– Ir tādi valdnieki, kas ir islāma aizstāvji un Dieva draugi, kā Fatihs Sultāns Mehmets, Abdulhamids, Javuzs Selims.
– Savukārt meistars Bediuzzaman saka: “Es meklēju patvērumu pie Allāha no šejtāna un politikas…”
– Ņemot vērā šos divus faktorus, kādai jābūt mūsu attieksmei pret politiku?
– Vai iesaistīšanās politikā ir atļauta vai grēcīga, ja vien tajā nav melu, tenku utt.?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Vispirms jānorāda, ka Meistars Bediuzzaman, attālinoties no politikas, to darīja Korāna kalpošanas vārdā un kā ticības mācības atjaunotājs. Citādi…
“Lai neviens nenodarbojas ar politiku.”
nav teicis.
Pēc šīs īsās informācijas, pievērsīsimies detaļām:
Politika,
Tas nozīmē valsts pārvaldīšanu. Tas, ka pēc pravieša Muhameda (s.a.v.) nāves viņa biedri steidzīgi iesaistījās kalifa ievēlēšanā, parāda, cik svarīga ir politika, kas islāmā nozīmē pārvaldīšanu.
Autentiskos hadīsu stāstījumos politika/pārvaldība ir izvērtēta no dažādiem aspektiem:
“Pēc manis kalifāts”
-vai pravietiskais kalifāts-
jau trīsdesmit gadus.”
(sk. Abū Dāvūd, Sunna, 8; Tirmizī, Fiten, 48; Ahmad ibn Hanbal, 4/272; 5/220, 221)
„Pravietojums turpināsies jūsu vidū tik ilgi, cik Dievs to vēlēsies; tad Viņš to atcels, kad vēlēsies. Pēc tam pravietojuma sistēmā būs kalifāts. Tas arī turpināsies tik ilgi, cik Dievs to vēlēsies; tad Dievs to arī atcels.”
-pēc vēlēšanās-
Tad tas izzūd. Pēc tam nāk tirāniskā valdīšana. Tā turpinās tik ilgi, cik Dievs vēlas; tad Dievs to iznīcina, kad vēlas. Pēc tam nāk despotiska valdīšana; tā turpinās tik ilgi, cik Dievs vēlas, un tad Dievs to iznīcina, kad vēlas. Tad nāk kalifāts, kas balstās uz pravietojuma sistēmu.”
(sk. Ahmeds ibn Hanbels, 4/273).
Hafizs el-Heisemi, sakot: „Šo hadīsu ir pierakstījuši Ahmeds ibn Hanbels, Bezzārs (pilnīgākā versija) un Taberānī (daļu no tā); tā ir uzticami avoti,” ir apstiprinājis hadīsa autentiskumu.
(sk. Mecmau’z-Zevaid, 5/226)
Šķiet, ka pēc Rašidīdu kalifāta politika bieži vien izgāja no rāmjiem, un, lai gan valsts bija šariata valsts, tika pieļauti kompromisi ar islāma principiem, tika grauta patiesa taisnība un parādījās dažādas netaisnības.
No otras puses,
politika
Tas ir diezgan vispārīgs apgalvojums. Tas aptver ļoti plašu jomu, sākot no valsts ekonomiskās politikas un beidzot ar uzņēmuma vadītāja vadības stilu, kā arī praviešu un svēto (lai viņiem miers) pamācību metodēm. Bet, lūk, mūsdienu cilvēks, vērojot šauras politiskās cīņas kā boksa maču, pie vārda “politika” uzreiz atceras partiju propagandu un valdības programmas.
Cilvēkiem, kuri ir tik ļoti noskaņoti pret politiku, ir diezgan grūti izskaidrot Bediuzzamana Said Nursi izpratni par politiku.
“Hei, kungi! Es esmu ticības straumē. Man pretī ir neticības straume. Man nav nekādas saistības ar citām straumēm.”
(skat. Vēstules, Sešpadsmitā vēstule)
Bediuzzamana mērķis ir palīdzēt cilvēkiem atrast ticību. Viņa absolūtais pretinieks ir bezdievība. Tāpēc arī viņa skatījums uz politiku būs atbilstošs šim mērķim.
Meistars ir izcils dvēseles ārsts, sirds dziednieks. Bagātie, nabagie, priekšnieki, ierēdņi, vēlētāji un tie, kas saņem balsis, visi ir viņa uzmanības lokā.
Un viņa mērķis ir iemācīt viņiem visiem patiesu ticību.
tas ir, lai pasargātu visu viņu ticību no briesmām.
“Šajā laikā islāma sekotājiem vislielākās briesmas rada maldi, kas nāk no zinātnes un filozofijas, un kas bojā sirdis un grauj ticību. Vienīgais risinājums ir gaisma, rādīt gaismu, lai sirdis tiktu izlabotas un ticība tiktu glābta.”
