Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Tāds izcils hadīsu, vēstures un sīras zinātnieks kā Ibn Hadžers šo jautājumu ir apkopojis šādi:
Pēc sakāves Uhudas kaujā musulmaņi sadalījās trīs grupās.
1.
Neliela grupa bija aizbēgusi līdz pat Medīnas apkaimei un atgriezās pēc kaujas beigām. Par viņiem ir atklāts Āli Imrān sūras 155. pants.
2.
Kad kāda grupa saņēma ziņu par pravieša Muhameda (s.a.v.) nāvi, viņi bija šokēti un sāka domāt tikai par savu izdzīvošanu. Taču tie bija drosmīgi vīri, kas nezaudēja apņēmību cīnīties līdz pat nāvei. Lielākā daļa no pravieša sekotājiem piederēja šai grupai.
3.
Vēl viena grupa ir varoņi, kas palika uzticīgi pravietim (s.a.v.), nekad nepadodoties, pat neskatoties uz ienaidnieka uzbrukumiem.
(Ibrahim, Canan, Kütübü site, 11/474)
. Pravietis Muhameds (s.a.v.),
-Kā tas ir paskaidrots Korānā-
Viņš palika uz vietas un sauca savu draugu pie sevis. Kara beigās, lai gan ievainots, viņš kopā ar saviem biedriem uzkāpa uz kalna, kur bija sapulcējušies pārējie viņa draugi.
Lai gan to skaits ir norādīts dažādi, saskaņā ar dažiem vēsturniekiem, piemēram, al-Vāqidī, šie cilvēki ir:
No imigrantiem
Abu Bekrs, Alī, Abdurrahmāns ibn Avfs, Sa’ds ibn Abī Vakkāss, Talha, Zubairs, Abu Ubaida…
No Ensar.
Tie ir šādi cilvēki: Ebu Džudžāne, Hubābs b. El-Münzir, Āsims b. Sābits, Hāris b. Sımme, Sehl b. Huneyf, Sa’ds b. Muāz, Usajds b. Hudajrs.
(Fethu’l-Bârî, 7/346-360).
Kad sahaba dzirdēja, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) ir dzīvs, viņi sāka pulcēties ap viņu. Un nākamajā dienā, lai novērstu ienaidnieka atkārtotu uzbrukumu, ar pārcilvēcisku drosmi un vēl neredzētu taktiku viņi devās ienaidniekam pakaļ un salauza viņu drosmi atgriezties. Pat mūsdienu militārie eksperti, kas nav musulmaņi, ir izteikuši savu apbrīnu par šo taktiku.
„Viņus nevarēja aizvest uz Medīnu, jo Muhameds, kurš Uhudā, neskatoties uz Dieva aizsardzību, zaudēja daudz vīru, varēja zaudēt savu uzticamību Medīnas iedzīvotāju priekšā,” – šāds komentārs ir tikai atkrišņa izdomājums. Uhudas kalns atrodas tieši pie Medīnas. Kāpēc septiņdesmit cilvēkus būtu jāved iekšā Medīnā? Īpaši, kāpēc Uhudas mocekļiem, kuriem bija īpašs statuss, nebūtu jābūt īpašai mocekļu vietai? Turklāt, uz turieni bija atskrējušas visas, ieskaitot Medīnas sievietes. Tātad, vai Uhudas mocekļiem bija kāds aspekts, kas būtu jāslēpj no Medīnas iedzīvotājiem? Vai tas ir iespējams vai ticams?
“Viņš varēja zaudēt savu uzticamību Medinas iedzīvotāju priekšā.”
Šis izteiciens ir ļoti smieklīga un ārkārtīgi dumja zaimošana.
Sa’d ibn Abi Vakkas:
„Uhudas kaujā es redzēju divus vīrus, kas cīnījās un sargāja pravieti (s.a.v.) no viņa labās un kreisās puses, un es tos neesmu redzējis ne pirms, ne pēc tam.”
(Buhārī, Magāzī, 18)
sakot, ka viņš ir
-Vārdā Gabriēls un Miķelis-
viņš gribēja pateikt, ka viņu sargā divi eņģeļi (Ibn Hadžer, 7/358). Vai tādai personai varētu būt tādas raizes kā bailes no ienaidnieka?
Jāatceras, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) bija ne tikai skolotājs un ceļvedis visiem cilvēkiem, bet arī viņu vadītājs un piemērs savā dzīvē. Tāpēc pravieši ir izvēlēti no cilvēkiem, nevis no eņģeļiem. Ja pravietis Muhameds (s.a.v.) nebūtu izjutis badu, slāpes, aukstumu un slimības tāpat kā citi cilvēki, kā viņš varētu mums būt piemērs visās jomās?
Šī ir gudrība, ka vienā pusē viņam kalpo Gabriels, bet otrā pusē Mihaels, bet no otras puses viņu kā mocekli nogalina, ievaino un liek ciest neticīgie.
