”
Kad kāds nomirst un tie, kas paliek aiz viņa, sāk raudāt un saukt: “Ak, mans kalns, ak, mans Kungs…”, tad viņam tiek piešķirti divi eņģeļi, kas sitīs mirušā krūtīs un teiks:
“Vai tu esi tāds?”
viņi jautā.”
– Vai pastāv tāds hadīss?
– Ja nu kāds ir miris, kāda ir viņa vaina?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Šo hadīsu ir pierakstījuši Imams Ahmeds ibn Hanbels un Ibn Madže.
(skat. Ibn Hanbel, 1/26,28; Ibn Madže, Dženāiz, 54, 58)
Šo hadīsu ar līdzīgām frāzēm ir atstāstījuši arī Buhārī (Dženāiz, 32), Muslim (Dženāiz, 16, 18, 19), Nesāī (Dženāiz, 13-15) un Tirmizī (Dženāiz, 33-34).
Pēc Buhārī teiktā, pravietis Muhameds (s.a.v.) ir teicis:
“Mirušais cieš mokas daļēji tāpēc, ka viņa ģimene raud.”
vārds, kas nozīmē
būt par tādu, kas vēl dzīves laikā apraud (sauc un brēc) mirušos
Tāpēc ka šādā gadījumā viņš pats ir izteicis savu gribu vai, sekojot šādai tradīcijai, rādījis piemēru saviem tuviniekiem, tādēļ viņš ir pelnījis sodu. Jo Visaugstais Dievs ir teicis:
“Ak, ticīgie! Sargaities sevi un savas ģimenes no elles uguns!”
(At-Tahrim, 66/6)
Pravietis Muhameds (lai viņam miers) ir teicis:
“Jūs visi esat gani, un jūs esat atbildīgi par to, ko ganāt.”
(Buhārī, piektdiena, 11)
Šī persona cieš, jo nepilda savus pienākumus vai rāda citiem sliktu piemēru.
Tātad, ja mirušais savas dzīves laikā nebija tāds, kas raudātu par mirušajiem, tad viņa stāvoklis atbilst šim Korāna pantam, kā teica Aišas kundze:
“Neviens nenesīs cita (grēka) nastu.”
(Fatir, 35/18)
Kā tas ir norādīts šajā pantā (tajā pašā pantā tālāk):
“Ja kāds, kas ir nomākts grēku nastas, aicina citus, pat savus radiniekus, lai tie palīdzētu viņam nest šo nastu, neviens nepiekritīs nest pat tās mazāko daļu / neviens cits nevar nest viņa grēku.”
(Fatir, 35/18)
Par šo tēmu Aišas kundze ir teikusi:
Allahsūtnis (s.a.v.) ieraudzīja, kā kāda ebreju sieviete, kas bija mirusi, tika apraudāta no savas ģimenes. Tad viņš teica:
“Viņi raud par viņu. Bet viņš cieš mokas savā kapā.”
(Buhārī, Džanā’iz, 32)
Paziņojums par šo jautājumu
Lai gan šis hadīss apgalvo, ka visi mirušie cieš mokas jebkāda veida raudāšanas dēļ, citi pierādījumi ierobežo šīs raudāšanas apjomu. Piemēram, šīs mokas…
-dzīvē pēc nāves-
To var attiecināt uz personu, kura ir pieradusi kliegt un bļaut, vai uz personu, kura neaizliedz to darīt savai ģimenei. Tādējādi hadīsa nozīme būtu šāda: Persona, kura cieš mokas savas ģimenes raudāšanas dēļ, ir tāda persona, kura piekrīt, ka ar viņu rīkojas tādā pašā veidā, jo tas ir viņas ieradums. Tāpēc Buhārī teica:
“Ja mirušais nav pieradis pie raudāšanas pēc nāves, tad viņš nepiedzīvos mokas.”
Tātad, ja kāds nezina, ka viņa ģimene tā rīkosies, vai arī ir izdarījis visu, lai to novērstu, viņš nav atbildīgs par citu izdarīto rīcību. Tāpēc Ibn Mubārak teicis: Ja kāds, būdams dzīvs, aizliedz savai ģimenei raudāt pēc viņa nāves, bet viņa ģimene pēc viņa nāves tomēr raud, tad viņš par to nav atbildīgs.
