– Sajids Kutubs savā “Fi Zilalil’l-Kur’an” komentārā par 29. pantu no Sūras at-Tawbah apgalvo, ka ir jāizsludina karš visiem nemusulmaņiem, neatkarīgi no tā, vai viņi karo vai ne. Viņš kā pierādījumu min šo pantu. Viņš apgalvo, ka saskaņā ar šo pantu ir jāizsludina karš visiem nemusulmaņiem, pat ja viņi vēlas būt draudzīgi ar musulmaņiem. Citiem vārdiem sakot, saskaņā ar šo pantu ir jāizsludina karš pret visiem nemusulmaņiem pasaulē, neatkarīgi no tā, vai viņi ir mierīgi vai ne, pat ja viņi nav agresīvi.
– ŠO Apgalvojumu viņš pamato īpaši ar šādu teikumu:
„Kā zināms, mūsu pravietis pavēlēja musulmaņu karavīriem karā neaizskart bērnus, vecļaudis, bezpalīdzīgos, kas nespēj turēt ieročus, un klosteros dzīvojošos mūkus. Jo tie nebija karavīri, un islāms aizliedza uzbrukt tiem, kas nav karavīri, neatkarīgi no viņu reliģiskās piederības. Taču jāpiezīmē, ka šīs personas un grupas netika izslēgtas no kara darbības tāpēc, ka tās faktiski neuzbruka musulmaņiem. Tās tika izslēgtas no kara mērķiem tāpēc, ka tām trūka īpašību, kas padarītu tās par agresoriem.”
– Tātad, apgalvojums, ka “šajā pantā ir runa tikai par tiem, kas faktiski veic uzbrukumu”, ir nepamatots mēģinājums ierobežot šo vispārējo dievišķo pavēli.
– Patiešām, daži garīgi salauzti musulmaņi, cenšoties attaisnot apsūdzības par agresiju, kas vērstas pret islāmu, saka: “agresijas” akts ir pašā sākumā. Tas ir uzbrukums Visaugstākā Dieva vienīgajai “dievišķībai”.
– Vai varat paskaidrot šo situāciju? Kā varētu atbildēt?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
– Sajids Kutubs, skaidrojot attiecīgo pantu, atsaucās uz iepriekšējiem pantiem, kuros bija runa par “grāmatas ļaudīm”
(„Cīnieties ar grāmatas ļaudīm labā veidā. Aiciniet viņus pievienoties ticībai vienīgajam Dievam.”)
piemēram) dažu privileģētu jautājumu šajā
(At-Tawbah, 9/29)
ar pantu
pilnībā likvidēts
uzskata.
– Jāpiebilst, ka gandrīz visi komentētāji ir norādījuši, ka ir pavēlēts karot ar grāmatu tautām, kamēr tās nemaksā džitju vai nepieņem ticību.
(skat. Taberi, Razi, Kurtubi, Ibn Aşur, attiecīgā panta interpretācija)
– Tomēr, šajā sakarā varam droši apgalvot, ka Korānā līdzās universālajiem un pastāvīgajiem noteikumiem ir arī tādi, kas ir pagaidu un atkarīgi no vietējiem apstākļiem.
Islāma universālos, pastāvīgos un pamatprincipus var atrast šajos pantos:
„Cīnieties Dieva ceļā pret tiem, kas cīnās pret jums, bet nepārkāpiet robežas. Dievs nemīl tos, kas pārkāpj robežas. Nogaliniet tos, kur vien tos sastapsiet, un izdzēšiet tos no tām vietām, no kurām viņi jūs izdzēsa. Kārdinājums…“
(spīdzināšana, lai pievērstu citai ticībai),
Tas ir vēl ļaunāk nekā slepkavība. Tomēr, ja viņi neuzsāks cīņu pret jums pie Svētās mošejas, tad arī jūs neuzsāciet cīņu pret viņiem tur. Bet ja viņi uzsāks cīņu pret jums, tad cīnieties pret viņiem. Tāda ir neticīgo sodība.”
(Al-Baqarah, 2:190-191)
Šajos pantos ir norādīts uz universāliem kara principiem.
Šajos pantos ir minēts
„Cīnieties Allāha ceļā pret tiem, kas cīnās pret jums,” „bet nepārsniedziet robežas,” „un necīnieties ar viņiem pie svētās mošejas, ja viņi paši tur neuzsāk cīņu pret jums.”
