– Kā mēs varam atbildēt tiem, kas apgalvo, ka informācija par to, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) un citi pravieši ir bezgrēšni, ir tikai racionāla informācija, ka nav skaidru hadīsu vai Korāna pantu, kas to pierādītu, un ka ir panti, kas norāda uz to, ka viņi nav bezgrēšni?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ismets,
Tas ir termins, kas apzīmē to, ka pravieši ir pasargāti no grēka.
Ismets,
vārdnīcā
“novērst, aizkavēt, likvidēt un aizsargāt no iespējamās kaitējuma”
kas nozīmē
asm (nozīmē “kā”)
ir vārds, kas cēlies no saknes. Vārda
“aizsargāt”
Rāgib el-Isfahānī, kurš uzsvaru liek uz nozīmi, (runā par) praviešu neomulību (bezgrēšību).
“Lai Dievs viņus pasargā, piešķirot viņiem tīru dabu, fizisku pārākumu, dāvājot uzvaru un apņēmību, radot iekšējo mieru un palīdzot viņiem gūt panākumus labajos darbos.”
tā to aprakstījis.(1)
Savukārt Ibn Manzūr
“Dievs pasargā savu kalpu no ļaunām lietām, kas viņam varētu atgadīties, un novērš tās.”
ir definējis to.(2)
Kelām literatūrā ismet ir,
“praviešu pasargāšana no grēkošanas, ko nodrošina Dievs”
ir ieguvis šādu terminoloģisku nozīmi.
Minēts trīspadsmit reizes Korānā.
“ismets”
jēdziens
“aizsargāt, glābt; pieķerties Dievam, turēties pie Viņa, būt tikumīgam”
Lai gan šie vārdi tiek lietoti šajos nozīmēs, šajos pantos nav pieminēta praviešu neomulība (3).
Zinātnieki, atsaucoties uz citiem pantiem, ir pamatojuši praviešu nevainīgumu ar to, ka Korānā ir norādīts, ka viņi ir cilvēki tāpat kā citi (4) un ka viņi ir atbildīgi par to, ko viņi sludina citiem (5).
Piemēram, Abū Mansūr al-Māturīdī norāda, ka dažādos pantos ir minēts, ka pagāni mēģinājuši izmainīt pravieša Muhameda sludināto vēsti un viņiem adresētos reliģiskos norādījumus.
pieminēšana par to, ka viņa prasības piekāpties tika noraidītas
(6)
Tiek pavēlēts paklausīt gan Dievam, gan Viņa sūtnim.
(7)
Tiek paziņots, ka tie, kas apvaino Allāhu un Viņa sūtni, tiks nolādēti gan šajā pasaulē, gan nākamajā.
(8) norāda, ka šādi faktori pierāda viņa nevainīgumu. (9)
Fahreddin er-Râzî arī domāja par pēcnāves valstību, tāpat kā pravieši Ibrāhīm, Ishāk un Jākūb.
tīri un izcili cilvēki
pēc panta, kurā teikts, ka tas ir izdarīts (10), Dievs ir absolūts.
ka viņš ir tas, kurš lemj par praviešu labumu.
, jo tas ietver visas labās īpašības
kas kalpo kā pierādījums viņu nevainībai.
viņš ir teicis, ka tas norāda uz to, ka pravieši ir padarīti par labiem un izciliem savos darbos.(11)
Rāzī arī,
“Garānikas pants”
tā sauktā Hajj suras panta
(Al-Hadž, 22/52)
Viņš norādīja, ka, lai gan pravieši ir pasargāti no apzinātas kļūdīšanās, viņi nav pasargāti no kļūdīšanās un sātana kārdinājumiem, bet, ja viņi pakļaujas sātana kārdinājumiem, tad tas tiek no viņiem novērsts. (12) Korānā ir uzsvērts, ka pravieši ir pasargāti no melošanas vai slēpšanas attiecībā uz to, ko viņi sludina. (13)
Tāpat arī daudzos pantos
“apmelojums”
no,
Praviešu noliegums apgalvot, ka viņi ir teikuši kaut ko tādu, ko Dievs nav teicis.
Tas pierāda, ka viņi nekad nevarētu izkropļot viņu vēstījumu. Praviešu apgalvojumi, ka viņi ir uzticami cilvēki, kad viņi uzrunā savas tautas, arī atbalsta nevainojamības īpašību. (14)
Arī hadīsos ir vārds “ismet”.
“aizsargāt, glābt; noturēties”
lietots nozīmēs (15) pravietis Muhameds
“nevainīgs”
vārdu
“Tas, ko sargā Dievs”
tā ir definēts.(16)
Pēc sunnītu un mu’tezilītu uzskatiem.
Ismets
tas ir tikai praviešiem piemītošs apzīmējums;
Dažādas konfesijas ir pieņēmušas atšķirīgus viedokļus par nevainības būtību.
