Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
katrs no tiem sniedz zināšanas, kas veido pamatu dažādām zinātnes nozarēm, un tos pēta rietumu zinātnieki.(1) Īpaši svarīgas ir medicīniskās tēmas, kas saistītas ar cilvēku veselību.(2) Tāpat arī mūsu pravietim (sav) ir daudz svēto hadīsu par veselību. Lūk, no tā sastāv Tıbb-ı Nebevi.
Patiesībā mēs, musulmaņi, pazīstam pravieti Muhamedu (mieram viņam), kā to, kurš dāvā dzīvību cilvēkiem, kuru dvēseles un pasaules ir aptumšotas neticības dēļ, un kurš atnes dvēseles skaidrību un mūžīgo pestīšanu.
Ja pravieša Muhameda (s.a.v.) hadīsus par medicīnu aplūko ārsta acīm, tad redzams, ka daļa no tiem attiecas uz vispārējiem medicīnas jautājumiem, bet daļa – uz ārstnieciskās medicīnas receptēm. Tos var apkopot kā medicīniskus ieteikumus, padomus un receptes. Šie hadīsi ne tikai atbilst mūsdienu medicīniskajiem uzskatiem, bet arī spēlēja nozīmīgu lomu, labojot medicīnisko praksi Arābijas pussalā un piešķirot medicīnai zinātnisku raksturu, tādējādi radot islāma medicīnu, kas dominēja viduslaikos. (3) Patiešām, tajā laikā arābiem bija dažādi kļūdaini uzskati un prakse medicīnā. Šajā sakarā var minēt šādus piemērus (4,5):
Arābi ticēja, ka, nēsājot līdzi zaķa kaulu, viņi pasargāsies no slimībām; čūskas koduma gadījumā viņi neļāva cietušajam aizmigt, lai inde neizplatītos pa ķermeni, un pie viņa apģērba piestiprināja zvaniņus. Viņi ticēja, ka, ja sieviete ir izbijusies, viņas sirds atdziest, tāpēc viņai deva dzert karstu ūdeni. Viņi ticēja, ka, ja bērni izmetīs savus bojātos zobus pret sauli, tad izaugs jauni, veseli zobi; šķielēšanu ārstēja, liekot skatīties uz dzirnakmeni; brūces apdedzināja ar karstu dzelzi; lai pasargātos no mēra, viņi rēca kā ēzeļi; slimniekus veda pie zīlniekiem, veica burvestības, upurēja tempļos, ticēdami, ka tādējādi no slimniekiem izies ļaunie gari.
Pravietis Muhameds (s.a.v.) atcēla iepriekš minētās viltus un zinātniski nepamatotās prakses, ieviešot jaunu izpratni par medicīnu. Viņš ieteica, ka jāatlīdzina zaudējumi, ko rada tie, kas ārstē slimības bez medicīniskās izglītības; ka ārstu saņemtais atalgojums ir likumīgs; ka jāaizsargājas pret infekcijas slimībām, neieejot epidēmijas skartajās vietās un, ja tur jau atrodas, jāiziet no tām; ka jāievēro ķermeņa, pārtikas un apkārtējās vides tīrība; ka jāievēro mērenība ēšanā un dzeršanā; ka jāārstējas, kad saslimst, un jātic ārstēšanai; ka jāapraksta dažādas ārstēšanas metodes, veidojot izpratni par zālēm; kā arī, ka slimības gadījumā jāvēršas pie kvalificēta ārsta un jāizvairās no nekompetentiem ārstiem. (3, 4, 5, 6, 11)
Sads ibn Vakkas saslimis un gājis apciemot pravieti Muhamedu (s.a.v.). Ieraugot Sadu mājās guļam slimu, viņš teicis:
viņi teica. Pravietis (s.a.v.) teica.
(kam nav laba reliģiskā pārliecība/ticība)
Iepriekš minētie hadīsi ir mūsu izvēlētie. Tagad sniegsim dažus piemērus par ārstēšanu. Pravietis Muhameds (s.a.v.) tiem, kas pie viņa vērsās, vai nu ieteica kādu zāļu līdzekli, vai arī nosūtīja pie ārsta.
(Zīmogošana vēlāk tika aizliegta.)