Šajos izteikumos ir ietverti universāli principi. Jo šeit ir formulēti principi, kas atbilst cilvēka cieņai un ir vienmēr aktuāli:
“Cīnieties ar tiem, kas jums uzbrūk/kas ir nolēmuši ar jums cīnīties…”;
“Bet neuzbrūc bez iemesla…”
“Pat karojot, nepārsniedziet savas pilnvaras pret saviem ienaidniekiem – nenogaliniet sievietes, bērnus, vecāka gadagājuma cilvēkus, garīdzniekus un citus, kuru vienīgais mērķis ir praktizēt savu reliģiju, kā to paredz islāms.”
– At-Tawbah sūras 29. pants ir pavēle, kas attiecas uz kara apstākļiem. Jo pēc Mekas iekarošanas bizantieši, kas atradās Šamas reģionā un kuru aizsardzībā bija kristieši-gasanīdi, plānoja uzbrukt musulmaņiem un gatavoja tam karaspēku. Tebukas ekspedīcija.
-pēc šī panta atklāsmes-
tas notika šādā vidē. Tātad, atkal jautājums ir par to, ka otra puse mēģina izraisīt nesaskaņas un intrigas.
Patiesībā, arī iepriekš, Benu Nadir un Benu Kureyza ebreji, kas piederēja pie “Knygos tautas”, sadarbojās ar Mekas pagāniem un saņēma to, ko pelnījuši.
(sk. Ibn Ašur, attiecīgā panta skaidrojums)
Turklāt, ir daudz pantu, kas pauž iekļaujošu un universālu attieksmi pret „grāmatas ļaudīm”. Daži no tiem ir šādi:
„Izņemot tos, kas dara netaisnību, neuzsāciet cīņu ar grāmatas ļaudīm citādi kā ar vislabāko veidu, un sakiet viņiem: „Mēs ticam gan tai grāmatai, kas mums ir atklāta, gan tai, kas jums ir atklāta. Mūsu Dievs un jūsu Dievs ir viens un tas pats Dievs, un mēs esam Viņam pilnībā pakļauti.””
(Al-Ankabūt, 28/46)
„(Ak, pravieti!) Ja viņi tieksies pēc miera, tad tiecies arī tu un paļaujies uz Allāhu. Patiesi, Viņš ir tas, kas dzird visu un zina visu.”
(Enfal, 8/61)
– Tomēr,
“Katram laikam ir savs spriedums.” “Laiks ir liels tulkotājs, ja tas parāda savu ierakstu, tam nevar iebilst.”
Saskaņā ar tādiem principiem kā šie, situācija, kurā islāma pasaule atrodas vismaz divus gadsimtus, liek tai atturēties no jebkāda materiāla kara, ja vien tas nav absolūti nepieciešams.
– Šodien, lai nodotu pasaulei skaistās islāma vēstis.
Hudejbijas līgumā
Tāpat kā miera laikā, tas ir vēl vieglāk, ja nav kara.
Kā zināms,
Hudejbijas vienošanās
Tā kā viņš nodrošināja mierīgu vidi, cilvēki ļoti īsā laikā ieraudzīja islāma skaistumu un pieņēma to grupās. Tāpēc šajā laikmetā materiālais džihāds ir ustājis vietu garīgajam džihādam.
– Daži pārspīlē, izkliedzot saukļus par materiālo džihādu, bet citi, gluži pretēji, pilnībā ignorē džihāda jēdzienu islāmā un liek domāt, ka materiālais džihāds šajā laikā ir nederīgs.
Tomēr ne materiālā, ne garīgā cīņa nebeigsies līdz pat pasaules galam.
Tā celšanās ir pretrunā ar Visuma likumiem. Jo Dievs ir iedibinājis Visumā cīņas likumu.
Patiesība un maldi vienmēr cīnās. Dažreiz laiks, zinātne un zināšanas uzvar. Tas samazina materiālās cīņas spēku un tās labumu musulmaņiem. Dažreiz materiālās cīņas jēga uzvar. Tad vairs nav nepieciešami vārdi un diplomātija.
Mūsdienās, kad valda pārliecināšana, pierādījumi, zinātne un tehnika, garīgais džihāds ir izvirzījies priekšplānā. Tā kā nav militāru un politisku spēku, kas varētu veikt materiālo džihādu, musulmaņi ir atbildīgi par garīgo džihādu.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Vai varētu paskaidrot frāzi “Cīnieties ar viņiem, kamēr viņi nemaksās džizju”, kas minēta 29. pantā no Sūras at-Tawbah?
– Vai 29. pants no Sūras at-Tawbah nozīmē, ka mums ir jāiejaucas to cilvēku dzīvēs, kas nav musulmaņi?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