Maturidīti
Pēc viņa domām, ismets ir īpašība, kas attur pravieti no ļauniem darbiem un mudina uz labiem darbiem, neizslēdzot viņa gribu. Tāpat Mātūrīdī norādījis, ka ismets nenovērš grūtības (17).
Pravieša pasargātība no grēka nenozīmē, ka viņš ir spiests pakļauties vai ka viņš nespēj grēkot.
Eš’arī
teologi
ismeti
“Dievs radīja paklausību pravietim, bet ne radīja nepaklausību.”
viņš to definējis kā īpašību, kas nevainīgu cilvēku pasargā no tieksmes uz ļaunumu (18). Šis Eš’ariju uzskats zināmā mērā paceļ pravieti eņģeļa statusā un atņem viņam gribu grēkot.
Lielākā daļa sunnītu uzskata, ka pravieši ir nevainīgi kopš viņu pravietiskās misijas sākuma.
Lai gan Korānā nav tiešu norāžu, kas apgalvotu, ka pravieši pirms pravietiskās misijas saņemšanas būtu bijuši aizsargāti, tomēr ir daži apraksti, kas attēlo viņu stāvokli pirms pravietiskās misijas. Piemēram, tas, ka Salihs savai tautai pirms pravietiskās misijas bija pazīstams kā labestības avots (19), un tas, ka pravietis Muhameds atgādināja savai tautai, kas neatlaidīgi atteicās ticēt, ka visu savu dzīvi viņš bija uzticams cilvēks viņu vidū (20), norāda uz to, ka pravieši pirms pravietiskās misijas bija cienīti, uzticami un tikumīgi cilvēki savā sabiedrībā. Tomēr, tā kā viņi vēl nebija saņēmuši atklāsmi, nav pamata runāt par viņu aizsardzību tādā pašā mērā kā pravietiskās misijas laikā.
Islāma zinātnieki uzskata, ka pravieši ir pasargāti no neticības un politeisma gan pirms, gan pēc pravietiskās misijas. Korāns paziņo, ka pravieši ir pilnībā uzticīgi ticībai Dievam un nepieļauj nekādu politeismu. (21)
Sīras grāmatās ir daudz stāstījumu par to, ka pirms pravietības laika pravietis Muhameds (s.a.v.) nepielūdza elkus, nepiekāsa pie elkiem un neēda ēdienu, kas tika upurēts elkiem. (22)
Būtībā, ja praviešiem piemīt uzskati, kas ir pretrunā ar Dieva eksistences un vienotības principu, kas ir viņu vēstījumu būtība, tas neļauj viņiem gūt atzinību.
Zinātnieki ir vienisprātis, ka pravieši ir pasargāti no melošanas jautājumos, ko viņi sludināja. Lai gan ir tādi, kas uzskata, ka viņi citos jautājumos varētu kļūdīties un pateikt kaut ko nepatiesu, tomēr vairākums šādu viedokli neatbalsta.
Ja pravieši melotu par to, ko viņi sludināja, tas būtu pretrunā ar Dieva nolūku, kad Viņš viņus sūtīja. Šis jautājums,
“Ja viņš būtu izdomājis kādas frāzes un mums tās pieskaitījis, mēs viņu tūlīt pat būtu sagrābuši par labo roku un pārgriezuši viņam rīkli, un neviens no jums viņam palīdzēt nevarētu.”
(23)
kā tas ir norādīts arī attiecīgajā pantā (24).
Kas attiecas uz praviešu rīcības un praktiskās darbības saglabāšanu,
ismeti
Pēc sunnitske doktrīnas, kuras piekritēji uzskata, ka pravietība sākas ar pravieša iecelšanu, ir iespējams, ka viņi ir izdarījuši grēkus pirms pravieša iecelšanas.
Ja pravieši pirms pravietojuma izdarījuši grēkus, tad ar Dieva gribu viņi maina savu uzvedību, pievēršas taisnībai un saglabā savu uzticamību sabiedrībā. (25)
Ehl-i sunnet teologai,
Ir vienprātība par to, ka pravieši pirms un pēc pravietojuma ir pasargāti no kauna nesošiem grēkiem, gan tīšiem, gan netīšiem. Viņiem jāizvairās no cietsirdības, jebkādas naidu izraisošas rīcības, vieglprātības un pazemojošu darbību veikšanas. Pat ja šādi grēki tiek uzskatīti par maziem, tie vājina praviešu autoritāti sabiedrībā un samazina viņu ietekmi. Pēc vairākuma domām, pravieši var izdarīt grēkus, kas nav kauna nesoši, aizmirstot vai kļūdoties. Tomēr viņi šajos grēkos neuzstāj, bet, saņēmuši Dieva brīdinājumu, no tiem atsakās.
