– Vai Sahābu (Muhammeda sekotāju) viedokļi ir uzskatāmi par šariata (islāma likumu) pierādījumu?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Sahābu (Muhammeda sekotāju) viedoklis kādā jautājumā tiek uzskatīts par šeriatā atzītu pierādījumu.
Katrs no Sahabiem ir mudžtahid.
Tā kā viņi labi pārzināja arābu valodu un bija kopā ar pravieti Muhamedu (s.a.v.), viņi ļoti labi saprata Allāha un Viņa sūtņa (s.a.v.) nodomus, tāpēc starp pravieša (s.a.v.) biedriem bija daudz mudžtahidžu. Tomēr to pravieša (s.a.v.) biedru, no kuriem tika pārņemti spriedumi un fatvas, skaits ir…
viens simts trīsdesmit
ir ievērojams skaits. Septiņu no tām apjoms ir pietiekams, lai tās tiktu izdotas kā atsevišķas grāmatas.
Septiņi juristi (Fukâhâ-Seb’a)
Šie tā sauktie sahabi ir šādi:
Hazreti Omers, Ali, Aiša, Zeids ibn Sābits, Abdulla ibn Mas’uds, Abdulla ibn Abbass un Abdulla ibn Omers.
(Ibn al-Qajjim, I’lam al-Muvaqqi’in, red. M. Muhyiddin Abdulhamid, Ēģipte 1955, I, 14 u.c.).
Ja Sahābas neatrada Korānā kādu konkrētu norādi, viņi vērsās pie Sunnas un no tās izņēma nepieciešamo lēmumu. Emīrs-ul-mūminīn šo jautājumu apsprieda ar saviem draugiem; ja kāds zināja kādu hadītu par šo tēmu, viņš to izklāstīja, un tādējādi jautājums tika atrisināts.
Piemēram, kādu dienu pie Abu Bekra (ra) atnāca kāda vecmāmiņa un lūdza mantojumu no sava mirušā meitas dēla. Abu Bekrs (ra) atbildēja, ka Korānā par šo jautājumu nav nevienas atbilstošas ajetes. Tad viņš pagriezās pie saviem pavadoņiem un teica:
“Vai kāds no jums zina, kādu spriedumu šādā jautājumā ir pieņēmis pravietis (lai viņam miers)?”
teica. Mugīra b. Šu’ba,
“Atceros, ka pravietis (sav) piešķīra vecmāmiņai sesto daļu mantojuma.”
teica. Abu Bekrs (lai Dievs viņu žēlo).
“Vai ir vēl kāds, kas par šo situāciju zina?”
viņš jautāja. Pēc tam, kad cits sabijs to apstiprināja, viņš šai vecmāmiņai piešķīra vienu sesto daļu (1/6) mantojuma. Vēlāk, kalifāta laikā, vecmāmiņa atnāca un pieprasīja savu daļu. Tad Hz. Omers (ra) teica:
“Es nezinu, ka Korānā tev būtu piešķirta atsevišķa daļa, šajā mantojumā viena (1/6) daļa pieder jums abiem.”
teica.
Sahābas, ja Korānā un Sunnā neatrada kādu norādi, tad pieņēma lēmumu, balstoties uz savu spriedumu (idžtihād). Tas bija paņēmiens, ko pieņēma arī pravietis (s.a.v.). Kad pravietis (s.a.v.) sūtīja Muazu ibn Džebeli par valdnieku Jemenā, viņš viņam teica…
“Ar ko tu valdīsi?”
viņš jautāja. Viņš,
«Ar Dieva grāmatu»
teica. Pravietis (s.a.v.)
«A ja nu to neatradīsi Grāmatā?»
viņš teica. Arī viņš
«Saskaņā ar pravieša (sav.) sunnetu»
teica.
“Ja arī tur neatradīsi?”
teica Muazs.
“Es spriežu pēc sava viedokļa.”
teica. Tad pravietis (s.a.v.) atbildēja:
«Slava Dievam, ka Viņš ļāva Savam pravieša sūtnim gūt panākumus tā, kā Viņš to vēlējās.»
viņš teica.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
