– Kādā rakstā Samarkandas Hanafī skolas viedokļi ir izklāstīti šādi:
“Kā norāda Alāuddīn Semerkandī, Samarkandas šeihi ir izdarījuši atšķirību starp ticību un rīcību attiecībā uz pavēles nozīmi. Pēc viņu domām, pavēles patiesā būtība ir prasība. Tāpēc tā ietver gan obligāto, gan ieteicamo. Lai gan absolūtā pavēle rīcības ziņā šķietami prasa obligātumu, ticības ziņā tā nenorāda uz obligātumu vai ieteicamību, bet vienkārši uz to, ka darbība ir jāveic. Absolūtās pavēles spēkā stāšanās rīcības ziņā šķietami ir obligāta. Ticības ziņā nav obligāti to noteikt. Proti, personai nav jātic vienam vai otram no tiem, nosakot to kā obligātu vai ieteicamu.”
– Šīs skolas viedoklis ir tāds, ka tādi darbi kā laulības pārkāpšana, alkohola lietošana un netaisnība ir praktiski aizliegti, taču to galīgais spriedums Dieva priekšā nav zināms. Ticības jautājumos nav obligāti jātic, bet praktiski šie darbi ir aizliegti – tāda ir šī viedokļa būtība. Ko no šī viedokļa var saprast?
– Vai, saskaņā ar šo skolu, piemēram, laulības pārkāpuma vai zādzības reliģiskā aizliegtība nevar tikt zināma ar pilnu pārliecību?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Šī tēma ir ļoti plaša. Dažu Samarkandas zinātnieku izteiktie viedokļi nav vienīgie pareizie, un, lai tos saprastu, ir nepieciešams nedaudz detalizētāk apkopot šo zinātnieku domas par šo jautājumu.
Rīkojuma nozīme:
Saskaņā ar tiesību zinātāju viedokli,
pavēle
Imperatīvs norāda uz prasību izpildīt kādu darbu. Tomēr šis norādījums nav vienmērīgs. Jo dažreiz šis imperatīvs,
draud, brīdinājums, vēlējums
un
izsmiekls
to lieto arī tādā nozīmē. Tāpat, ja tas ir domāts kā lūgums, tad tas norāda uz
pieņēmums, nepieciešamība
un
pamācība
arī attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar
-lai gan dažādās pakāpēs
– ir runa par to.
Tomēr pavēles forma visbiežāk parādās kopā ar kādu norādi, kas liecina par šariata tiesību normu.
Piemēram:
1)
Pavēles, kas izsaka obligātu prasību,
uzdotā darba izpildei
solījums
tātad, atlīdzība ir arī par atteikšanos.
solījums
tātad tas ir saistīts ar sodu. Piemēram:
“Ja tu izdarīsi to, tad saņemsi tādu un tādu atlīdzību, bet ja neizdarīsi, tad saņemsi tādu un tādu sodu.”
Šis izteikums ir pieņēmums.
2)
Pavēles par pamudināšanu, norādīšanu un atļaušanu,
to lieto, ievērojot kalpu tiesības un viņu intereses. Piemēram:
“Ja tu to izdarīsi, tevi apbalvos, bet ja neizdarīsi, tevi nesodīs.”
izteiciens norāda uz nepieciešamību.
Islāma zinātnieki ir izmantojuši imperatīvās formas daudzajām nozīmēm, ko atklājuši ar indukcijas metodi.
(sk. Gazali, el-Mustasfa, 2/293-94; Amidî, el-Ahkâm, 2/207-208)
Piedāvājam dažus piemērus:
Obligāti
priekš
„Lūdzieties, kad saule sāk rietēt.”
(Isra, 17/78)
Var minēt, piemēram, pantu (kas skan kā:)
Nēdb
priekš
“Viņos”
(tajos vergos)
Ja zināt, ka kāds ir labdaris, tad slēdziet ar viņu līgumu par atbrīvošanu no nodokļiem.”
