Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ibrahims (lai viņam miers),
Korānā Visaugstākais Dievs
“Halils”
/
“draugs”
kā viņš to raksturoja
Ulu’l-azm
pravietis, kurš ir augstā stāvoklī.
Noasa (as) bērni un mazbērni sākotnēji apmetās Irākā un netālu no Eifratas upes uzcēla Babilonas pilsētu. Vēlāk daļa no tiem, kas tur bija apmetušies, atdalījās un apmetās Tigras upes krastā –
šodien pie pilsētas Mosula
– Viņi uzcēla Ninivi. Nabtu tauta, kas bija Babilonas iedzīvotāji, runāja sīriešu valodā un bija padarījusi Babilonu par savu galvaspilsētu. Asīrijas valstī, kas radās Ninivē, galvaspilsēta bija Ninive, un tā bija pakļāvusi Babilonu savai varai. Vēlāk Babilonā kaldēji pārņēma nabtu zinātni un kultūru, kas atradās Asīrijas valdījumā.
Babilonieši neticēja vienam Dievam, bet pielūdza elkus un zvaigznes. Viņi uzskatīja elkus un zvaigznes par dvēseļu simboliem. Šī viņu ticība…
“Sābiisms”
Tiek teikts, ka sābīisms sākas ar ticību gariem un eņģeļiem, un pakāpeniski pāriet uz zvaigžņu, mēness, saules un beidzot šo dievību vārdā izgatavotu elku pielūgšanu. Bābelē bija tempļi, kur gan izgatavoja, gan pielūdza elkus. Tāpēc valsts pārvaldē bija pat elku tempļa ministrs.
Lūkā, tāda ir sabiedrība, kurai trūkst ticības un kura ir tālu no civilizācijas.
Viņš bija sūtījis Ibrāhīmu (mieram ar viņu) pie Bābeles iedzīvotājiem. “Ibrāhīms”
vārda nozīme
“kopienas tēvs”
Tas nozīmē, ka viņš ir visu vēlāko praviešu tēvs, proti, pravietis Ibrāhīms (lai viņam miers).
Viņa draudzes
“Dieva draugs”
kas nozīmē
“Halīlullāh”
Ibrahims (as), kuram ir tituls
“Ulu’l-azm”
ir viens no tā sauktajiem lielajiem praviešiem.
“Ulu’l-azm”
citi pravieši, kuri sasniedza savu mērķi / savu aicinājumu, ir:
Noa (as), Mozus (as), Jēzus (as) un Muhameds (asm)
(ir). Ibrahīma (as)
“Halilullah”
Viņš ieguvis šo iesauku pateicoties savai mīlestībai un uzticībai Dievam. Pēc kāda nostāsta, pravietis Ibrāhīm (as) bija ļoti dāsns pret cilvēkiem un no viņiem neko neprasīja.
“Halilullah”
tika raksturots kā.
Ir dažādas ziņas par Ibrahima (as) izcelsmi. Taču visas ziņas…
Sāms, Nūha dēls.
kad viņš ieradās, viņš pievienojās aliansei. Viņa tēva vārds ir Tarih, bet viņa iesauka ir Azeri.
Saskaņā ar musulmaņu vēsturnieku pierakstiem, zīlnieki un astrologi tajā gadā pareģojuši, ka kāds zēns vārdā Ibrahims, kurš piedzims šajā reģionā, mainīs tautas reliģiju un izbeigs Nemruda valdīšanu. Pēc citas versijas, Nemruds pats redzējis šādu sapni, tāpēc savācis grūtnieces vienā vietā un pavēlējis nogalināt visus jaundzimušos zēnus, kā arī atšķirt vīrus no viņu sievām.
Tad Āzers aizveda savu grūtnieci, Ibrahima māti, uz pilsētu Uru, kas atrodas starp Kūfu un Basru, vai uz vietu, ko sauc par Verku, un paslēpa viņu alā, kurā tad arī piedzima Ibrahims.