Pravieša Muhammada (s.a.v.) hadīsi par medicīnu jau no paša sākuma piesaistīja uzmanību, un slaveno sešu hadīsu grāmatu autori savos darbos veltīja tiem atsevišķu grāmatu vai nodaļu. Buhārī savā darbā veltīja divas nodaļas šai tēmai; Abū Dāvuds – vienu nodaļu, bet Tirmizī savā darbā, kas pazīstams kā “Džāmi”, iekļāva medicīnas nodaļu. Tāpat Ibn Madžā, Muslim, Nesāī, Ahmads ibn Hanbal un Imāms Mālik savos darbos iekļāva hadīsus par medicīnu. Vēlāk tika sarakstīti atsevišķi darbi ar nosaukumu “Tibbu-n-Nabavī” (Pravieša medicīna). (7)
Brokelman un Katip Çelebi piemin vairāk nekā desmit arābu valodā sarakstītu “Tibb-ı Nebevi” (Pravieša medicīna) grāmatu. Bez tam pastāv arī persiešu, urdu un turku valodā sarakstītas “Tibb-ı Nebevi” grāmatas. Mēs esam atklājuši, ka Stambulas bibliotēkās atrodas vairāk nekā divdesmit turku valodā sarakstītu “Tibb-ı Nebevi” grāmatu.(8) Pēdējā “Tibb-ı Nebevi” grāmata, kas tika sarakstīta Osmaņu impērijas laikā, pieder Dr. Hüseyin Remzi Bey (1896).(12) Republikas laikā Mahmut Denizkuşları izstrādāja doktora disertāciju par šo tēmu Bursas Islāma institūtā.(9) Līdz pat nesenam laikam “Tibb-ı Nebevi” grāmatas ir bijušas izplatītas kā veselības rokasgrāmatas islāma valstīs.
Šodien pravieša Muhammada (s.a.v.) medicīniskie hadīti, kā jau minēts iepriekš, atbilst mūsu medicīniskajiem uzskatiem. Tā kā šie hadīti tika izteikti gadsimtiem pirms mūsdienu medicīnas attīstības, tos var uzskatīt par medicīnisku gudrību, pat medicīnisku brīnumu. Tāpēc pētījumi par pravieša medicīnu (Tibb-ı Nebevî) būtu jāveic kopīgi hadītu zinātniekiem un ārstiem, kas specializējas šajā jomā. (13)
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
1. Bucaille, M.: Bībele, Korāns un zinātne (tulkojis Yıldırım, S.) Silm Matbaası, Izmira, 1981.
2. Opitz, K.: Medicīna Korānā (tulkojis Uzluk, FN) Ankaras Universitātes Medicīnas fakultātes izdevums Nr. 240, A.Ü. izdevniecība, 1971.
3. Ataseven, A.: Četrdesmit medicīniski hadīsi “Tibb-ı Nebevi” (sagatavošanā)
4. Džordži Zeidāns: Islāma civilizācijas vēsture (tulkojis Megamizs, Z.) III sējums. Stambula, 35. lpp., 1876.
5. Tahirül-Mevlevi: Islāma ieguldījums civilizācijā (vienkāršojis Sert, A.) I sējums. Stambula, 57. lpp., 1974.
6. Sarı, Akdeniz. N.: Tıbb-ı Nebevi, Jaunais Simpozijs. 19:65, 1981. gada aprīlis.
7. Küçük, R.; Eseja par medicīnisko literatūru, kas saistīta ar pravieti Muhamedu. Zinātne un māksla, 3. numurs. Septembris-oktobris 1985.
8. Ataseven A.: Pārdomas par medicīnu no pravieša Muhameda laikiem, infekcijas slimības. Islām Mec. 1. sējums, 1. numurs, 52. lpp., 1984. gada jūlijs.
9. Denizkuşları, M.: Mūsu pravietis un medicīna, Doğuş izdevniecība. Stambula, 1981.
10. Ataseven, A.: Apgraizīšana “Hitan” Ārstu asociācijas fonds, Kandil izdevniecība, Ankara, 1985.
11. Aşçıoğlu, Ö.: Dermatoloģija Nabavī medicīnā. Gevher Nesibe Zinātnes nedēļa un medicīnas dienas, lpp. 518, 1982.
12. Dr. Hüseyin Remzi: Tıbb-ı Nebevi (osmaņu turku valodā) Stambula, 1324/1906.
13. Ataseven, A.: Tıbb-ı Nebevi (Dr. A. Ata)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
