Korānā daudzviet Dievs (cc) mums pavēl paklausīt pravietim (asm) (Nur, 24/54, 56 utt.). Vai tas nav tāpat kā citi Korāna rīkojumi? Vai tas nenozīmē, ka kādā veidā ir obligāti (farz) sekot pravieša (asm) sunnai? Dažreiz, sakot: “Tas ir sunna, nevis farz,” vai tas nenozīmē Dieva (cc) pavēles noniecināšanu? Īsāk sakot, vai pravieša (asm) sunna mums nav noteikta kā obligāta (farz) no Dieva (cc) puses?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Sunna: Mēs saucam par Sunnu visu, ko darīja, teica un kā rīkojās mūsu pravietis (s.a.v.). Tātad, mēs varam teikt, ka viss, ko viņš darīja savas dzīves laikā, ir Sunna.
Vārds “sunnet”, kas ir minēts arī islāma jurisprudences grāmatās, ir:
, vēl vairāk
“Ja izdarīsim, būs labi, ja neizdarīsim, nebūs grēka.”
Tas nozīmē, piemēram, ēst ar labo roku, tīrīt zobus, neēst stāvot kājās.
Taču, ja mēs vārdu „sunna” saprotam plašākā nozīmē, tad tas ietver visu, ko darījis mūsu Pravietis (s.a.v.). Tādā gadījumā Allāha vēlmes un aizliegumi arī ietilpst sunnā. Piemēram, vai mūsu Pravietis (s.a.v.) lūdzās? Jā. Tātad lūgšana arī ir sunna.
Tādā gadījumā būs nepieciešams sadalīt sunnetu pa daļām:
Obligātie nosacījumi:
Viss, ko Dievs noteikti vēlas, lai mēs darītu vai nedarītu.
Vislabāk Dieva pavēles un aizliegumus ievēroja un paraugu rādīja mūsu pravietis (s.a.v.). Mēs, sekojot viņam, sasniedzam visaugstāko pakāpi viņam sekošanā. Piemēram, lūgšanās, gavēšana, izvairīšanās no laulības pārkāpšanas, neēšana aizliegtā u.t.t.
Obligātie elementi:
Mūsu reliģijas obligātie rituāli. Piemēram, nakts lūgšanu ir obligāti jāizpilda trīs reizes.
Tie, kas ir veltīgi:
Tas ir tas, ko mēs darām ārpus obligātajām un ieteicamajām darbībām, kad veicam lūgšanas. Piemēram, lasīt noteiktas Korāna suras lūgšanas laikā ir obligāti, bet lasīt “Subhaneke” lūgšanu ir papildus, neobligāta darbība.
Tie, kas ievēro pieklājību:
To mēs saucam par adabu. Ja mēs sekojam pravieša (s.a.v.) piemēram, ēdot, guļot, ieejot un izejot no mošejas, tualetes (utt.), veicot ikdienas darbus, tad mēs šos darbus veicam saskaņā ar adabu.
Tātad, sunnu var iedalīt obligātajā (farz), ieteicamajā (vacip), papildus (nafile) un pieklājības (adap) kategorijās. Visaugstākā un vislabākā sunna ir šajā secībā.
To varam iedomāties kā cilvēka ķermeni. Cilvēkam ir nepieciešami orgāni, lai dzīvotu. Smadzenes, sirds, galva utt… Tāpat arī ticības pamatprincipi ir kā mūsu dvēseles smadzenes un sirds.
Mūsu ķermenim ir maņu orgāni: acis, ausis, rokas, kājas utt. Tāpat ir ar obligātajiem pienākumiem. Tie ir kā mūsu dvēseles acis, ausis, rokas un kājas. Kas nepilda obligātos pienākumus, tas ir nepilnīgs, kā cilvēks bez rokām, kājām, acīm un ausīm.
Mūsu ķermenī ir arī tādas skaistuma un rotājuma lietas kā pirksti, uzacis un mati. Mēs varētu izdzīvot arī bez tiem. Bet, ja tie ir, mēs esam vēl pilnīgāki cilvēki. Tāpat arī sunnetā ir daļas, kas ir ieteicamas un pieklājīgas, un tās ir mūsu dvēseles rotājums un skaistums. Ja mēs tās izpildām, mēs saņemam lielu atalgojumu, bet ja ne, tad nav grēka.
