Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Šis vārdu savienojums uzsver, ka Dievs ir visu dzīvo un nedzīvo būtņu Dievs. Korānā šis vārdu savienojums apzīmē pasauli, jeb Visumu, un norāda, ka Dievs radījis debesis un zemi, ka Viņš pārvalda un kontrolē tās materiālo un garīgo sfēru, ka Viņš vienīgais zina debesu un zemes noslēpumus un ka viss apzinātais un neapzinātais tajās pakļaujas Viņam.
Tas ir viens no pamatproblēmiem filozofijā un teoloģijā. Pēc viņa domām, pirmais, kurš aizstāvēja pasaules mūžīgumu, bija Aristotelis. Aristotelis, iebilstot pret filozofiem, kas viņu apsteidza, aizstāvēja pasaules mūžīgumu. Islāma pasaulē, lai gan nav precīzi zināms, kad šī tēma sāka tikt apspriesta, ir zināms, ka Ca’d b. Dirhem (miris 124/741), Cehm b. Safvân (miris 128/745) un vēlāk mutezilītu zinātnieki, pamatojoties uz to, ka vielas un īpašības ir radītas, mēģināja pierādīt pasaules rašanos. Gandrīz visi islāma filozofi, izņemot dažus, pieņēma, ka pasaule ir mūžīga, savukārt teologi kopumā aizstāvēja pasaules rašanos.
Teologu uzstājība, ka pasaule ir radīta, nevis mūžīga, izriet no viņu iespējas pierādīt Dieva eksistenci, balstoties uz pasaules radīšanu. Šo metodi, kurā Dieva eksistence tiek pierādīta, balstoties uz pasaules radīšanu no nekā, teologi sauc par radīšanas pierādījumu. Tas ir viens no svarīgākajiem pierādījumiem, ko teologi izmanto, lai pierādītu Dieva eksistenci un atribūtus.
Tas balstās uz pieņēmumu, ka pasaule ir radīta, un ka katram radītajam ir nepieciešams radītājs, lai tas varētu pastāvēt. Šī metode balstās uz principu, ka daudzas lietas ir savstarpēji saistītas cēloņu un seku attiecībās.
Lai pierādītu Dieva eksistenci, vispirms ir jāpierāda, ka Visums ir radīts; lai pierādītu, ka Visums ir radīts, ir jāpierāda, ka Visums sastāv no ķermeņiem; lai pierādītu ķermeņu eksistenci un to, ka tie ir galīgi, ir jāpierāda individuālā substance; lai pierādītu individuālo substanci, ir jāpierāda, ka substance nevar pastāvēt bez īpašībām un ka īpašības ir radītas. Pēc tam, kad tas viss ir pierādīts, …
Viņi uzskaitījuši daudzus savstarpēji saistītus faktus, lai pierādītu, ka pasaule ir mūžīga. Viņi apgalvojuši, ka, ja pasaule nebūtu mūžīga, tad Visvarenajam Dievam būtu jāmainās no tā, ka Viņš nav visvarens, uz to, ka Viņš ir visvarens, kas nozīmētu, ka Visvarenajam Dievam ir jāmainās savā būtībā. Ja Viņš pieļautu izmaiņas, tad Visvarenais Dievs būtu pakļauts ietekmei, un radītāja, kas ir pakļauts ietekmei, dievišķā īpašība tiktu apdraudēta. Pamatojoties uz to, filozofi apgalvojuši, ka pasaule vienmēr ir bijusi kopā ar Dievu, tāpat kā saules gaisma ir kopā ar sauli, un tāpēc pasaule ir mūžīga. Šis jautājums ir izraisījis ievērojamas diskusijas starp teologiem un filozofiem. Patiesībā, viena no svarīgākajām problēmām Gazali un Ibn Rušda diskusijā ir šī. Viens no iemesliem, kāpēc Gazali uzskatīja filozofus par bezdieviem, ir viņu apgalvojums, ka pasaule ir mūžīga.
Gazzālī, kurš atradās XI gadsimta islāma domas krustpunktā un iesaistījās diskusijā ar sava laika izplatītākajām idejām, asi kritizēja šo ideju, kas izpaudās viņa darbos, un pasludināja filozofus par neticīgajiem, pamatojoties uz to, ka viņi uzskatīja pasauli par kādu citu, mūžīgu būtni, nevis Dievu, tādējādi atkāpjoties no islāma monoteisma principa. Gazzālī šajā jautājumā balstījās uz to, ka Dievs radīja pasauli nevis kādā iepriekš noteiktā laikā, bet tad, kad Viņš to vēlējās. Tā kā Viņa griba nav atkarīga no nekādiem ierobežojumiem vai noteikumiem, ir bezjēdzīgi jautāt, kāpēc Dievs radīja pasauli šajā laikā, nevis citā. Tāpat Dieva griba nav atkarīga no kāda iemesla, vai vismaz šis iemesls nav ārpus Viņa gribas. Turklāt nav obligāti, ka katram iemeslam seko sekas tajā pašā brīdī, un nav neloģiski, ka sekas rodas kādu laiku pēc iemesla rašanās. Tāpēc ir loģiski pieņemt, ka Dieva griba ir mūžīga un ka pasaule radās šīs gribas dēļ un laikā, ko šī griba noteica.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