(Sa’lebī, lpp. 72-74; Taberī, I, 234-235)
Ibrahim, kā detalizēti aprakstīts Korānā,
(sk. Šūrā, 42/13)
Viņš ir izklāstījis savus argumentus par Dieva bezgalīgo eksistenci un vienotību.
Kādu vakaru Ibrāhīms jautāja savam tēvam, kas ir tas, ko viņš redz, un vai tam ir kāds radītājs, un domāja, ka tam jābūt kādam kungam; redzot zvaigznes, mēnesi un sauli, viņš par katru no tiem teica: “Tas ir mans Kungs!” Bet kad tas, ko viņš redzēja, drīz vien izdzisa, viņš teica: “Man nepatīk tie, kas izdziest un pazūd,” un tādējādi izteica, ka neviens no tiem nevar būt dievs; “Bez šaubām, es, kā monoteists, esmu pievērsis savu seju Allāham, kurš radīja debesis un zemi, un es neesmu no politeistiem,” un tādējādi pievērsās vienīgajam Allāham. Viņa Kungs sacīja Ibrāhīmam:
“Pieņem islāmu!”
kad viņš/viņa teica
“Es esmu pakļāvīgs pasaules Kungam.”
(sk. Bakara, 2/131)
tādejādi pieņemot šo uzaicinājumu.
Tomēr,
“Mēs jau iepriekš bijām devuši Ibrāhīmam gudrību, un Mēs viņu labi pazinām.”
(Al-Anbiya 21/51)
Kā norāda arī attiecīgais Korāna pants, Ibrahims bija uz pareizā ceļa jau pirms pravietojuma. Ibrahims, lai viņam miers, attiecībā uz zvaigznēm, mēnesi un sauli…
“Mans Kungs”
Viņš to saka ne tāpēc, ka pats viņiem ticētu, bet lai runātu viņu valodā un panāktu, ka viņi nāks pie savas vesās.
“Ja es būtu Dievs, es neļautu tam nogrimt, tāpēc man nepatīk tie, kas grimst.”
Viņš to teica, lai viņus pamācītu, izsakoties mēģinājumiem viņus izsmiet.
Tas, kas tika dots Noasam, tika ieteikts arī Ābrahāmam, un viņam tika dotas grāmatas.
(Necm 53/36-37; A’lâ 87/19)
Musulmaņu vēsturnieki ziņo, ka pravietim Ibrāhīmam tika atklātas desmit lappuses, kas sastāvēja no līdzībām.
(Taberī, 1, 313; sk. Diyanet İslam Ans., İbrahim md.)
Ibrahima (as) vārds Korānā ir minēts divdesmit piecās sūrās.
sešdesmit deviņi
Tas ir minēts vairākkārt. Korānā Ibrāhīms (as) ir pieminēts ar dažādiem vārdiem un apzīmējumiem, un par viņu ir runāts ar atzinību. Daži no viņa apzīmējumiem, kas minēti Korānā, ir šādi:
Ak, vai!
(daudz nopūšas),
Halims, Munibs
(Tas, kas meklē patvērumu pie Allāha),
Hanifs, Kanits
(Tie, kas pielūdz Dievu)
,
Šākir.
Pravietis Muhameds (s.a.v.) stāstīja par pravieša Ibrahima (a.s.) ctnībām, sakot:
“Pirmais, kuram tiesas dienā tiks uzvilkts apģērbs, būs Ibrāhīms (as).”
(Buhārī, Enbijā, 8).
“Kādu nakti man sapnī parādījās divi eņģeļi, kas man vienmēr nāk sapnī.”
(Džibrils un Mikails)
atnācām. Gājām kopā ar viņiem, līdz beidzot nonācām pie kāda gara auguma vīra,
(Pacelties pretī debesīm)
Viņš bija tik garš, ka es gandrīz nevarēju saskatīt viņa galvu. Tas bija Ibrāhīm (lai viņam miers būtu)…”
(Buhārī, Enbiyā, 8).
