Kādu dienu, sēžot mājās, es sevī teicu – nedod Dievs – ka Dieva nav, un man šķita, ka es šo apgalvojumu apstiprināju piecas vai sešas sekundes. Tā bija tāda sajūta, ka es kādu laiku apstiprināju bezdievību, un mani pārņēma briesmīga krīze, es ļoti pārdzīvoju, ka noliedzu Dievu. Vai vienas sekundes bezdievība ir bezdievība? Piemēram, tagad es pieņemu Dieva eksistenci, bet tajā brīdī man šķita, ka es savā sirdī apstiprināju noliegumu. Vai ticība ir sirdī, vai arī prātam ir jāapstiprina?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Cilvēks neizdara zaimošanu tādu domu dēļ, kas viņam ienāk prātā vai sirdī.
Daži no pravieša Muhameda (s.a.v.) pavadoņiem viņam jautāja:
“Dažiem no mums prātā ienāk dažādas šaubas, un mēs uzskatām, ka parasti par to runāt būtu grēks.”
Pravietis Muhameds (s.a.v.):
“Vai jūs tiešām jūtat tādas bailes?”
viņš jautāja. Tie, kas tur bija,
“Jā!..”
kad teica:
“Šī (bailes) nāk no ticības (šaubas nekaitē).”
teica.” (Muslims, Imans 209 (132); Abu Davuds, Edebs 118)
Pēc citas versijas:
“Slava Allāham, kurš (Sātana) viltību pārvērš par kārdinājumu.”
(Abu Davuds, Edebs 118, nr. 5112) ir teicis.
Muslims savā pierakstā no Ibn Mas’uda (r.a.) citē šādu stāstījumu:
“Ak, Dieva sūtnis, daži no mums dzird sevī tādas balsis, ka labāk izvēlētos sadegt līdz pelniem vai tikt nomestiem no debesīm uz zemi, nekā tās (apzināti) izteikt. (Vai šīs šaubas mums kaitē?).”
viņi teica. Pravietis Muhameds (sav):
“Nē, šīs (jūsu bailes) ir patiesas ticības izpausme.”
viņš atbildēja.” (Muslims, mēnesis)
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
Kā tikt vaļā no obsesīvām domām? Es aizmirstu, cik reizes esmu nomazgājusi labo roku, kad ņemu ablūciju, tāpēc sāku no jauna, un tad vēlreiz, un tā tālāk. Dažreiz ablūcija man aizņem pat piecpadsmit minūtes. Ko man darīt šādā situācijā?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
