– Kā mums vajadzētu saprast laika jēdzienu; ko nozīmē būt reģistrētam laikā?
– Daži svētie ir radījuši spiedienu, lai radītu laiku, kā tas ir iespējams?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Mēs redzam divas cilvēka pamatīpašības: kā piemēru varam ņemt spuldzi un elektrību, koku un tā spēju uzturēt dzīvību. Spuldze pati par sevi neizstaro gaismu; tai gaismu un siltumu dod kaut kas cits. Tas ir tās gars. Tāpat kā spuldze kļūst nederīga, kad tiek atslēgta elektrība, un koks pārvēršas par koksni, kad tam atņem dzīvību, tāpat arī cilvēks kļūst par līķi, kad no viņa atdalās gars.
Kūnas vienu metu gali atlikti tik vieną ar kelias funkcijas, ir jam reikia jas atlikti paeiliui, o dvasinės savybės gali atlikti daugybę funkcijų vienu metu ir kartu.
Piemēram, ēku ar ķermeņa daļām un materiāliem varam uzcelt ar grūtībām gada laikā, bet ar iztēli to varam izdarīt vienā mirklī. Tāpat, lai nokļūtu no Erzuruma uz Stambulu, pat ar lidmašīnu, ir nepieciešama vismaz stunda, bet ar iztēli to varam izdarīt vienā mirklī.
Štai, kai žmogus pradeda savo darbus atlikti su dvasios lygio atsidavimu, jis vienu metu gali atlikti daug darbų ir per trumpą laiką nuvykti į tolimas vietas.
Piemēram, ja mēs pievienotu tūkstoš spuldžu pie elektrības, tās visas degtu vienlaicīgi. Bet katra spuldze var atrasties tikai vienā vietā. Mūsu dvēsele var vienlaicīgi atrasties katrā mūsu šūnā, bet mūsu acs ir ierobežota un fiksēta savā vietā. Lai gan mana acs ir ierobežota, mans skatiens var vienlaicīgi aptvert debesis un sauli.
Ja mana fiziskā būtība pakļautos manai garīgajai būtībai, proti, ja ķermenis būtu pakļauts dvēselei, nevis dvēsele ķermenim, tad lietas varētu notikt vienā mirklī, un attālumi varētu tikt pārvarēti ļoti ātri.
Svēto spēja pārvarēt laiku un telpu, pat laika un telpas robežas, ir saprotama šajā kontekstā. Arī Miradža noslēpums var tikt atrisināts, ņemot to vērā.
Piemēram, pasaulē pakāpeniski un laikietilpīgi procesi starpstadijā var notikt pēkšņi un acumirklī. Tāpat arī augšāmcelšanās un pēcnāves dzīve notiks pēkšņi un acumirklī.
Kad bērns piedzimst, mēs varam iedomāties viņa nākotnes laulības, ģimeni un pat nāvi. Bet, lai bērns to visu varētu piedzīvot, viņa ķermenim būs jāpaiet 60-70 gadi.
Āboli ir pieejami tikai sezonāli. Bet pārējie notikumi būs pēkšņi, negaidīti un izšķiroši.
Tāpat kā uz Sirat tilta būs jāiet, jālien un jāskrien, tā arī iztēlē piecdesmit tūkstoš gadu ceļu varēs noiet vienā mirklī.
Šādu notikumu analoģija var pastāvēt arī šajā pasaulē. Svētais, kurš savas fiziskās un garīgās spējas izmanto saskaņā ar šukru (pateicību) un ievēro dievišķās pavēles un aizliegumus, var savus darbus veikt acumirklī un bez kavēšanās, neatkarīgi no laika un attāluma. Lai gan mēs to šeit varbūt nevaram vēlēties vai sasniegt, mēs tur gaidām Viņa labvēlību un ceram.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