Ibrahim (as) ilgai skaidroja Babilonas iedzīvotājiem patieso reliģiju, pasauli, pēcnāves dzīvi, dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos; savam tēvam, kurš bija viņam vistuvākais, viņš šo jautājumu izskaidroja sīki un smalki. Taču vispirms viņa tēvs…
Āzers
Tā kā tauta neticēja Ibrāhīmam (as) un viņu noliedza, Ibrāhīms (as) neapvainojās uz savu tēvu par šo rīcību un neuzturēja pret viņu naidu. Viņš pat lūdza Allāham žēlastību par savu tēvu un teica viņam:
“Lai tev miers! Es lūgšu par tevi piedošanu no sava Kunga. Jo Viņš ir man žēlsirdīgs.”
(Marija, 19/47).
Pēc tam Ibrāhīms (lai viņam miers) pameta savas ģimenes māju un devās prom.
Ibrahim (as), daudzkārt savai tautai teicis, ka elkiem nav nekādas jēgas, un ka vienīgi Visaugstākais Dievs ir apveltīts ar augstākajām īpašībām. Redzot, ka viņa tauta viņam netic, viņš devās pie Nemroda. Nemrods, kura vārds nav minēts Korānā, un kurš tolaik vadīja savu tautu, uzskatīja sevi par dievu, pateicoties savai bagātībai un varai.
Ibrāhīm (as) stāstīja Nemrudam par ticību Dievam. Taču tas atteicās un sāka ar Ibrāhīmu (as) strīdu par viņa Kungu. Kad Ibrāhīm (as) teica, ka Dievs gan atdzīvina, gan nogalina, Nemruds paziņoja, ka viņš pats spēj to pašu. Lai to pierādītu, Nemruds atveda divus vīrus, vienu nogalināja, bet otru atstāja dzīvu; tādējādi viņš parādīja, ka spēj gan nogalināt, gan atdzīvināt. Tad Ibrāhīm (as) teica:
“Dievs liek Saulei aust no rītiem, tad liec tai rietēt rietumos.”
(Al-Baqarah, 2:258)
Tad Nemrudas apstulboja.
Kādā brīdī, kad tauta, kas nevēlējās pieņemt ticību Dievam, svētku dienā, kā bija viņu ieradums, atnesa ēdienu templim un nolika to pie saviem elkiem, bet pēc tam devās uz izklaides vietām. Viņi gribēja paņemt līdzi arī Ibrāhīmu (as), bet viņš atteicās, sakot, ka jūtas slikti. Kad viņi devās uz izklaides vietām, viņš iegāja templī un salauza visus elkus, atstājot neskartu tikai pašu lielāko, lai viņi varētu pie tā vērsties.
Pēc svētku svinībām, kā ierasts, ļaudis devās uz templi, lai paņemtu savus ēdienus, taču ieraudzīja templi pārvērstu par drupām. Viņi domāja, ka to varētu būt izdarījis Ibrāhīms (as), un, atsaukuši viņu, sāka viņu iztaujāt šādi:
– “Ak, Ibrāhīm! Vai tu esi tas, kas izdarīja šo rīcību pret mūsu dieviem?”
Uz šo jautājumu atbildēja Ibrahims (lai viņam miers).
– “Varbūt to izdarījuši tie lielie. Ja viņš var runāt, pajautājiet viņiem!”
atbildēja šādi:
(Al-Anbiya, 21/62-63).
Kad ļaudis atzina, ka elki ir nedzīvi un nespēj runāt, Ibrāhīm (as) skaļi pasludināja monoteisma ticību, sakot:
– “Tad kāpēc jūs pielūdzat elkus, kas nespēj jums ne palīdzēt, ne kaitēt, atstājot Allāhu? Žēl jums un tiem, ko jūs pielūdzat, atstājot Allāhu! Vai jūs vēl neesat saprātā?”
(Al-Anbiya, 21/66-67).
