Vai alevīti Osmaņu impērijā bija mierīga minoritāte? Vai minoritātes Osmaņu impērijā bija patiesi laimīgas?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Tiek apgalvots, ka Javuzs Sultāns Selims ir veicis alevītu slaktiņu. Vai tas ir taisnība?
Osmaņu sultāni bija musulmaņi un savā pārvaldītajā valstī ievēroja islāma likumus. Islāma likumos pat karā ar neticīgajiem ir aizliegts slaktiņš jeb genocīds. Jo pravietis Muhameds pat kara laikā saviem komandieriem bija devis norādījumu, ka nav atļauts nogalināt septiņas cilvēku grupas: bērnus, sievietes, garīdzniekus un vecākus cilvēkus. Javuzs, kuram bija tik augsta morāle, ka par viņu varētu teikt “viņš ir no Dieva”, nevarēja izdarīt slaktiņu, ko aizliedz reliģija, un vēl jo vairāk pret tiem, kas sevi sauc par musulmaņiem. Tomēr ir nepieciešams pareizi izprast vēsturiskos notikumus. Proti:
Šeihs Džuneids no Erdebilas šeihiem vēlējās pievienot savai šeiha varai arī šaha titulu, taču viņam tas neizdevās, un 1456. gadā viņš tika nogalināts. Viņa dēls un pēctecis Šeihs Haidars turpināja to pašu mērķi un centās nostiprināt savu varu, izmantojot metodi, kas paredzēja šīisma izplatīšanu Anatolijā. Kad viņš nodeva Akkojunlu valsti, kurā bija audzis, Jakubs Bejs viņu 1488. gadā nogalināja. Viņa pēctecis Šahs Ismails savukārt izvirzīja par savas dzīves mērķi gan šīisma izplatīšanu Anatolijā, gan tādējādi Anatolijas pakļaušanu, sūtot uz Anatoliju Erdebilas sufijus jeb halifus. Tā kā Akkojunlu valsts nerīkojās piesardzīgi, Šahs Ismails, kas bija viņu pēctecis, to likvidēja.
Šahs Ismails, kurš likvidēja Akkoyunlu valsti un ar savu šeiha un šaha titulu iebruka Anatolijā, diemžēl ar savu halifu palīdzību Anatoliju iegremdēja pilnīgā anarhijā. Pēc 1507. gadā notikušās Alâüddevle Beja sakāves viņš nodedzināja un izpostīja Elbistanu, Harputu un Dijarbakiru. Tikmēr arī Erdebilas sufiji sāka izraisīt anarhiju Anatolijā. Šaha Ismaila karavīri, kas nēsāja sarkanas auduma tērpus, tika saukti par Sürhser jeb Kizilbašiem. Erdebilas sufiji un viņu sekotāji, kuru vadīja Šaha Ismaila halifs Rumijeli Nur Ali Halife, uzbruka Tokatam un nogalināja simtiem cilvēku. Diemžēl, lai gan Šehzade Ahmeds nosūtīja pret viņiem armiju, viņš neizdevās.