Rezumējot,
Obligātie un ieteicamie rituāli ir tie, kas noteikti jāizpilda. Savukārt, ja izpildīsim papildu un ieteicamos rituālus, tad saņemsim daudz labu balvu.
Ja jūs jautājat par to, kas ir haram;
Tāpat kā mēs sargājam savu ķermeni no nāvējošām lietām, piemēram, mikrobiem, vīrusiem, indēm un uguns, mums ir jāaizsargā arī sava dvēsele no nāvējošiem un indīgiem grēkiem.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
Vai varētu sniegt informāciju par to, vai sunna ir saistoša, vai tā ir jāņem par paraugu un vai tās avots ir atklāsme?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
Komentāri
ensar261
Vai no tā var secināt, ka, ja mēs šeit nenolasīsim sunnet-namazus, tad tas nebūs grēks?
Redaktors
Iespējams sadalīt divās kategorijās tās sunnas, kas attiecas uz pielūgsmi un nav obligātas (farz) vai nepieciešamas (vacip):
Sunnet-i Müekkede
Tie ir darbi, ko pravietis Muhameds (s.a.v.) pastāvīgi veica un reti kad atstāja novārtā; tie nav obligāti vai nepieciešami darbi. To sauc arī par Sunnet-i hüdā (Seyyid Šerif el-Cürcânî, et-Ta’rifât, Bejrūta 1403/1983, 122. lpp.; Damad, Mecme’ul-enhur, Stambula 1328, I, 12; Ibn Abidin, Reddü’l Muhtar Kaira 1272-1324, I, 70).
Daži no fukahā (islāma tiesību zinātniekiem) uzskatīja, ka sunnet-i muekkede ir tās darbības, ko pravietis Muhameds (sas) ir veicis bez pārtraukuma (Ibn Nudžejm, el-Bahru’r-Raik, Kaira 1311, I, 17-18).
Obligāto sunnetu izpilde nozīmē reliģiskās dzīves pilnveidošanu (Sejjid Šerif el-Džurdžānī, turpat, 122. lpp.). Jo šāda veida sunneti ir leģitimēti, lai kompensētu iespējamos trūkumus obligātajos rituālos (Ibn Ābidīn, turpat, I, 191). Pravietis Muhameds (s.a.v.) ir teicis: “Kas atstāj manu sunnetu, tas nevarēs baudīt manu šefātu.” Tāpēc obligāto sunnetu atstāšana, padarot to par ieradumu, nav pareiza un noved pie Pravieša Muhameda (s.a.v.) šefāta zaudēšanas.
Tomēr šeit ar “atstāšanu” domāts neatlaidīgs atteikums veikt sunnetā noteikto darbību bez attaisnojuma. Piemēram, ja kāds pierod mazgāt savas mazgājamās ķermeņa daļas tikai vienu reizi, tas ir grēks (Ibn Abidin, turpat, I, 70-71). Savukārt tie, kas to nedara par ieradumu, nav grēcinieki.
Tas, kurš izpilda sunnet-i muekkede, iegūst atalgojumu (Cürcânî, a.ge., s. 122). Piemēram, divi rekaati pirms rīta lūgšanas obligātās daļas, četri rekaati pirms pusdienas lūgšanas obligātās daļas, divi rekaati pēc tās, divi rekaati pēc vakara lūgšanas obligātās daļas un divi rekaati pēc nakts lūgšanas obligātās daļas ir sunnet-i muekkede piemēri (el-Mevsılî, el-İhtiyâr, Stambula 1987, 465; Alaüddin el-Haskefî, ed-Dürrül-Müntekâ (Mecma’ul-enhur kenarında) I,130).
Par šo jautājumu pravietis Muhameds (s.a.v.) ir paziņojis, ka Allāhs cels pili debesīs tam, kurš turpina ikdienas lūgšanas, kas sastāv no šiem divpadsmit sunnetiem (Tirmizī, Salāt, 189; Nesāī, Kijāmül-lejl, 66; Ibn Māče, Ikāmet, 100). Turklāt, lūgšana kopā ar draudzi ir sunnet-i muekkede. Ir ziņots, ka pravietis Muhameds nav atbalstījis draudzes pamešanu bez attaisnojuma (el-Mevsīlī, age, I, 57; Damad age, I,107).
