– Vai pravietis (s.a.v.) nenorādīja uz katru pieļauto kļūdu?
– Kādā hadītā ir teikts, ka biedējoši joki nav atļauti, bet kāpēc citā hadītā pravietis Muhameds (s.a.v.) nenorāja savu pavadoni, kurš izjokoja kādu, viņu nobiedējot?
– Vai ir iespējams, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) neuzskatīja par nosodāmu katru pieļauto kļūdu?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Kad mēs aplūkojam Svētā Pravieša (sav.) dzīvi, kas ir izdaiļota ar Korāna morāli,
vienmēr gudri un skaisti runājošs, izjūtošs līdzjūtību un žēlsirdību pret cilvēkiem, nekādā veidā nevienu neaizskarošs un neapvainojošs
viņš ir viens no mums un ir sūtīts no Allaha, lai rādītu mums priekšzīmi.
Dievs par mūsu pravieti (lai viņam miers) saka:
Patiesi, tu esi apveltīts ar izcilu morāli.
(Kalem, 68/4)
Patiesi, jums ir labs piemērs Allāha sūtnī.
(Al-Ahzab, 33/21)
Ja tu būtu rupjš un cietsirdīgs, tad, bez šaubām, ap tevi nepaliktu neviena, visi izklīstu.
(Āl-i Imrān, 3/159)
Dieva dotā audzināšana ļāva pravietim (s.a.v.) vienmēr iepriecināt cilvēku sirdis. Viņš, neizrādot dusmas, neaizvainojot un nesāpinot, ar vislabākajiem vārdiem un pārliecināšanas ceļā laboja laiku pa laikam pieļautās kļūdas. Tie, kas pret viņu izjuta naidu un ienaidu, pēc tikšanās un sarunas ar viņu, kļuva par viņa mīļākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņa uzdevums bija pasargāt un izglābt cilvēkus no pasaulīgām grūtībām un elles uguns. Tāpēc viņš sāka ar cilvēku sirdis iekarojot. Visi viņa vārdi, rīcība un pamudinājumi bija vērsti uz to, lai neizraisītu cilvēkiem ciešanas, lai viņus neapbēdinātu un lai viņus iegūtu. Viņš salīdzināja sirds laušanu ar Kaabas iznīcināšanu.
Pravietis Muhameds (s.a.v.) ir aizliedzis ticīgajiem jebkāda veida vardarbību pret cilvēkiem un tos, kas to dara, ir nosaucis par liekuļiem:
“Ak, tie, kas ar mēli saucas par musulmaņiem, bet kuru sirdīs nav iesakņojusies ticība!”
(liekulis)
Klausieti! Neizdariet pārestību musulmaņiem, nenoliedziet viņus, nemeklējiet viņu trūkumus. Jo, kas meklē sava musulmaņu brāļa trūkumus, tam Allāhs meklēs viņa paša trūkumus. Un kam Allāhs meklē trūkumus, to Viņš atklāj viņa paša mājā…
(slepeni no cilvēkiem)
pat ja ir, tāpat apkauno.”
(Tirmizī, Birr 85)
Tas pats noteikums attiecas arī uz zimmī (ne-musulmaņiem islāma valstī).
“Kas kādam nemusulmaņam pāri dara, tas ir man pretī. Kam es esmu…”
(šajā pasaulē)
Ja es iesūdzēšu tiesā, es iesūdzēšu tiesā pat pastarajā dienā.”
(Acluni, Kešfu’l-Hafa’ II, 218)
Kāda bija pravieša Muhameda attieksme pret kļūdām?
Ir zināms, ka viņš īpaši dusmojas par kļūdām, kas pieļautas reliģiskos jautājumos, piemēram, kad atļautais tiek pasludināts par aizliegtu un aizliegtais par atļauto. Citās situācijās viņš norāda uz kļūdām, nevienu neaizvainojot, bez draudiem un bailēm, reizēm pārliecinot sarunas ceļā ar sarunu partneri, reizēm nenosaucot vārdus.
“Kas notiek, daži draugi dara šo un to.”
tādējādi mēģināja labot kļūdu, veicot vispārinājumu.
Dažreiz viņš rīkojās atbilstoši sarunu biedra noskaņojumam un centās viņiem patikt.
Viņš pat nebija dusmīgs uz tiem, kas pārspīlēja ar jokiem. Piemēram, kāds no pravieša biedriem, Nuajmans, kurš bija pazīstams ar saviem rupjajiem jokiem, bez iemesla nokāva kāda cilvēka kamieli un izdalīja tās gaļu cilvēkiem. Kad par to tika ziņots pravietim, viņš nevis dusmojās, bet smaidīja un pavēlēja kamieļa īpašniekam no valsts kases iedot līdzīgu kamieli.
Pravieša Muhameda (s.a.v.) galvenais ierocis, kas audzināja cilvēku jūtas un domas, bija skaisti vārdi un rīcība. Ar to viņš iekaroja sirdis un valstis.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