Ibrahima (as) šī aizstāvība bija pietiekama, lai viņu notiesātu par noziegumu. Nemerods, ļaunprātīgo vadonis, ieteica Ibrahima (as) sodīt ar nāvi vai sadedzināšanu, un galu galā tika pieņemts lēmums viņu sadedzināt. Kad sagatavotā uguns liesmas sasniedza visaugstāko un karstāko punktu, viņi ar katapultu iemeta Ibrahima (as) ugunī. Taču Dievs, kas ir uguns un visa pārējā valdnieks, pavēlēja ugunij:
“Ak, uguns! Esi vēss un nekaitīgs pret Ibrāhīmu!”
(Al-Anbiya, 21/69).
Tā Ibrāhīm (as) izglābās no uguns. Tajā laikā Ibrāhīmam (as) ticēja tikai viens cilvēks – Lūts (as).
Pravietis Muhameds (s.a.v.) ir teicis:
“Ibrāhīms, lai viņam miers, ir teicis tikai trīs reizes”
(pārinterpretējot, lai piešķirtu citu nozīmi)
Viņš ir melojis. Divi no tiem ir Allāha, Visaugstākā un Visvarenā, dēļ: Viens no tiem ir…
(elku pielūdzējiem)
Viņš teica: “Es esmu slims.” Otrs teica: “Varbūt šo darbu paveicis kāds no šiem elkiem.” Par trešo gadījumu pravietis teica: “Kādu dienu Ibrāhīms kopā ar savu sievu Sāru sastapās ar kādu nežēlīgu tirānu…”
(Buhārī, Enbiya, 8).
Notikuma turpinājums ir šāds: Ibrahim (as) ar savu sievu, sava tēvoča meitu Sāru, ceļojot uz Ēģipti, nonāca pilsētā “Erdün”. Starp viņiem un pilsētas valdnieku notika kāds interesants incidents. Abu Hureira to ir atstāstījis no pravieša (sas). Pravietis to ir aprakstījis šādi:
“Ibrahim (as) bija ieradies kādā pilsētā kopā ar savu sievu Sāru. Šajā pilsētā valdīja kāds karalis vai tirāns. Šim tirānam tika teikts:
– “Ibrahimas ieradās pilsētā kopā ar ļoti skaistu sievieti,” – tā ziņoja viņam. Karalis:
– “Ak, Ibrāhīm! Kas ir tā sieviete tev blakus, un kam viņa pieder?” – jautāja viņš. Ibrāhīm (as) atbildēja:
– “(Viņš ir) mans brālis,” viņš teica. Tad viņš piegāja pie Sāras un teica:
— „Neizliec mani par meli, es viņiem teicu, ka tu esi mana māsa. Es zvēru pie Dieva, ka uz zemes nav neviena cita ticīgā, izņemot mani un tevi,” — teica viņš. Kad Sāra ieradās pie karaļa, karalis mēģināja viņai nodarīt ļaunu. Sāra piecēlās, nomazgājās un sāka lūgties. Tad viņa lūdza šādi:
— „Ak, Kungs! Ja es ticu Tev un Tavam pravietim, ja es esmu sargājusi savu sievišķību no citiem vīriešiem (un līdz šim tā ir bijis), tad neļauj šim neticīgajam mani pārvaldīt.” Karaļa elpa aizsita, viņš sāka raustīties un sist ar kāju pa zemi. Tad Sāra teica:
– “Ak, Dievs, ja šis vīrs nomirs, teiks, ka viņu nogalināja šī sieviete,” – viņš lūdzās. Pēc tam vīrs nomierinājās. Šis notikums atkārtojās trīs reizes. Tad valdnieks sacīja saviem pavalstniekiem:
– „Jūs man esat atsūtījuši pašu velnu. Nosūtiet šo sievieti pie Ibrahima (as). Un Hāgaru atdodiet Sārai,” – teica viņš. Pēc tam Sāra atnāca pie Ibrahima (as) un izstāstīja viņam (notikušo) un sacīja:
– “Vai tu saprati? Dievs pazemoja neticīgo; Viņš man iedeva arī vergu par kalponi,” viņš teica.
(Buhārī, Buyū, 100; Hibe, 36)
.
