Kāpēc mēs lamājam ebrejus? Ņemot vērā pasaules notikumus, piemēram, Libānas un Palestīnas karus, kāpēc mēs uzskatām viņus par ienaidniekiem un kāpēc mēs sakām, ka ebreju tauta strādā pret musulmaņiem, un kā Korāns to apstiprina, ka ebreji ir mūsu ienaidnieki? Viņi ir mūsu ienaidnieki (jo…) Vai varētu sīkāk izskaidrot šos iemeslus?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
„Tu redzēsi, ka visnīstākie ienaidnieki tiem, kas tic, ir jūdi un tie, kas pielūdz citus dievus. Un tu redzēsi, ka tie, kas ir vismīļākie tiem, kas tic, ir…“
“Mēs esam bez kristiešiem”
Jūs redzēsiet, ka ir tādi, kas tā saka. Jo starp viņiem ir (žēlsirdīgi) mūki un priesteri, un viņi nav augstprātīgi.”
(Al-Ma’ida, 5/82)
Panta skaidrojums:
Pravieša Muhameda saskarsmes ar dažādām reliģiskām grupām kontekstā, attieksme pret viņam ticīgajiem dalās divās kategorijās: ebreji un pagāni izrādīja negatīvu attieksmi pret musulmaņiem, savukārt vispozitīvākā attieksme bija no kristiešu puses. Šis nav mēģinājums stingri klasificēt konkrētas reliģiskās grupas un pasludināt tās par draugiem vai ienaidniekiem.
Vēsturiski ir pierādīts, ka šis apgalvojums pantā pilnībā atbilst tā laika situācijai: Medīnas ebreji izmantoja visdažādākās intrigas, lai iznīcinātu musulmaņus, un mēģināja visus iespējamos veidus, tostarp kūdīja Mekas pagānus un meklēja iespējas sadarboties ar viņiem.
Lai gan Mekas pagāni atklāti pieteica karu musulmaņiem un izrādīja savu naidīgumu visbargākajā veidā, un ticības ziņā viņi bija tālāk no musulmaņiem nekā jūdi, iespējams, pantā jūdi ir pieminēti pirms pagāniem gan tāpēc, ka viņi izmantoja savas pašu iespējas, gan tāpēc, ka centās mobilizēt citus potenciālos ienaidniekus.
Jāņem vērā arī tas, ka ebreji nevilcinājās nogalināt praviešus, kas bija sūtīti, lai viņus brīdinātu un apgaismotu, un šī viņu īpašība ir minēta Korānā. No otras puses, labā attieksme, ko Abesīnijas Negus izrādīja musulmaņiem, kuri bija spiesti emigrēt uz viņa valsti, un pozitīvākās atbildes uz pravieša Muhameda (s.a.v.) sūtītajiem vēstniekiem un aicinājumiem uz islāmu dažādu valstu valdniekiem nāca no kristiešiem, kas pilnībā saskan ar aprakstu pantā.
(sk. Levent Öztürk, “Etiopija/Vēsture”, Dİ A, XI, 492-493.)
Var apgalvot, ka šī attieksme tajā laikā ir saistīta ar to, ka kristieši atradās tālu no musulmaņiem, bet tuvu jūdiem un politeistiem, pat dzīvojot ar tiem kopā, un ka naids un mīlestība gan toreiz, gan šodien ir cīņas par varu un ietekmi reliģijas vai pasaules vārdā rezultāts, un reliģijai šajā jautājumā nav nekādas ietekmes. Patiesībā, vēsturē un mūsdienās var sniegt piemērus, kas atbalsta šo ideju, ņemot vērā attiecības starp musulmaņiem un jūdiem, politeistiem un kristiešiem. Lai gan šis viedoklis kopumā ir precīzs, tas nav pareizs un pietiekams, lai atklātu Korāna mērķi. Korāns šeit ne tikai skaidro konflikta fenomenu, bet arī izgaismo augstāku, visaptverošāku pamatojumu, proti:
Naida un mīlestības patiesais iemesls,
Tas ir garīgais stāvoklis, kas izriet no pušu reliģiskajām un nereliģiskajām tradīcijām, kā arī no to morālās un sociālās audzināšanas. Šajā pantā ir pievērsta uzmanība iemeslam, kāpēc kristieši izrāda mīlestību, bet nav pieminēts iemesls, kāpēc ebreji izrāda naidīgumu. Jo viņu garīgais stāvoklis ir izskaidrots daudzās citās surās. Starp kopīgajām īpašībām, kas mudina ebrejus un daudzdievjus izturēties naidīgi pret musulmaņiem, var minēt pašapmierinātību, bezkaunību, rasismu, materiālismu un vāju mīlestības un līdzjūtības izjūtu.
Džahilietas laikmeta arābi
Viņi bija smalkjūtīgāki, dāsnāki, pašaizliedzīgāki un vairāk brīvību mīloši nekā ebreji.
