– Vai, ja mūs nav radījis Dievs, tad kas mūs radīja? Vai varētu uzrakstīt atbildi uz šo ateistu atbildi? Esmu ļoti apjukusi, lūdzu, palīdziet! Ateista atbilde:
– Šajā jautājumā ir divas loģiskās kļūdas: apļveida spriešana un pretruna. Apļveida spriešana (jeb tautoloģija) nozīmē sākt no viena punkta un, apļojot, atgriezties pie tā paša punkta.
– Sākot ar definīciju par kaut ko, kas, kā teikts, radīja Visumu (Dievs), tad rodas jautājums: ja Viņš to neradīja, tad kas to radīja? Tas ir tas pats, kas jautāt: “Ja tas netika radīts, kā tas radās?” Vienīgais iemesls, kāpēc šo jautājumu uzdodamie cilvēki nespēj iedomāties citu Visuma izcelsmes variantu, izņemot radīšanu, un kāpēc viņi uzskata radīšanas ideju par tik dabisku, ir tas, ka viņi kopš bērnības ir pieraduši pie radīšanas idejas. Tomēr radīšana (izveidošana no nekā) ir ļoti neparasta ideja. Tas nav viegli saprotams un loģisks jēdziens. Tāpēc “radīšanas” jēdziens ir relatīvi jauns jēdziens cilvēces domāšanas vēsturē (daži tūkstoši gadu). Pirms tam senajās mitoloģijās un ticējumos vairāk dominēja “pārvēršanās no viena stāvokļa citā”. Jo kaut kas, kas rodas no nekā, nav viegli iedomājams pieņēmums. Šajā sakarā pareizais jautājums, ko varētu uzdot teisti, nav pat “Kā Visums radās?”, jo tas pieņem, ka Visums vispirms nebija, bet tad parādījās. Pareizais jautājums ir: “Vai Visums vienmēr ir pastāvējis, vai tas ir radies vēlāk?” Jautājumu var turpināt ar “Ja tas radās, kā un kāpēc?” Var pievienot arī jautājumu: “Kāpēc Visumā ir dzīvība?” Daļa no šiem jautājumiem ietilpst zinātnes (kosmoloģijas un teorētiskās fizikas) jomā. Par to daļu, kas neietilpst, neviens pasaulē nevar sniegt uzticamu spriedumu.
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Radīšana un radīšana
jēdzienu
“būt ārpus ierastā”
Tas ir pilnīgi dabiski, jo mērķis ir izskaidrot to, kas ir ierasts. Ja to, kas ir ierasts, izskaidro ar to, kas ir ierasts, tad tas ir tautoloģija. Tātad, ja
“paskaidrojums”
Ja mēs runājam par to, tad ir loģiski, ka tas ir neparasts.
Radīšanas jēdziens ir skaidrojums. Apgalvojums, ka radīšanas jēdziens ir jauns, ir pretrunā ar apgalvojumu par cilvēka prāta attīstību un progresu. Tātad mēs runājam par jēdzienu, kas pieder pie attīstīta uztveres līmeņa. Savukārt tādi jēdzieni kā nejaušība vai gadījums neatbilst nekādai realitātei dabas funkcionēšanā.
Problēma ir tā, ka mums trūkst spējas radīt no nekā, bet kā mēs vispār varam iedomāties jēdzienu, kā radīt no nekā jeb no neesošā?
Viss, ko mēs zinām par Visumu, ir atkarīgs no mūsu antropocentriskajām robežām. Savukārt radīšanas jēdziens norāda uz kaut ko ārpus šīm robežām. Mēģināt iebilst šim jēdzienam, neizprotot tā dabu, un vienlaikus pārveidot tā saturu atbilstoši savām vajadzībām, ir pretrunīgi. Visi mūsu mēģinājumi izskaidrot šo jēdzienu, nezinot, kas atrodas ārpus antropocentriskajām robežām, ir vienkārši tautoloģisks aplis.
“Vai Visums ir pastāvējis vienmēr, vai arī tas ir radies vēlāk?”
jautājums ir tukšs jautājums, kuram trūkst pat pamata skaidrojumu. Tādā gadījumā vispirms jāuzdod šāds jautājums: gan vispirms
“visums”
Sakot “ir” un tad jautājot, vai tas vēlreiz ir, kāda ir tā loģika? Vai arī vispirms…
“visums”
“Sakot, ka tas vēlāk parādījās, ir vēl viens piemērs tautoloģiskiem, iš tikrųjų ne klausimams, kas apgalvo, ka Visums jau eksistēja pirms tā parādīšanās.”
Patiesā kļūda, kas netiek pamanīta, ir tā, ka cilvēce, kura vēl nav atklājusi paša “eksistences” jēdziena būtību, var šo jēdzienu lietot kā īpašību visam kam…
Turklāt, kāda ir cilvēka, kura eksistence ir tikai īslaicīga parādība, izpratne par neesamību? Kosmoloģijas, kvantu un teorētiskās fizikas sniegtās atbildes par dzīvi galu galā liecina, ka viss, ko mēs zinām, ir pakļauts antropiskajiem ierobežojumiem. Ja mēs vēlamies dzirdēt kaut ko vairāk par to,
Hokinga
mēs varam piedalīties viņa bagātās iztēles daudzveidībā.
Neviens uz zemes ārpus mūsu robežām nevar pretendēt uz “uzticamu jurisdikciju”.
Šis apgalvojums, pirmkārt, liecina par to, ka ir apzināts fakts, ka pat zinātne, kas pagājušajā gadsimtā bija kā jauna baznīca, vairs nav uzticama. Tādējādi tiek atzīta arī mūsu vajadzība pēc tāda skaidrojuma, kas nav no šīs pasaules, lai spriestu.
Korāna atklāsme sasniedz mūs no vietas, kas atrodas ārpus mūsu prāta un ārējās pasaules.
Izvēle ir mūsu rokās: vai nu mēs nodzīvosim savu īso mūžu nebeidzamās šaubās un ar uzticības krīzi, vai arī, iedziļinoties ticības eksistenciālajā dimensijā, mēs panāksim pāreju no haosa uz kosmosu, novietojot visu – zinātni, prātu, dabu – savās vietās.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