Pēc tam, kad Ibrāhīm (as) pameta šo zemi, viņš apceļoja daudzas vietas. Visbeidzot viņš apmetās Damaskā. Tur viņam ticīgo skaits dienu no dienas pieauga. Ibrāhīmam (as) ticīgo veidotā masa…
“Ibrahima tauta”
tika nosaukts.
Kad Ibrāhīm (as) gatavojās atstāt Bābeli, viņš atcerējās, ka lūgs Allāham par sava tēva piedošanu, un lūdza Allāhu par sava tēva piedošanu šādi:
“Piedod arī manam tēvam! Jo viņš ir viens no tiem izvirtuļiem.”
(Šu’arā, 26/86).
Ibrahim (as), zinot, ka par neticīgajiem, pat ja tie ir viņa paši tēvi, lūgties nedrīkst, to darīja, lai izpildītu savu solījumu, ko bija devis, atstājot savu dzimteni. Ibrahima (as) lūgšana netika uzklausīta, un šī situācija ir atspoguļota šajā svētajā pantā:
“Pēc tam, kad ir noskaidrots, ka viņi ir piederīgi ellei, pat ja tie ir radinieki, praviešiem un ticīgajiem nepienākas lūgt piedošanu par elku pielūdzējiem.”
(At-Tawbah, 9/113).
Pēc tam Ibrahīms (as) dzīvoja kopā ar Lūtu (as), Ismaīlu (as) un Isāku (as). Par viņiem Visaugstākais Dievs saka:
“Mēs viņus padarījām par vadītājiem, kas vada cilvēkus pa taisno ceļu, un mēs viņiem atklājām labo darbu darīšanu, lūgšanu, zekāta došanu. Viņi bija tie, kas mums kalpoja.”
(Al-Anbija, 21/73).
Dievs, Visaugstākais, deva Ābrahāmam (mieram ar viņu) arī grāmatu, kas sastāvēja no desmit lapām. Pēc ilga mūža viņš devās uz Ēģipti savas dzīves beigās. Kad Ābrahāms (mieram ar viņu) nomira, viņš tika apglabāts – saskaņā ar spēcīgām ziņām – vietā, ko sauc par Halilu’r-rahman, netālu no Jeruzalemes.
Hanīfisms:
Ibrahīma (as) reliģijas pamats bija monoteisms (Dieva vienība). Taču ar laiku šī ticība tika aizmirsta, un starp arābiem pilnībā izplatījās elku pielūgsme. Tomēr dažiem cilvēkiem vēl bija saglabājušās monoteisma ticības pēdas. Tie bija…
“Hanifs”
tā teica.
Hanīfs,
Tas nozīmē cilvēku, kurš ir tālu no maldiem, pievērsies patiesībai un apliecina vienotu Dievu, saskaņā ar monoteisma ticību. Arī Korānā…
“hanīfs”
Šis vārds parādās vairākās vietās. Vārds “Hanif” biežāk tiek lietots, lai apzīmētu pravieti Ibrāhīmu (as) kā Dieva kalpu, kurš pielūdz Dievu tīrā un nevainīgā veidā.
Pantos, kas attiecas uz hanifismu, ir šādi panti:
“Un pievērs savu seju reliģijai kā hanifs un nekad nepievienojies tiem, kas pielūdz citus dievus līdzās Allaham!”
(Jonas 10/105)
“Tad mēs tev atklājām, lai tu sekotu Ibrahīma, kas bija hanīfs un nepiederēja pie daudzdieviem, ticībai.”
(An-Nahl, 16/123).
Pirmsislāma arābu sabiedrībā starp hanifiem bija tādi cilvēki kā Varaka b. Nevfel, Abdullah b. Cahš, Osman b. Hüveyris, Zeyd b. Amr, Kuss b. Sâide. Tie bija cilvēki, kas uzskatīja par neglītu klanīties un lūgties nedzīviem, mēmiem elkiem, kuriem nebija nekādas varas. (sk.
Mefail HlZLl, Šamila Islāma enciklopēdija, Ibrahims (raksts).
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