Vēl daži piemēri obligātajām sunnām ir: roku mazgāšana, ja ir aizdomas par netīrību (Ibn Abidin, turpat, I, 75); misvaka lietošana mazgājoties (turpat, I, 77); rūpīga mutes un deguna mazgāšana mazgājoties (turpat, I, 79); pirkstu iztīrīšana (turpat, I, 80); mazgāšanās trīs reizes (turpat, I, 80); un ezāna skandēšana augstākā vietā (turpat, I, 257).
NENOTEIKTĀ SUNNA
Tie ir darbi, ko pravietis Muhameds (s.a.v.) reizēm darīja, reizēm atstāja. Šīs grupas sunnetu izpildīšana nes svētību. Savukārt, kas tos atstāj, nav pelnījis sodu, nosodījumu vai pārmetumu (Seyyid Šerif el-Cürcânî, et-Ta’rifât, Bejrūta 1403/1983, 122. lpp.; Ibn Nüceym, el-Bahru’r-Râik, Kaira 1311, I, 17-18).
Pirmās sunnas pirms vakara un pēcpusdienas lūgšanām ir neobligātās sunnas (sunna-i gayr-ı müekkede). Šajā grupā ietilpst arī sunna-i zevaid, kas apzīmē pravieša Muhameda (sas) ģērbšanās, sēdēšanas, stāvēšanas, matu sakārtošanas un apavu uzvilkšanas u.c. kustības un uzvedības veidus (Ibn Âbidin, Reddül-Muhtâr, Kaira 1272-1324, I, 321).
Piezīme: Iesakām izlasīt arī šo rakstu.
Kas ir apgraizīšana un kā mums vajadzētu saprast pakļaušanu apgraizīšanai?
SUNNA: „Viss, ko darījis, teicis un kāds bijis mūsu pravietis (s.a.v.).”
SUNNETA SEKOTĀJS: „Sekot pravietim Muhammedam (s.a.v.) visās lietās un iet pa viņa ceļu.”
„Ak, dvēsele! Ja tu vēlies bezgalīgu pēcnāves darbu īsā mūžā un vēlies, lai katra tava dzīves minūte būtu tikpat vērtīga kā vesels mūžs, un ja tu vēlies pārvērst savus ieradumus par pielūgsmi un savu neuzmanību par klusumu, tad seko Svētajai Sunnai.” (Citāts)
Cilvēks ir radījums ar brīvu gribu… Viņš var runāt, ko vēlas; viņš nav ierobežots ar dažiem zilbēm. Viņš var iet, kur vēlas; viņš nav ieslodzīts kādā konkrētā vietā. Un cilvēks ir sociāla būtne; viņš ir daudzpusīgās attiecībās ar citiem cilvēkiem.
Lūk, cilvēks, apveltīts ar šo gribas un brīvības dāvanu, ir pakļauts lielam pārbaudījumam. Viņš ir izvēlēts par kandidātu debesīm un ellei. Viņš ir novietots ceļu krustcelēs.
No otras puses, cilvēks, gan dzīvais, gan nedzīvais, it kā sevī ietver daudzu citu pasaules radību īpašības. Viņš var būt ciets kā akmens un mīksts kā vate. Viltībā viņš var pārspēt lapsas, bet nežēlībā – briesmoņus.
Tātad, šai būtnei, kas var iet jebkurā virzienā, darīt, ko vēlas, rīkoties pareizi vai nepareizi un runāt ļoti dažādas un pat pretrunīgas lietas, ir nepieciešams ceļvedis.
Šis ceļvedis nevar būt “prāts”. Jo prāts nespēj atbildēt uz jautājumiem par to, kas radījis šo eksistences pasauli, ko tas vēlas no cilvēka, no kādiem darbiem tas ir apmierināts, kurp ved ceļš pēc nāves un vēl daudziem citiem jautājumiem. Tieši šī cilvēka prāta nespēja metafiziskajā jomā padara nepieciešamu citu ceļvedi. Šis ceļvedis ir pravietis.
