Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
tas jau tiek darīts ar īpašām metodēm, kas izstrādātas, lai pārbaudītu sākotnējo hipotēžu patiesumu.
To veic, lai praktiski pierādītu teorētiski zināma fenomena derīgumu.
Tomēr, lai to izdarītu, ir nepieciešami noteikti nosacījumi un instrumenti, kas kalpo konkrētam mērķim, kā arī mērķtiecīga eksperimenta metode un tās īstenošanas veidi.
Tātad, eksperimenta rezultātā iegūtie dati ir derīgi tikai noteiktos apstākļos.
Pāreja no eksperimentu rezultātiem uz apgalvojumu par universālu likumu ir pilnībā atkarīga no spējas spriest analoģiski. Spriešana un eksperimentālā metode nav viena un tā pati lieta.
Spriešanai ir savi noteikumi, kurus mēs saucam par loģiku. Taču ne katrs secinājums, kas iegūts, pielietojot šos noteikumus, ir pārbaudāms ar eksperimentu.
Tā kā tie ir izplatīti visos laikos, tie neietilpst eksperimenta konkretizētajā jomā, kas prasa īpašus apstākļus.
Piemēram, hipotēze, ka cietās vielas, karsējot, pārvēršas šķidrumā, ir vispārīga hipotēze. Lai šo hipotēzi pierādītu, būtu jāpārbauda visas cietās vielas visos laikos, vietās un apstākļos. Tā vietā, balstoties uz daudziem šādiem piemēriem, tiek izdarīts analoģisks secinājums.
Ūdens vārīšanās temperatūra, kad to uzkarsē, tiek uzskatīta par grādiem. Tomēr ūdens vārīšanās temperatūra ir atkarīga ne tikai no uzkarsēšanas, bet arī no gaisa spiediena. Zemāks gaisa spiediens pazemina ūdens vārīšanās temperatūru. Augstkalnu apvidos, kur gaisa spiediens ir zemāks, ūdens vārās pie zemākas temperatūras nekā grādi. Vai arī kosmosā, kur nav gaisa spiediena, vārīšanās nenotiek.
Tātad
Hipoteze, ka Visums nav ilūzija, vai hipoteze, ka atomi ir bezprātīgi, ir vispārīgas hipotezes, pat ja tās ir apgrieztas. Tāpēc tās neietilpst eksperimenta jomā.
Hipotezes, kas neietilpst eksperimenta jomā, eksperimentālajā zinātnē tiek noraidītas. Savukārt deduktīvā spriešana biežāk tiek izmantota šādu vispārīgu hipotēžu gadījumā.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