(skat. Lem’alar, On Altıncı Lem’a)
Vēl viens iemesls, kāpēc meistars ar vēsu attieksmi raudzījās uz šī laika politiskajām tendencēm.
Savukārt politiskā neobjektivitāte nodara lielu kaitējumu mūsu nācijas vienotības un solidaritātes garam.
Islāmā ir būtiski mīlēt Allāha un ienīst Allāha dēļ.
Tātad, lai kam arī būtu tie īpašības, kuras Dievs neatbalsta, uzskata par atbaidošām un aizliedz, tās ir sliktas; bet tās labās un skaistās īpašības, kuras Viņš atbalsta, lai kam arī tās būtu, ir skaistas.
Taču politikā šis mērs bieži vien pazūd. Tie, kas neatbalsta viņu politiskos uzskatus, tiek uzskatīti par sliktiem visos aspektos, bet tie, kas pieder viņu partijai, tiek uzskatīti par skaidriem un nevainīgiem visās jomās. Bediuzzamans šīs kļūdas radīto lielo kaitējumu cilvēka sirds un dvēseles pasaulē skaisti atklāj ar šādiem vārdiem:
“Nekad, nekad! Lai pasaules strāvojumi, īpaši politiskie strāvojumi un jo īpaši ārējie strāvojumi, neizraisa jūsu šķelšanos! Lai tie neiznīcina jūs pretī vienotām maldu sektām! Lai, Dieva pasargāts, nevis Dieva likums “Mīlestība Dievā un naids Dievā” (Elhubbu fillahi velbuğzu fillahi) valda, bet gan velna likums “Mīlestība politikā un naids politikā” (El hubbu fissiyaseti velbuğzu lissiyaseti), un lai tas neizraisa, ka jūs, kā eņģelis, ienīstat patiesu brāli un, kā viltnieks, mīlat un atbalstāt politisko draugu, tādējādi piekrītot viņa netaisnībai un kļūstot par viņa slepkavības līdzdalībnieku.” (Kastamonu Lāhika)
Šī jautājuma kopsavilkums ir par to, kā izvairīties no politikas.
pamatojumu
To var redzēt šajos Bediuzzamana kunga izteikumos:
a)
“Šajā laikā ir tik ārkārtēji spēcīgas tendences, kas visu pakļauj savai ietekmei, ka pat ja šajā laikā ieradīsies tas patiesais gaidītais (Hz. Mehdi), viņam būs jāuzmanās, lai viņa darbību neietekmētu šīs tendences.”
atteikšanās no amata politiskajā sfērā
Es domāju, ka viņš to izdarīs un mainīs savu mērķi.”
(Kastamonu pielikums, 84. vēstule, 90. lpp.)
b)
„Taču šajā laikā, kad valda neziņa un maldi, un kad cilvēki pārdod savu ticību pasaulei un maina mūžīgos dārgakmeņus pret stikla gabaliņiem, baidoties, ka šo ticības kalpošanu uzskatīs par pakļautu vai par instrumentu ārējiem spēcīgiem strāvojumiem un ka tās augstā vērtība tiks pazemināta sabiedrības acīs, Korāns mums kategoriski aizliedz jebkādu politiku.”
(Kastamonu Lahikası, 92. vēstule, lpp. 137)
c)
“Ja kāds teiktu:”
Kāpēc islāma kalifāts netika nodots pravieša ģimenei (Āl-i Beyt-i Nebevī)?
Bet vai tad viņi nebija tie, kas to visvairāk pelnījuši un kam tas visvairāk pienācās?”
“Atbilde:
Pasaulīgā vara ir maldinoša. Al-i Bejt bija pilnvaroti sargāt islāma patiesības un Korāna likumus. Tie, kas pārņēma kalifātu un valdīšanu,
Vai nu jābūt nevainīgam kā pravietim, vai jābūt ar ārkārtīgi askētisku un dievbijīgu sirdi kā taisnīgajiem kalifiem, Umajādu kalifam Omaram ibn Abd al-Azizam un Abasīdu kalifam Mahdi, lai netiktu pievilts.
”
(Vēstules, Devītnādesmitā vēstule, lpp. 100)
d) “Kāda ir jēga šai briesmīgajai un nežēlīgajai attieksmei, kas piemeklēja šos svētos cilvēkus?”
Jūs tā sakāt.
“Atbilde:
Kā jau iepriekš minējām, Huseina pretinieku, Umajadu, valdīšanas laikā pastāvēja trīs galvenie iemesli, kas izraisīja nežēlīgu netaisnību:
Kāds:
Nežēlīgās politikas devīze ir: “Valdības drošības un kārtības uzturēšanas labad var upurēt atsevišķus indivīdus.”