Pravietis ir cilvēka paraugs, kuram ir pieķēries Visaugstākais. Viņš ir piemērs, kuram sekojot, var sasniegt patiesību un taisnību.
Un pravietim piemīt nevainojamības īpašība. Tas nozīmē, ka no viņa nenāk neviens vārds, darbs vai rīcība, kas nebūtu Dieva gribai atbilstoša. Šajā ziņā viņš ir Dievišķā uzraudzībā un Dievišķā aizsardzībā. Gan viņa vārdi, gan darbi, gan stāvoklis ir kā gaismas bāka cilvēkiem. Ar savu “sūtņa” īpašību viņš cilvēkiem pavēl tikai taisnību, patiesību un skaistumu, un ar savu “kalpa” īpašību viņš pats, visaugstākajā mērā, pakļaujas šīm pavēlēm.
Vārda “sunnet” leksiskā nozīme ir “ceļš, gaita, daba, princips, likums”. Terminoloģijā tas apzīmē visu, ko teicis, darījis un apstiprinājis (ar klusēšanu neiebilstot) pravietis Muhameds (s.a.v.). Apstiprināšana (takrir) nozīmē, ka klusējot par kādu lietu, tā netiek noraidīta.
Hadīsi skaidro Korāna pantus. Tie izskaidro Dieva nodomus, kas Korānā izteikti īsi un kodolīgi. Ja kādā jautājumā nav norāžu Korānā, tad hadīsi nosaka spriedumu.
Pavēle „lūdzieties” ir vispārīga; detaļas ir atstātas hadīsiem. Lūgšanu rekatų skaits un to izpildīšanas veidi nav detalizēti aprakstīti Korānā. Tātad, ja nebūtu sunnas, kā tad tiktu izpildīta pavēle „lūdzieties”?
„Lūdzieties tāpat, kā es lūdzos.” (Hadīss)
Tāpat arī “ziedot zeķātu” pavēles detaļas un sīkumi ir apstiprināti ar svētajiem hadīsiem.
Nursi, runājot par hadīsiem, lieto izteicienu „Korāna pirmais skaidrojums”. Tāpat kā Allahs sūtņa (s.a.v.) skaidrojumi par Korāna pantiem ir „pirmais skaidrojums”, tā arī viņa atbildes uz uzdotajiem fikhiskajiem jautājumiem ir pirmās fatvas. Tāpat viņa ijtihādi ir pirmie ijtihādi. Allahs sūtnis (s.a.v.) ir bijis paraugs savai ummai visos jautājumos, un šajā ziņā viņš ir bijis priekšgājējs.
„Ja viņi būtu šo ziņu nodevuši pravietim vai tiem, kam ir vara, tad tie, kas spēj izlemt lietas, būtu zinājuši, kas ir kas.” (Nisa, 83)
Katram mērķim ir savs ceļš. Ceļš uz bagātību atšķiras no ceļa uz zināšanām. Pirmajā gadījumā ir jāievēro ekonomikas likumi un jāseko tiem, kas šajā jomā ir guvuši panākumus. Otrajā gadījumā ir jākļūst par skolnieku tiem, kas ir autoritātes zinātnes jomā.
Dievišķās patiesības var sasniegt tikai sekojot tiem, kuri ir šīs jomas pilnvarotās un atbildīgās personas.
„Tiesība un patiesība ir pravietojumā un praviešu rokās. Maldi, ļaunums un nelaime ir pretēji tam.”
Kāds Korāna pants, kas paklausību Sunnai pasniedz kā nosacījumu mīlestībai pret Dievu:
„Saki: Ja jūs mīlat Allāhu, tad sekojiet man, lai Allāhs jūs mīlētu un piedotu jūsu grēkus. Allāhs ir piedodošs un žēlsirdīgs.” (Āl-i Imrān, 31)
Pravietis Muhameds (s.a.v.) ir piemērs, ko mīl un pieņem Allāhs. Kas viņam neseko, tam Allāha mīlestība paliek tikai vārdos. Tā ir patiesība, un, iedomājoties, ka pietiek ar vienkāršu Korāna pantu ievērošanu, un atsakoties no sunnas, tas nozīmē atteikties no līdzības ar to, ko mīl Allāhs.