Tikmēr Antālijas iedzīvotājs Hasans Halife un viņa dēls Šahkulu, jeb, kā to sauc Osmaņu hronisti, Šeitāns Kulu (saukti arī par Šahkulu Baba Tekeli vai Karabijikoglu), sāka organizēt Anatolijas alevītus pret Osmaņu valsti. Šahkulu, uzbrucis prinča Korkuta, kurš atgriezās no Antālijas uz Manisu, dārgumiem, neapstājās pie tā un iebruka Antālijā, nogalinot daudzus cilvēkus, ieskaitot galveno kadiju. Pēc tam Šahkulu iznīcināja un nodedzināja Kızılcakaja, Istanos, Elmalı, Burdur un Kečiborlu pilsētas, sasniedzot pat Kütahju. Starp nogalinātajiem bija arī Anatolijas bejlerbejs Karagöz Ahmeds Paša. Amasjā sapulcējušies 20 000 Erdebilas sufiju sāka izplatīt šausmas apkārtnē. Viņu izdarīto slaktiņu dēļ Erzurum un Erzincan 20-30 gadus palika drupās. Pēc Šahkulu nāves 1511. gadā Čubukova kaujā, kur viņš tika nogalināts ar bultu, šīītu iznīcināšana Anatolijā turpinājās. Kā viņi iznīcināja musulmaņus, mēs saprotam no Diyarbakiras un apkārtējo kurdu beju vēstulēm. Šīs ir tikai dažas no tām:
“Palīdziet šiem uzticīgajiem un paklausīgajiem kalpiem. Mūsu pilsētas atrodas tuvu Kizilbašu zemei, ir ar tām kaimiņos un pat sajauktas. Daudzus gadus šie bezdievji ir postījuši mūsu mājas un karojuši ar mums. Tikai tāpēc, ka mēs esam uzticīgi Islāma Sultānam, mēs lūdzam jūsu žēlastību, lai šos nevainīgos ļaudis atbrīvotu no šo tirānu zvērībām. Bez jūsu palīdzības mēs paši nespēsim tiem pretoties.”
Lūk, 918/1512. gadā, pirms doties pret Šahu Ismailu, lai atbrīvotu Anatoliju no šīītu briesmām, sultāns Javuzs zināja par notikumiem, par kuriem mēs stāstījām iepriekš, balstoties uz dokumentiem, un apzinājās, ka šīītu turkmēņi Anatolijā ir nogalinājuši tūkstošiem cilvēku. Lai risinātu šo problēmu, viņš sasauca Divāna sēdi, lai apspriestu šo jautājumu, un šajā sēdē, kurā piedalījās tādi izcili zinātnieki kā Ibn-i Kemals, tika pieņemts lēmums par to, kā rīkoties ar Kizilbašiem. Pēc tam, kad viņš saņēma nepieciešamo fatvu no tāda zinātnieka kā Ibn-i Kemals, viņš pavēlēja izmeklēt un pārbaudīt šos cilvēkus, kas plosīja Anatoliju un visur sacēlās pret Osmaņu valsti ar nosaukumu Kizilbaši, un tos, kas nepakļāvās, nogalināt, bet tos, kas varētu pakļauties, ieslodzīt. Pēc dažu vēsturnieku datiem, to skaits bija aptuveni 40 000, un nav precīzi zināms, cik daudz no viņiem tika nogalināti. Tomēr ir skaidrs, ka, ja šīs nemiernieku grupas netiktu apspiestas, doties pret Šahu Ismailu būtu pilnīgi bezjēdzīgi. Uzuncaršili, kurš pētīja šo notikumu, minot tūkstošiem skaitļus par to, cik daudz cilvēku nogalināja Kizilbaši, saka, ka Javuzam nebija citas izvēles.
Jāpiezīmē arī, ka Osmaņu impērija nevienu piespiedu kārtā nepievērta sunnītu ticībai. Tomēr tā ieviesa pasākumus, lai novērstu draudu, ka reliģiskās pārliecības varētu tikt izmantotas valsts graušanai no iekšpuses. Gan šīītu, gan sunnītu gadījumā ir ļoti nepareizi attaisnot valdnieku kļūdas un zvērības.1
1- Topkapi pils muzeja arhīvs, nr. 6522, 6636, 5321, 5035, 3062, 5812; Solakzade, 359 u.c.; Ali, Künhül Ahbar, Esad Efendi, nr. 2162, lpp. 233/a u.c.; Hoca Sadettin Efendi, Tacüt-Tevarih, II. sēj., lpp. 245 u.c.; Koca Müverrih, Bedayi, II. sēj., lpp. 452/ab; Uzunçarşılı, Osmanlı Tarihi, II. sēj., lpp. 225-231, 253-270.
Neatklātais Osmaņu impērijas vēstures aspekts, prof. dr. Ahmeds Akgündüzs; doc. dr. Saids Öztürks.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