(Nur, 24/33)
Piemērs tam ir pants, kurā teikts:
Pamācība
priekš
“Ņemiet par lieciniekiem divus taisnīgus vīrus.”
(Talak, 65/2)
Draudi
priekš
“Dariet, ko vēlaties, šaubu nav, Viņš ir…”
(Dievs)
viņš redz, ko jūs darāt.”
(Fussilet, 41/40)
Šis pants ir tam piemērs.
Nodevība
priekš
“
(Kādam, kas ir nonācis ellē)
Nogaršojiet to, jo jūs neapšaubāmi esat cienījama un godājama persona.”
(Duhān, 44/49)
Šāds piemērs varētu būt pants, kurā teikts:
Atkal
“brīdinājums un drauds”
priekš
“
(Akā, kas noraida ticību! Uz kādu laiku)
turpiniet dzīvot/eksistēt, drīz jūs to uzzināsiet/redzēsiet.”
(An-Nahl, 16/55)
Piemērs tam ir pants, kurā teikts:
(sk. el-Mustasfa, 1/164).
3)
Attiecībā uz šariata likumu.
-bez jebkādas piezīmes/bez jebkādiem iebildumiem
– Zinātnieki ir izteikuši atšķirīgus viedokļus par to, ko nozīmē attiecīgais imperatīvs.
Pēc lielākās daļas zinātnieku domām,
Šāds pavēles veids izsaka imperatīvu. Tāpēc viņiem tas jāizpilda nekavējoties, negaidot pierādījumu, kas noteiktu tā patieso nozīmi.
(sk. Usûlu’s-Serahsî, 1/16; Amidî, el-Ahkâm, 2/133)
Pēc dažu zinātnieku domām,
imperatīvs bez pamatojuma
NEDB
tiek uzskatīts, ka tas ir paredzēts šim nolūkam.
(sk. Amidī, 2/134)
Pēc Imama Gazali domām,
Ja kāds rīkojums ir balstīts uz pieņēmumu, tad, kamēr šis pieņēmums nav pierādīts, šis rīkojums nevar tikt uzskatīts ne par obligātu, ne par ieteicamu.
(sk. Gazali, turpat, 1/326)
Īsumā,
pieprasīt, lai kāds darbs tiktu paveikts
(pavēlēt)
vai ir īsts
(skaidrs)
vai pārnestā nozīmē
(neskaidrs)
Tiek lietotas pavēles formas.
Autentisks
imperatīva formas,
“Lūdzieties un dodiet zekatu.”
(Al-Baqarah 2:43),
“Esi taisns, kā tev ir pavēlēts.”
(Aš-Šūrā 42/15)
kā redzams no pantiem, kas seko, attiecībā uz uzrunāto personu
(steidzams uzdevums)
kā tas varētu būt.
„Lai ikviens no jums, kas sasniedz Ramadāna mēnesi, gavē šajā mēnesī.”
(Al-Baqarah 2:185)
kā minēts pantā, attiecas arī uz trešo personu
(aizmugurējs rīkojums)
varbūt.
Pārnestā nozīmē
Imperatīva formas tiek veidotas ar palīdzību no paziņojuma veidiem. Piemēram,
“Šķirtās sievietes pašas sev nosaka trīs mēnešu gaidīšanas periodu.”
(Al-Baqarah 2:228)
tajā pantā, kura tulkojums ir:
“viņi gaida”
izteiciens
“lai pagaida”
tādā nozīmē; mūsu pravietis Muhameds (s.a.v.)
“Tiesnesis, būdams dusmīgs, nespriež taisnīgi.”
(Buhārī, Ahkam, 13; Muslim, Akziye, 16)
kas minēts hadīthā
“nepiespriež sodu”
arī izteiciens
“lai nenosaka spriedumu”
tiek lietots šādā nozīmē.
Jautājumā minētais
“laulības pārkāpums, zādzība”
Nav šaubu, ka tādi noteikumi kā šie ir aizliegti arī no ticības viedokļa. Jo
-kā izriet no izteiktajiem paziņojumiem-
Tam ir daudz pierādījumu.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
