– Vai varētu Jūs paskaidrot hadīsu, kas turpinās ar vārdiem: „Atvadu runā Visaugstākais Dievs ir devis katram tiesību īpašniekam viņa tiesības. Mantojuma gadījumā testaments nav nepieciešams”?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Šeit ir tulkojums panta, kas minēts hadīthā un kas pirms mantojuma panta atnākšanas uzlika par pienākumu novēlēt mantojumu, bet vēlāk tika atcelts ar mantojuma pantu:
“Kad kādam no jums tuvojas nāve, ja viņš atstāj mantojumu, tad viņam ir pienākums sastādīt testamentu. Lai viņš to izdara saviem vecākiem un radiniekiem atbilstoši. Tas ir pienākums tiem, kas bīstas Allāha.”
(Al-Baqarah, 2:180).
Šī svētā panta spēkā stāšanās ir atcelta ar pantiem, kas nosaka mantojuma daļas Nisa suras sākuma daļās. Turklāt, lai atceltu šo pantu:
“Visuvarenais Dievs ir devis katram tiesību īpašniekam to, kas viņam pienākas. Tāpēc turpmāk nav nekādu testamentu par labu kādam mantiniekam.”
ir pavēlēts.
Amr ibn Hatice (lai Allah viņu apžēlo) stāsta: „Allahs sūtnis (lai viņam miers un svētība) uzstājās ar runu, sēžot uz savas kamieles. Es stāvēju zem kamieles kakla. Kamielis nepārtraukti atgremoja, un tās siekalas tecēja man pa pleciem. Tieši tad es dzirdēju viņa (lai viņam miers un svētība) šos vārdus:
“Visuvarenais Dievs ir devis katram tiesību īpašniekam viņa tiesības. Tāpēc nav testamenta par labu kādam no mantiniekiem.”
[Tirmizī, Vesaja 5, (2122), Nesāī, Vesaja 5, (6, 247).]
Abu Umame (radiyallahu anh) stāsta: “Allahs sūtnis (aleyhissalatu vesselam) teica:
„Visuvarenais Dievs katram, kam pieder tiesības, tās ir piešķīris. Tāpēc nav testamenta par labu mantiniekam. Bērns pieder gultai. Par laulības pārkāpumu seko atstumšana. Patiesie aprēķini pieder Dievam. Kas sevi pieskaita kādam citam, ne savam tēvam, vai kas par savu aizbildni uzskata kādu citu, ne savu patieso aizbildni, tas lai ir Dieva lāsts pār viņu līdz pat tiesas dienai.”
(Tirmizī, Vesaja 5, Abū Dāvūd, Būjū 90,)
Šis hadīss vienlaikus ietver sevī daudzus noteikumus:
*
Mantojuma atstājējs nevar novēlēt savu īpašumu mantiniekiem. Dievs ir piešķīris mantiniekiem noteiktu tiesību uz mantojuma atstājēja īpašumu. Tāpēc šo apjomu nevar palielināt ar testamentu.
*
Bērns pieder tam, kura gultā viņš dzimis, proti, mātei. Šeit māte ir nosaukta par firāš (= gulta). Hadīts norāda, ka bērns pieder tam, kam pieder gulta. Gultas īpašnieks, vīrs, saimnieks vai vatiu’ššüphe (tas, kurš ir aizdomās par kontaktu ar sievieti) šajā ziņā ir vienādi. Taču zānietei nav tiesību uz pēcnācību. Viņas rīcība ir izraisījusi nepieciešamību piemērot viņai sodu. Jo hadītā…
“Par laulības pārkāpumu ir paredzēts sods ar akmeņiem.”
ir pavēlēts.
Noliegt savu izcelsmi, t.i., zinot savu patieso izcelsmi, pieskaitīt sevi citai dzimtai, ir aizliegts. Izcelsmes saikne, tāpat kā mantojums, rada vairākas juridiskas sekas, kā arī nosaka citus noteikumus, piemēram, laulības aizliegumus. Tāpēc apzināta savas izcelsmes noliegšana vai piederība citai dzimtai rada pamatu daudzu aizliegto darbību izdarīšanai un negatīvu seku rašanās iespējamībai, kas ir jautājums, kam islāms pievērš īpašu uzmanību.
(Kütüb-i Sitte, Prof. Dr. Ibrahims Canans)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