Ja kāds mēģina interpretēt Korānu, nevis ņemot vērā hadīsus, bet balstoties uz savu personīgo viedokli, tad šis ceļš vedīs nevis pie Allāha sūtņa (s.a.v.), bet pie šī cilvēka personīgā ceļa. Un kur šis ceļš vedīs, ir skaidrs.
Korāna izpratnes mērķis ir to dzīvot un iedzīvināt. Šajā ziņā, vislielākais ceļvedis ir Allāha sūtnis (s.a.v.). Šo patiesību lasīsim tieši no Korāna pantiem:
„Ņemiet to, ko jums devis pravietis, un atturieties no tā, ko viņš jums aizliedzis. Bīstieties Allāha, jo Allāha sods ir bargs.” (Sūra al-Hašr, 7)
„Viņš nerunā pēc savas gribas. Viņa runāšana ir tikai atklāsme, kas viņam dota.” (Sūras an-Nadžm, 3-4)
„Kas paklausa Vēstnesim, tas paklausa Allāham.” (Nisa Sūras 80. pants)
Kad runājam par sekošanu Sunnai, mēs saprotam sekošanu Allāha Sūtņa (s.a.v.) pēdām un tādējādi esam uz pareizā ceļa visās lietās.
Tagad uzdodam sev šādu jautājumu:
Ko darītu ticīgais, ja viņš varētu nokļūt laikos, kad dzīvoja pravietis Muhameds?
Protams, viņš sekos Allaham un Viņa sūtnim (lai viņam miers) katrā solī. Vai ne?
Lūk, šodien burtiski sekot Viņa (s.a.v.) sunnetiem ir tāda pati nozīme.
Nur Külliyatı’nda sünnetler ir sadalītas trīs galvenās grupās, un par tām ir teikts sekojošais:
„Svētā Pravieša (lai viņam miers un svētība) Sunnas avoti ir trīs: viņa vārdi, darbi un ieradumi. Šīs trīs daļas savukārt iedalās trīs daļās: obligātie rituāli, ieteicamie rituāli un labie ieradumi.” (Lem’alar)
Tātad, pravieša Muhameda (s.a.v.) svētās tradīcijas sastāv no “gaismas pilniem teikumiem, kas izskanējuši no viņa svētās mutes”, “darbiem, ko viņš veicis”, un visbeidzot, “piemēra, ko viņš rādījis cilvēcei ar savu uzvedību”.
Musulmaņa pienākums ir sekot pravietim (s.a.v.s.), sākot ar obligātajiem rituāliem. Lai gan Dieva pavēles ir obligātas, tās vienlaikus ir arī sunna, jo tās pildīja pats Dieva sūtnis (s.a.v.s.). Tātad, ticīgais, kurš precīzi ievēro Dieva pavēles un rūpīgi izvairās no aizliegumiem, ir izpildījis obligāto sunnas daļu.
Ticīgs cilvēks, kas pilda savus obligātos pienākumus, turpina savu garīgo izaugsmi ar papildus lūgšanām un labiem darbiem. Ar vārdu “papildus” saprotam lūgšanas un labos darbus, kas nav obligāti vai nepieciešami. Nevaru nepieminēt šajā sakarā kādu svēto hadīsu:
„Mans kalps nevar man tuvoties ar neko mīļāku par to, ko es viņam esmu uzlicis par pienākumu. Ja mans kalps pēc obligāto pienākumu izpildīšanas turpina man tuvoties ar papildus labajiem darbiem, tad es viņu mīlu…”
Tāpat kā lūgšanu sunneti ietilpst nafila lūgšanu grupā, tāpat ir daudzas citas nafila lūgšanas, piemēram, rīta lūgšana, tahijje-i mescit lūgšana, nakts lūgšana.
„Ādāt-ı hasene“ ir Allah Resulullah (s.a.v.) ikdienas darbības, piemēram, ēšana, dzeršana, sēdēšana. Katra no tām ir labs piemērs cilvēkiem. Ja ticīgais cenšas ikdienas darbus veikt tāpat kā Allah Resulullah (s.a.v.), tad viņš atrod vēl vienu svētības avotu un iegūst iespēju rast mieru pat ikdienas darbos.