Tiem, kas mēģināja viņu nogalināt, ievainoja, izsita zobus, viņa zvērinātiem ienaidniekiem.
„Ak, Dievs, mana tauta ir nezinoša, viņi nezina patiesību. Lūdzu, piedod viņiem!”
(Ibn Hadžer, 7/373)
Vai cilvēks, kas tā saka, var būt kas cits, nevis pravietis?
“Kas ir daudzdievi?”
-Ne no manis.
–
ja viņš mani no mums attālina, tad viņš ir mans draugs paradīzē.”
(Ibn Hadžer, 7/360)
Šeit ir notikusi arī falsifikācija un izkropļošana. Šajā hadītā ir svarīgi saprast, ka pat pravietis, kā cilvēks cēloņu sfērā, rīkojas saskaņā ar Dieva principiem, kas darbojas visā Visumā. Tomēr,
“jo viņi pie Uhudas kaujas, lai gan Dievs viņus sargāja, tomēr zaudēja daudz vīru…”
Šis apgalvojums neatspoguļo patiesību. Jo tāda aizsardzības solījuma nav bijis. Gluži pretēji, pravietis Muhameds (s.a.v.) nevēlējās pamest Medīnu kāda sapņa dēļ, bet ievēroja vairākuma viedokli, kas balsoja par došanās uz Uhudu.
Lai gan Uhudas kaujas sākumā viņi guva uzvaru, loka šāvēji, aizmirstot pravieša (s.a.v.) pavēli un skrienot pēc laupījuma, saņēma sodu par šo nepaklausību un galu galā tika sakauti. Šī kauja ir mācība visiem, ka tiem, kas pretojas Dievam un Viņa sūtnim (s.a.v.), būs slikts gals. Ticīgo sods parasti ir šajā pasaulē, bet neticīgo sods – nākamajā.
Šajos pantos, kuriem netic ateisti, bet kuriem ticēja tūkstošiem tolaik klātesošo pavadoņu un kuru patiesumu un dievišķo izcelsmi vēlāk apstiprināja miljoniem zinātnieku, ir apkopoti Uhudas kaujas zaudējuma iemesli:
“Ja jūs
(pie Uhudas)
ja esat cietis kādu zaudējumu,
(Arī pie Bedras jums bija ienaidnieks)
Arī tā tauta ir pieredzējusi līdzīgas ciešanas. Mēs šīs dienas apgrozām starp cilvēkiem.
(Mēs piešķiram uzvaru reiz vienai, reiz otrai tautai.)
Lai Allahs atklātu tos, kas tic, un lai Viņš izraudzītos no jūsu vidus mocekļus. Allahs nemīl netaisnīgos. Un vēl…
(tādējādi)
Dievs vēlas attīrīt ticīgos no grēkiem un iznīcināt neticīgos. Vai jūs domājat, ka iekļūsiet paradīzē, pirms Dievs neatklās tos, kas cīnās jūsu vidū, un tos, kas ir pacietīgi?
”
(Āl-i Imrān, 3/140-142).
Lai aizstāvētu savu reliģiju pret ateistiem, mums jālasa tikpat daudz grāmatu, jāģenerē tikpat daudz ideju un jāuztraucas par patiesības noskaidrošanu tikpat daudz, cik viņi.
Ateists ir tas pats, kas ārprātīgs cilvēks.
Kā gan var kaut ko paskaidrot tiem, kas ir ārprātīgi! Turklāt, to, kas ir atkāpušies no islāma un iegrimuši atkrišanas bedrē, sirdsapziņa ir daudz vairāk satriekta nekā tiem, kas ir iedzimti neticīgie. Šādu atkāpēju neticība neaprobežojas tikai ar parastu neticības pārliecību, bet ir vērsta pret islāma reliģiju…
-daudzkārt vairāk nekā citi neticīgie-
Viņu audzētais naids un ienaids ir tik ļoti aptumšojis viņu saprātu, ka viņi dzīvo pilnīgā sirds aklumā, ko izraisa fanātiska aizspriedumainība. Viņu sirdsapziņa, tāpat kā viņu sirdis, ir sarūsējusi. Tāpēc, izņemot lūgšanu par viņu atgriešanos uz pareizā ceļa, nav daudz ko citu darīt. Tomēr daži no šiem cilvēkiem nevilcinās izteikt vislielākos melus un apmelojumus, lai tikai pazemotu islāmu un islāma pravieti (sav). Piemēram, jautājumā minētais…
“Mūsu pravietis Uhudas kaujā bēga kalnā, kad pagāni uzbruka no sāniem.”
Šis apgalvojums ir melžavība, kurai lemts izgaist vēl pirms nakts iestāšanās.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
–
UHUDAS KAUJA.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