Buhārī,
Īsumā, viņš apgalvo, ka cilvēks nevar ciest par cita rīcību, ja vien pats nav bijis tās cēlonis. Tie, kas saka, ka cilvēks var ciest par cita rīcību, domā par situāciju, kad šis cilvēks ir bijis tās cēlonis, bet tie, kas saka, ka cilvēks nevar ciest par cita rīcību, domā par situāciju, kad šis cilvēks nav bijis tās cēlonis.
Ibn al-Murabit teica:
Persona zināja par aizliegumu vaimanāt par mirušo un par to, ka viņas ģimene varētu tā rīkoties, taču viņiem to nepateica.
ja viņš nav paziņojis, ka tas ir aizliegts, un nav viņiem to aizliedzis,
Tāpēc, kad viņš cieš, viņš cieš nevis kāda cita rīcības dēļ, bet gan savas paša rīcības dēļ.
Ismaili teica šādi:
Šajā jautājumā zinātnieki ir izteikuši dažādus viedokļus. Katrs no tiem ir izteicis savu viedokli atbilstoši savai interpretācijai. Arābi pirmsislāma laikā uzbruka viens otram, ņēma gūstā un nogalināja. Kad kāds no viņiem nomira, sieviete, kas raudāja, apraudāja mirušo šādi…
slavējot, uzskaitot grēcīgus darbus
Viņi raudāja. Hadīsa nozīme ir šāda: mirušais cieš mokas, jo viņa ģimene tā raud. Jo pēc mirušā nāves tiek pieminēti viņa labākie darbi. Bet labākie darbi, ko darīja pagānu laika arābi, bija šie. Tas savukārt pievienoja grēkus viņa grēkiem un padarīja viņu par pelnītu sodam.
Cita viedokļa piekritēji uzskata, ka mirušā ciešanas izpaužas kā viņa ģimenes izjūtama skumja un sāpes, kas rodas no viņu raudāšanas. Šī viedokļa piekritēji savu apgalvojumu pamato ar šādu hadītu:
„Zvērēju pie Allāha, kurš tur Muhameda dvēseli savā rokā, ka, kad kāds no jums raud par savu mirušo tuvinieku, tas viņam tiek paziņots. Ak, Allāha kalpi! Neizdariet pāri saviem mirušajiem!”
Šis hadīss ir fragments no garāka hadīsa ar labu (hasen) sanadu. Hadīsu ir izstāstījuši Ibn Ebū Hejseme, Ibn Ebī Šejbe, Taberānī un citi hadīsu zinātnieki.
Dažādās interpretācijas šajā jautājumā var apvienot šādi:
a.
Ja kādam ir ieradums raudāt par mirušajiem un viņa ģimene turpina šo ieradumu pēc viņa nāves, vai ja viņš pats to ir novēlējis, tad viņš cietīs mokas ģimenes raudāšanas dēļ.
b.
Ja kāds, kas sacēlies pret Dievu un nodarījis netaisnību cilvēkiem, pēc nāves tiek apraudāts, pieminot viņa netaisnības – it kā tās būtu kaut kas slavējams –, tad viņš par šīm pieminētajām netaisnībām cieš mokas. Citiem vārdiem sakot, viņš cieš par tiem pašiem ļaunajiem darbiem un zvērībām, par kurām viņa tuvinieki viņu – it kā par kaut ko labu – slavē.
c.
Ja kāds neiejaucas savas ģimenes vaimanāšanā, kas ir plaši pazīstama, vai ja viņš piekrīt viņu rīcībai, tad spriedums ir tāds pats kā pirmajā gadījumā; ja viņš nepiekrīt, tad viņš tiek aizrādīts, jautājot, kāpēc viņš neaizkavēja savu ģimeni to darīt.
d.
Ja kāds izvairās no iepriekš minētajām situācijām un ar piesardzību aizliedz savai ģimenei grēkot, bet viņa ģimene viņam pretojas, tad mirušais var būt cietis zināmas mokas, redzot, ka viņa ģimene viņam pretojas un sacelās pret savu Kungu.
(Ibn Hadžer, Fethu’l-Bārī, attiecīgā hadīsa skaidrojums/ 3/152-156)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