Otrkārt:
Viņu valdīšana balstījās uz rasi un tautību, kas ir nežēlīgs nacionālisma princips:
“Visu var upurēt tautas labā.”
Treškārt:
Emevīdu un Hāšimīdu savstarpējā sāncensība, kas bija raksturīga daļai no viņiem, piemēram, Jazīdam, izpaudās kā spēja uz nežēlīgu un netaisnu rīcību.
(skat. Vēstules, Piecpadsmitā vēstule, lpp. 56)
e)
„Kāpēc tu agrāk tik dedzīgi nodarbojies ar politiku, cīnoties par brīvību? Šķiet, ka tu to pilnībā pameti jau gandrīz četrdesmit gadus atpakaļ?”
“Atbilde:
Viens no pašiem galvenajiem pamatlikumiem cilvēces politikā ir:
“Lai nodrošinātu tautas drošību, tiek upurēti indivīdi. Lai nodrošinātu kopienas drošību, tiek upurētas personas. Lai nodrošinātu valsts drošību, tiek upurēts viss.”
tāpēc; es pilnīgi pārliecinājos, ka visi šausmīgie noziegumi, kas jebkad ir pastrādāti cilvēces vēsturē, ir radušies šī likuma ļaunprātīgas izmantošanas dēļ. Tā kā šim cilvēces pamatlikumam nav noteiktu robežu, tas ir radījis daudz ļaunprātīgas izmantošanas. Divi pasaules kari, kas izcēlās šī nežēlīgā pamatlikuma ļaunprātīgas izmantošanas dēļ, iznīcināja cilvēces tūkstoš gadu ilgo progresu, un viena noziedznieka dēļ tika iznīcināti deviņdesmit nevainīgi cilvēki. Zem vispārējo interešu aizsega personīgas intereses iznīcināja veselu pilsētu viena noziedznieka dēļ. Tā kā Risale-i Nur šo patiesību ir pierādījis dažos rakstos un aizstāvībās, es tos nododu jūsu rīcībā.”
(skat. Emirdağ Lahikası-II, 74. vēstule, 98. lpp.)
f)
„Kādreiz es redzēju, kā šī aizspriedumainā partizāniskā pieeja noveda pie tāda rezultāta: dievbijīgs zinātnieks, kurš bija pretējs kāda cita, tikpat dievbijīga zinātnieka politiskajiem uzskatiem, to nosodīja līdz pat bezdievības apsūdzībai. Savukārt kādu liekuli, kurš piekrita viņa uzskatiem, viņš slavēja ar cieņu.”
Tieši šie briesmīgie politikas rezultāti mani nobiedēja, un es teicu: “Eûzü billahi mineşşeytani vessiyase” (Es patveros pie Allāha no šejtāna un politikas).
Kopš tā laika esmu izstājies no politiskās dzīves.”
(sk. Vēstules, Divdesmit otrā vēstule, lpp. 267)
g)
“Viņi teica: Tu nemāni, ka bezdievība ņem virsroku. Ir jāiziet laukumā reliģijas vārdā.”
Es teicu: Jā, tas ir nepieciešams. Bet ar vienu stingru nosacījumu, proti, ka virzītājspēks…
mīlestība pret islāmu un reliģiskā degsme
jābūt. Ja ir dzinējs vai virzītājs,
politiķēšana vai partijniecība
ir bīstami. Pirmkārt, pat ja kļūdās, varbūt ir atbrīvots no atbildības. Otrkārt, pat ja trāpa mērķī, ir atbildīgs.”
“Tika teikts: Kā mēs to sapratīsim?”
“Es teicu: Ja kāds dod priekšroku savam netikumīgajam politiskajam sabiedrotajam, nevis dievbijīgajam oponentam, izmantojot aizdomīgus ieganstus, tad viņa rīcību motivē politiskā intriga. Savukārt, ja kāds, izmantojot monopolu uz reliģiju, kas ir vispārējs svētais īpašums, to vairāk piešķir saviem līdzgaitniekiem, tādējādi izraisot spēcīgu vairākuma noskaņojumu pret reliģiju un diskreditējot to, tad viņa rīcību motivē partijiskums.”
(Ieteikumi)
Īsumā
Pati politika nav slikta, tā ir ļoti laba. Taču ir fakts, ka ar laiku, kad cilvēki noveco, politiķos atjaunojas personīgās intereses un egoistiskās vēlmes. Tāpēc daudzi zinātnieki, sākot ar četriem galvenajiem islāma tiesību skolu imamām, pat atteikušies no valsts ierēdņa amata, lai izvairītos no iesaistīšanās politikā un politiķu lietās.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Cik lielā mērā mūsu reliģija iesaistās politikā; vai reliģiozs cilvēks politikā…
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
