Šiītu uzskatā sunnīti netic imāmiem. Viņi tos neatzīst par imāmiem. Tāpēc viņi saka, ka sunnītu lūgšanas un gavēņi ir nederīgi. Vai varētu to paskaidrot?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Šodien, gan savu uzskatu, gan dzīvesveida daudzo atšķirīgo iezīmju dēļ, viņi tiek uzskatīti par sektu, kas atšķiras no Ehl-i sünnet.
Šiīti;
Галия, Зейдия и Имамия
lai gan mūsdienās tos var iedalīt vairākās klasēs, piemēram,
Šiīti
kad runājam par vispārējo,
Imamija
ir saprotams.
Viņi uzskata, ka pēc mūsu pravieša (sav) pārejas uz mūžīgo mājvietu, Hazrat Ali (ra) un viņa divi dēli un mazdēli ir likumīgie imami (kalifi) ar Allāha pavēli, pravieša iecelšanu un testamentu, un tādējādi uzskata ticību divpadsmit imamiem par ticības pamatelementu.
Lūk, šī ir tā sekta,
tāpēc ka viņi atzīst tikai divpadsmit imāmus par saviem imāmiem
“Isna’ašerīja (divpadsmitnieki)”,
tāpēc, ka viņi uzskata ticību imāmiem par vienu no ticības pamatprincipiem.
“Imamija”
tiek teikts. Gan ticībā, gan pielūgsmē un rīcībā.
Imams Dža’far Sādik
tāpēc ka viņi balstās uz ‘a viedokliem
“Džaferija”
tiek saukts.
Imamītu sekta, kas, sākot ar Šahu Ismailu, tika izmantota daudzu politisku mērķu sasniegšanai un mainīja savu raksturu, ar laiku pieņēma arī tādas kļūdainas sektas kā Mutezīlīti un Mušebbihi. Būtībā Imamītu sekta kā sistēma tika izveidota pēc ticības, ka divpadsmitais imams Muhameds el-Mehdī ir paslēpies. Pēc šī laika Imamītu viedoklis pilnībā izkristalizējās, un tika noteikti principi par turpmāk ieceltajiem imamiem un to, kā tiem jāseko.
Šiīti uzskata, ka imamāts, jeb kalifāts, nav kāda „mazsvarīga” lieta, kas, kā to pieņem sunnīti, var tikt atstāta musulmaņu vēlēšanās un izvēlei. Viņuprāt, imamāts ir patiesībā reliģijas pamatprincips un ietilpst ticības pamatnosacījumos. Tāpēc šiītiem, tāpat kā viņi tic Dievam, praviešiem un pēcnāves dzīvei, ir jātic arī imama esamībai.
Saskaņā ar šo ticējumu, imāmi ir nevainīgi, tāpat kā pravieši; viņi nepārkāpj nekādus grēkus, ne mazus, ne lielus, un neizdara netaisnību; kas viņus nepazīst, tas kļūst par neticīgo. Patiesībā,
„Viņu pavēles ir Dieva pavēles; viņu aizliegumi ir Viņa aizliegumi. Paklausība viņiem ir paklausība Dievam, nepaklausība viņiem ir nepaklausība Dievam.”
Šiīti par absolūtiem imamiem atzīst divpadsmit imamus.
Pēdējais imams, proti:
“Mehdi-i Muntazır, Gaidāmais Mehdi”
Pēc imama pazušanas, “mučtehidi”, kas pilda viņa pienākumus, kamēr viņš neatgriežas, ir viņa vietnieki, kuriem ir visas imama pilnvaras.
Irāna, kas šodien atzīst imamismu par oficiālu konfesiju, pilda arī imāma pienākumus, kam ir reliģiska autoritāte.
“Ājatullāhi’l-Uzmā”
vai ir devis. Tāpēc šim “imam” ir nepieciešama absolūta paklausība. Pret viņu vērsties nozīmē vērsties pret Dievu un pravieti.
„Irānas valsts reliģija ir islāms, un tā ir šiītu (divpadsmitnieku) džaferītu sekta. Un šis pants ir nemaināms uz mūžiem.”
Irānas konstitūcijā, kā tas ir norādīts, ticība “Divpadsmit imāmiem” tiek uzskatīta par svarīgu principu.1
Šiītu uzskatītais imamāta jautājums, saskaņā ar sunnītu viedokli, noteikti neietilpst reliģijas pamatprincipos. Imams, jeb kalifs, nāk pie varas musulmaņu apspriedes un vēlēšanu ceļā. Jebkurš cilvēks, kuram piemīt noteiktas īpašības, var uzņemties musulmaņu pārvaldību gan reliģiskajos, gan laicīgajos jautājumos. Viņš nekādā gadījumā nav nevainīgs un bezgrēcīgs.
Kas attiecas uz sunnītu viedokli par divpadsmit imāmiem:
Visi vienpadsmit imāmi, izņemot Hz. Ali, kurš ir no mūsu pravieša (s.a.v.) svētās dzimtas, ir lieli svētie un garīgie vadītāji, kas izceļas ar tikumu, dievbijību un garīgo stāvokli. Bediuzzaman,
„Manas tautas zinātnieki ir kā Izraēla bērnu pravieši.”
Viņš piemin divpadsmit imāmus, uzskaitot tos, kuri ir ieguvuši pieeju šī hadīsa noslēpumam, un saka:
“Salavātiem pretī Āl-i Ibrāhīm (alaihis-salām) ir Āl-i Muhammed (alaihis-salātü ves-salām) ar saviem dižajiem svētajiem (ra), Ali (ra), Hasanu (ra), Huseinu (ra), divpadsmit imāmiem no Ehl-i Bejt, Gavs-i Āzam (ks), Ahmed-i Rüfāī (ks), Ahmed-i Bedevī (ks), Ibrāhīm-i Dessūkī (ks), Abū’l-Hasan-i Šāzelī un citiem aktābiem un imāmiem…”2
Vēl kādā citā izteikumā,
„Patiesības sekotāji, galvenokārt, ir četri imami [četru sunnītu mezhebu imami] un Ahl al-Bayt [Pravieša ģimene], proti, divpadsmit imami [divpadsmit šiītu imami], kas ir sunnītu sekotāji.”3
tādējādi atzīstot Divpadsmit imāmu garīgos amatus. Patiesībā, izņemot Ali un sešu mēnešu ilgo Hasana kalifātu, citi imāmi nav bijuši kalifi. Lūk, šajā centrā ir galvenais sunnītu viedoklis par Divpadsmit imāmiem.
Divpadsmit imāmi ir šādi:
Ali, Hasans, Huseins, Ali ibn Huseins, Muhameds Bākir, Džafars Sādiks, Mūsā Kāzims, Ali Riza, Muhameds Takī, Ali Nakī, Hasans Askerī un Muhameds Mehdī (lai Dievs būtu apmierināts ar viņiem visiem).
Zemsvītras piezīmes:
1. Mūsdienu islāma skolas, 118.-139. lpp.; Muvazzah îlm-i Kelam, 24.-25. lpp.
2. Šūalas, lpp. 527.
3. Emirdağ Lahikası, I/201.
(skat. Mehmeds PAKSU, Mūsdienu izaicinājumi)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
