nosaukumu, bet arī jurisprudences literatūrā kā saistīta ar Džafaru es-Sādiku.
Kad par nemainīgu principu tika pieņemts, ka mantinieks tiek iecelts no Ahl al-Bayt, tad, ja esošais imams nomirtu neatstājot mantinieku, nebija iespējams atrast citu risinājumu kā gaidīšanu. Saskaņā ar šo izpratni, gaidāmais imams kādu dienu atgriezīsies un atbrīvos pasauli no netaisnības. Tomēr tas, ka gaidāmais imams nav parādījies gadsimtu gaitā un ka šajā procesā imāmitiem ir liegta iespēja izveidot valsti, ir pamudinājis imāmitu šīitus pārdomāt šo teoriju. Daudz vēlāk tas ir sagatavojis augsni izpratnei par iespēju un nepieciešamību izveidot valsti, kurā līdz imama atgriešanās brīdim atbildību uzņemas mudžtahidi-fakīhi, kas viņu pārstāv.
Ja salīdzinām gan iecelšanas kārtību, gan prasītās īpašības, tad redzam, ka galvenā atšķirība starp sunnītu kalifāta teoriju un šīītu imamāta izpratni ir tāda, ka sunnītu kalifs ir civilais vadītājs, kurš balstās uz islāma sabiedrības piekrišanu, kuram nav pārcilvēcisku īpašību, kurš sabiedrību vada ar individuālām pūlēm iegūtām zināšanām un kompetenci un kurš ir atbildīgs par savu rīcību gan reliģiski, gan juridiski, savukārt šīītu imams ir pārcilvēcisks politiski-garīgais vadītājs, kurš savu varu iegūst no Dieva izvēles, kurš ir apveltīts ar dievišķu gaismu un slepenām zināšanām, kurš ir attīrīts no jebkāda grēka un kurš sabiedrību vada un virza gan politiski, gan reliģiski, un kuram nav reliģiskas un juridiskas atbildības.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
