Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Mūsu svētais islāms māca, ka visā Visumā valda līdzsvars. Līdzsvars, kas redzams visās Visuma radībās, ir pierādījums un zīme Dieva eksistencei. Viens no svarīgākajiem elementiem, kas nodrošina ekoloģisko līdzsvaru Visumā, ir dzīvnieki. Korānā, kas piemin dzīvniekus kā svarīgus ekosistēmas locekļus,
“umma”
tiek saukts. Sūras En’am 38. pantā;
“Dzīvnieki, kas pārvietojas pa zemi, un
(pie debesīm)
Visi putni, kas lido ar diviem spārniem, ir tādas pašas kopienas kā jūs. Mēs šajā grāmatā neko neesam izlaiduši. Galu galā…
(viss)
tie tiks sapulcināti un atvesti sava Kunga priekšā.”
Tā ir teikts. Šajā svētajā pantā ir paziņots, ka visas dzīvās būtnes uz Zemes, tāpat kā cilvēki, ir atsevišķas sugas, un ka visas dzīvās būtnes, no vienšūņiem līdz mugurkaulniekiem, no rāpuļiem līdz tiem, kas staigā uz kājām un lido ar spārniem, ir neatkarīgas būtnes.
Viss, ko radījis Dievs, ir skaists un radīts ar Viņa bezgalīgo mīlestību. Šī patiesība ir izteikta Korānā šādi:
“Viņš ir tas, kurš visu, ko radījis, ir radījis skaistu.”
(1)
“Viņš ir radījis arī dzīvniekus.”
(2)
Visas radītās būtnes, gan dzīvās, gan nedzīvās, slavē Dievu savā valodā. Piektdienas suras pirmajā pantā ir teikts:
“Septiņas debesis, zeme un viss, kas tajās ir”
(visi)
Viņš slavē Viņu. Viss, kas ir debesīs un uz zemes, slavē Allāhu, kurš ir īpašnieks, bez trūkumiem, svēts un valdnieks.”
No cilvēka, kas ir viscienījamākā un pārākā no radībām, tiek sagaidīts, ka viņš izturēsies ar līdzjūtību un žēlsirdību pret katru būtni, kas slavē Dievu.
Pravietis Muhameds (s.a.v.) aicināja būt žēlsirdīgiem ne tikai pret cilvēkiem, bet pret visām dzīvajām būtnēm. Kādā hadīsā ir teikts:
„Žēlsirdīgajiem žēlsirdīgs ir Allāhs. Žēlojiet tos, kas ir uz zemes, lai tie, kas ir debesīs, žēlotu jūs. Žēlsirdība ir no Allāha žēlsirdības; ikviens, kas nepārrauj saites un neatsakās no attiecībām, Allāhs viņu ievedīs Savā žēlsirdībā. Bet ikviens, kas pārrauj saites, Allāhs no tāda atņems Savu žēlsirdību.”
(3)
Hadīthā minētais
“tiem, kas ir uz zemes”
Šis termins ietver sevī visu veidu dzīvās būtnes.
Ir redzams, ka šis pravieša Muhameda (s.a.v.) padoms ir atstājis ļoti spēcīgu ietekmi uz musulmaņiem visā vēsturē. Musulmaņi, rīkojoties saskaņā ar šo no pravieša Muhameda (s.a.v.) saņemto pamācību, ir izrādījuši žēlsirdību un iecietību pret visām dzīvajām būtnēm. Šī žēlsirdības, mīlestības un iecietības civilizācija ir sniegusi labumu arī dzīvniekiem.
Diženā sirds cilvēka un tautas dzejnieka Junusa Emre.
“Mīli radīto, Radītāja dēļ.”
Šis izteiciens ļoti lakoniski pauž attieksmi, kādu mūsu senči ieņēma pret savu vidi un visām tajā mītošajām būtybēm.
Mūsu senči izrādīja savu mīlestību un līdzjūtību pret dzīvniekiem,
dzīvnieku slimnīcas, putnu mājas, putnu slimnīcas
un ir to pierādījuši, dibinot dažādus fondus, kas veltīti dzīvnieku aizsardzībai.
Mūsu pravietis (s.a.v.), kurš paziņoja, ka laba izturēšanās pret dzīvniekiem novedīs pie ieejas paradīzē, pastāstīja saviem pavadoņiem šādu notikumu:
„Kāds ceļinieks, ejot pa ceļu, izjūt arvien lielāku slāpumu. Viņš tūlīt nokāpj akā un padzeras. Kad viņš izkāpj no akas, viņš sastop suni, kurš, izkāris mēli, elso un laiza mitru zemi. Vīrs nodomā: „Šis dzīvnieks ir izslāpis tāpat kā es,” un atkal nokāpj akā. Viņš piepilda savu apavu ar ūdeni un, turot to mutē, izkāpj augšā un padzirdina suni. Lūk, Dievs šo kalpu slavē un piedod viņa grēkus.”
Tad viņi, kas bija kopā ar pravieti, sacīja:
“Vai par to, ka mēs padzirdām dzīvniekus, mums arī ir kāds labums?”
tā viņi jautāja. Allahs sūtnis (s.a.v.) atbildēja:
“Ir svētīgi padzirdīt katru dzīvu radījumu.”
ir pavēlējis.(4)
Pravietis Muhameds (s.a.v.) ir teicis, ka cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem novedīs cilvēku uz elli:
“Kāda sieviete nonāca ellē, jo bija piesējusi kaķi, nebaroja to un neatbrīvoja, lai to apēstu kukaiņi.”
ir pavēlējis.(5)
Islāma reliģija aizliedz spīdzināt ne tikai cilvēkus, bet arī dzīvniekus. Mūsu mīļais pravietis (s.a.v.),
“Visvarenais Dievs prasīs atbildību no tā, kurš netaisnīgi nogalinājis pat zvirbli…”
(6) paziņoja;
“Lai netiktu izpostītas putnu ligzdas un netiktu paņemtas to olas un mazuļi.”
(7) ir pavēlējis.
Viens no vēstulēm, ko Omars ibn Abdulazīzs nosūtīja saviem gubernatoriem kalifāta laikā, bija aicinājums neļaut zirgiem bezjēdzīgi skraidīt un tādējādi tos mocīt, stingri aizliegt šādu praksi, neizmantot tiem smagas iemauktes un nemocīt tos ar iemauktēm, kurām ir dzelzs detaļas. Šis Omara ibn Abdulazīza norādījums ir ārkārtīgi svarīgs vēsturisks piemērs dzīvnieku tiesību aizsardzības jomā.
Mums ir informācija, ka Osmaņu impērijas tradīcijās balstītajā tiesību sistēmā tika aizsargātas dzīvnieku tiesības un tika piemēroti sodi tiem, kas tās pārkāpa.
Noslēgumā jāsaka, ka islāms pavēl mīlēt dzīvniekus, nodarbināt tos atbilstoši to dabiskajai uzbūvei, uzlikt tiem tik daudz nastas, cik tie spēj panest, savlaicīgi dot tiem barību, nevis tos sist un nodrošināt tiem ārstēšanu, kad tie ir slimi.
Zemsvītras piezīmes:
1. Sūrah as-Sajdah, 32/7.
2. Nahl, 16/5.
3. Muslim, Birr un Sila, 23; Tirmizi, Birr, 16.
4. Buhari, Enbiya, 54.
5. Buhārī, Bed’ül-Halk 17.
6. Nesā’ī, Dahāyā, 43.
7. Buhari. Edebü’l-Müfred, 139.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