Korānā ir panti, kas vēsta par to, kā Dievs brīdinājis dažus praviešus par viņu lēmumiem un rīcību. Tāpat kā praviešiem Ādamam, Noam, Jūzefam un Mozum (26), arī pravietim Muhamedam tika izteikti daži brīdinājumi. Pēc Bedras kaujas, apspriežoties ar saviem pavadoņiem par gūstekņiem, pravietis Muhameds nolēma iekasēt no viņiem izpirkumu, un tad…
“Nevienam pravietim nav pieļaujams turēt gūstekņus, kamēr viņš nav pilnībā uzvarējis un salaužis nepareizticības mugurkaulu uz zemes.”
(27)
Viņš tika brīdināts, jo, aicinot islāmā ievērojamus neticīgos (28), nepievērsa uzmanību aklajam pavadonim Ibn Umm Mektūmam, kurš ieradās pie viņa (29), un tika pakļauts maigam aizrādījumam (itāb) par to, ka bija pametis dažas cēlākas darbības (30).
Saskaņā ar to, Korānā ir ļoti maz pieminēts, ka pravieši būtu izdarījuši aizliegtas darbības vai atstājuši novārtā pavēles, kā tas redzams Ādama gadījumā ar aizliegto koku. Ir redzams, ka, kad viņi pieļāva ijtihadī kļūdas, viņi netika atstāti savā vaļā, bet tika brīdināti un novirzīti uz pareizo ceļu.
Imams Serahsi teica, ka tie ir spriedumi, pie kuriem pravietis Muhameds (savs) nonācis, pamatojoties uz savu viedokli un ijtihadu, un ka tie ir
“kas līdzinās atklāsmei / kas atgādina atklāsmi”
Tas nozīmē, ka tādi aspekti kā viņa nepieļaušana kļūdīties un pastāvīga pakļaušana atklāsmes kontrolei, šīs daļas noteikumus padara par atklāsmes ekvivalentu. Savukārt citu musulmaņu kopienas locekļu ijtihads nav pielīdzināms pravieša Muhameda (s.a.v.) ijtihadam, jo pastāv iespēja kļūdīties un šīs kļūdas nevar tikt labotas ar atklāsmi. (31)
Šis Serahsī paziņojums galu galā nozīmē, ka visi pravieša Muhammada (s.a.v.) darbi balstās uz dievišķo atklāsmi un ir izgājuši cauri viņa paša korekcijai. Jo pravieša Muhammada (s.a.v.) rīcība vai vārdi ir vai nu pareizi, vai nepareizi. Ja viņa dzīves laikā tie ir tikuši laboti, tad galīgais variants ir tas, kas ir būtisks. Ja tie ir palikuši nemainīgi, tad tas pierāda to pareizību. Jo nav iespējams, ka Dievs ļautu turpināties kļūdai. (32)
Zemsvītras piezīmes:
1. el-Müfredat, “asm” nozīme.
2. Lisânü’L-Arab, “asm” (vārda sakne).
3. MF Abdülbâkî, el-Mu’cem, “asm” nozīme.
4. Isra 17/94-95; Enbija 21/8.
5. Al-A’rāf 7/6-7.
6. Jūnas 10/15; Isra 17/73-74.
7. Enfāl 8/20, 46.
8. Ahzāb 33/57.
9. Tevilatü’l-Kur’an, Hacı Selim Ağa bibliotēka, nr. 40, lpp. 427a.
10. Sād 38/45-47.
11. Mefâtihu’l-ğayb, XXVI, 217.
12. gads, XXIII, 54-55.
13. Hāqqa 69/44-47.
14. MF Abdülbâkî, el-Mucem, raksts “emîn”.
15. Vensinks, el-Mu’džem, raksts “asm”.
16. Buhari, “Kader”, 8, “Ahkâm”, 42.
17. Tevilâtü’l-Kurân, lpp. 525a.
18. Abd al-Kāhir al-Bagdādī, lpp. 169.
19. Hūds, 11/62.
20. Jūnas 10/16.
21. Sūras al-Baqara, 2/21; an-Nisa, 4/36; al-Anbiya, 21/25; az-Zumar, 39/65.
22. Ibn Hišām 181-183.
23. Hāqqa, 69/44-47.
24. Zemahšerī, IV, 137.
25. Nūreddīns es-Sābūnī, el-Kifāje fī’l-hidāje, I, 539-540.
26. Bakara, 2/35-37; Hûd, 11/45-47; Jūsuf, 12/23-24; Kasas, 28/15; skat. arī Fahreddin er-Râzî, ‘Ismetü’l-enbiyâ, lpp. 49-135.
27. Al-Anfāl, 8/67-68.
28. Ibn Kesīr, II, 338.
29. Abese, 80/1-10.
30. Fahreddin er-Râzî, Ismetü’l-enbiyâ. 137.-158. lpp.
31. Serahsī, Šemsuddīn, Usūlu’s-Serahsī, Bejrūta, 1973, II, 90-96.
32. skat. DİA İslam Ansiklopedisi, İsmet raksts.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