Šajā pantā ebreji ir minēti pirmie ne tikai šī iemesla dēļ, bet arī tāpēc, ka viņiem bija ieradums nogalināt praviešus un netaisnīgi iegūt citu īpašumus.
Protams, katrā sabiedrībā ir gan labi, gan slikti cilvēki. Šeit minētie jautājumi attiecas uz reliģisko grupu sociālo raksturu. No otras puses, varētu domāt, ka ebreji, pateicoties savai monoteistiskajai ticībai, ir tuvāki musulmaņiem nekā kristiešiem. Tomēr trīsvienības ticība, kas vēlāk tika ieviesta kristietībā un kurai nav sniegts saprotams un loģisks skaidrojums pat tās piekritēju vidū, nav atstājusi būtisku negatīvu ietekmi uz viņu uzvedību un attieksmi pret musulmaņiem. Galvenais faktors, kas tuvina vai attālina cilvēkus, ir morālā uzvedība un etiķete. Kristiešu kļūdas un novirzes no pareizā Dieva priekšstata jau ir kritizētas Korānā dažādos kontekstos. Šeit runa nav par ticību, bet par uzvedību.
(Rešīds Rizā, Vn, 5-11.)
Šo divu grupējumu ienaidīgumu pret musulmaņiem var saprast arī no tā, kas pantā teikts par kristiešiem. Pantā par viņiem ir teikts…
“Un atkal, tie, kas ir vistuvāk ticīgajiem mīlestības ziņā, ir tie, kas…”
“Mēs esam kristieši”
Jūs redzēsiet, ka ir tādi, kas tā saka. Jo starp viņiem ir (žēlsirdīgi) mūki un priesteri, un viņi nav augstprātīgi.”
Tā ir pavēlēts. Šeit redzams, ka vispirms ir sniegts novērojumos balstīts konstatējums, kas tajā laikā bija plaši pazīstams arābu vidū. Jo kristiešu mūki un priesteri arābu vidū bija pazīstami kā piemēri, kas izcēlās ar pazemību, iecietību un citām morālām tikumiem, kā arī ar īpašām pūlēm, ko viņi veltīja ticībai savos tempļos. Patiešām, tā laika arābu dzejā ir spilgti vārdi, kas uzsver šo aspektu. Būtu dabiski, ka sabiedrība, kas ietver šādus cilvēkus un ieceļ tos cienījamā stāvoklī, morāli uzlabotos un tādējādi izturētos draudzīgi pret musulmaņiem.
(Ibn Āšūr, VII/7-9.)
Savukārt, abstraktā izteiksme, kas apzīmē to galveno iezīmi, ir:
Tas ir minēts panta beigās, un tas ir vēl viens izpausmes veids principam, kas ir visu dievišķo reliģiju pamatprincips: “Cilvēkam ir jāapzinās sava mazība un bezspēcība Visvarenā Dieva spēka priekšā, un tāpēc viņam ir jāpakļaujas Viņam absolūti un jāizturas ar līdzjūtību pret Viņa radītajiem.” Tāpēc pantā jābūt norādei, ka kristietība, kas māca pazemību un iecietību pat pret tiem, kas tev dara ļaunu, ir vairāk noskaņota uz šo izpratni nekā citas reliģijas.
“Un viņi neizrāda augstprātību.”
teikums, kas tulkojams kā:
“Viņi ir iejūtīgi, kas nozīmē, ka viņi nav aizspriedumaini un klausās otru pusi.”
ir arī interpretēts kā.
(Taberī, VII/1.)
Turklāt, pantā pozitīvā veidā ir pieminēti zinātnieki un cilvēki, kas veltījuši sevi kalpošanai Dievam, kuri sabiedrībā pastāvīgi pēta Dieva pavēles un aizliegumus un vada cilvēkus šajā virzienā. No tā izriet,
-Lai gan islāmā garīdzniecība netiek atbalstīta-
Tiek uzskatīts, ka sabiedrības, kas atbalsta reliģijas pētniecību un praktizēšanu, ir vairāk pakļautas patiesības atklāšanai, jo tās nav noslēgušas savus prātus un sirdis patiesības aicinājumam.
(Par Korāna pieeju garīdzniecības, t.i., reliģisko vadītāju, šķiras izveidošanai sk. At-Tawbah 9:31, 34; Al-Hadid 57:27.)
(sk. Diyanet Tefsiri, Kur’an Yolu, Diyanet İşleri Başkanlığı Yayınları: II/259-262.)
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
–
Kāpēc ebreji ir tik naidīgi pret musulmaņiem? Torā ir rakstīts: “Kad ieejat pilsētā, nogaliniet visu – vīriešus, sievietes, bērnus, vecus cilvēkus, jebkuru, kas elpo.” Kā tas ir iespējams?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