„Tas, kurš pieņem par savu ieradumu sekot Sunnet-i Seniyyei, pārvērš savus ieradumus par pielūgsmi un var padarīt visu savu dzīvi auglīgu un svētīgu.” Lem’alar
Šajā ziņā liela nozīme ir arī šiem sunnetiem, kā to apliecina hadīss: „Kas manas ummas sabrukuma laikā pieturēsies pie manas sunnas, tas iegūs simts mocekļu atalgojumu.” Meistara vārdiem sakot: „Ummata sabrukuma laikā pat neliela sunnas ievērošana liecina par ievērojamu dievbijību un stipru ticību.”
Kas attiecas uz sunnetiem, kas ietilpst Ahval grupā, tie veido brīnišķīgu gleznu, kas ir austi un izšūti no “dievišķās bijības, mīlestības, visām skaistās morāles nozarēm, visaugstākajām cilvēciskajām īpašībām un visstiprākajiem cilvēciskajiem raksturiem”.
Katram, kurš ir ieguvis godu būt viņa sekotājam, jābūt ar vienu galveno mērķi: kļūt tādam kā viņš. Kāds gan tas ir prieks – iemācīties no viņa pazemības, iedegties viņa skaistās morāles liesmā, sadegt viņa dievbijības dzirkstelē un apmāt viņa mīlestības pilienā!
Patiesībā, kad runājam par “stāvokļiem”, mēs saskaramies ar bezgalīgu okeānu. Stāvokļu ir neskaitāmi daudz. Es īsi pieskāršos tikai dažiem no tiem.
„Ticība” pieder pie stāvokļu grupas. Cilvēks, ticot, izpilda vislielāko sunnetu. Tam seko labie darbi. Arī labo darbu darīšana ir liels sunnets. Lai gan šis sunnets pieder pie „darbību” grupas, ja ņem vērā, ka vislielākais nosacījums, lai darbs būtu labs, ir „ihlas” (patiesa ticība), tad arī „ihlas” ir liels sunnets. Apstiprinājums ir atkarīgs no tā, un paradīze ir tā auglis.
Sirds piepildīšana ar mīlestību pret Dievu un Dieva bīšanos arī ir viena no sunnetām, kas ietilpst šajā kategorijā.
„Starp jums es esmu tas, kurš visvairāk mīl Dievu. Un es esmu tas, kurš visvairāk no Viņa baidās.” (Hadīss)
Paļāvība uz Dievu un pacietība ir divas ļoti svarīgas Sunnas (proroka Muhameda ieteikumi).
Katrs labās morāles aspekts ir atsevišķs svētības avots. Dzīvot saskaņā ar tiem ir ļoti grūti, bet vienlaikus arī ārkārtīgi svarīgi un vērtīgi.
Tikai divi piemēri: pazemība un līdzjūtība.
Kad runājam par pazemību, man nāk prātā šis skaistais Mevlānas teiciens. Viņš par Dieva sūtni (s.a.v.) saka:
„Mūsu pravietis (s.a.v.) bija ļoti pazemīgs, jo viņā bija apkopoti visi augļi no abām pasaulēm.”
Šis brīnišķīgais atklājums lieliski atklāj arī iemeslu, kāpēc rodas augstprātība un iedomība: tā ir nespēja nest augļus.
Kas attiecas uz līdzjūtību, šī cēlā īpašība ir visu praviešu kopīga tradīcija, un savu pilnību tā ir sasniegusi pēdējā pravietī.
Mēs esam saskārušies ar milzīgu iespēju gūt šo godu. Jo šī gadsimta slimības ir neizmērojami briesmīgākas nekā iepriekšējās. Strādāt, lai ārstētu ticības vājumu un morālo sabrukumu, nogurt šajā cīņā, skumt, lūgt, lūgties – tas ir kļuvis par visnepieciešamāko sunnetu (islāma tradīciju).
Liela daļa no tā, ka daudzi mūsu jaunieši iekrīt izlaidībā un maldos, ir saistīta ar to, ka šis sunnets netiek pienācīgi un pietiekami ievērots.
