Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Kad pie Visaugstā Kunga Sūtņa atnesa kaut ko,
“Vai tas ir ziedojums, vai dāvana?”
viņš/viņa mēdza jautāt.
Ja atnesēji atbildētu: “Tā ir ziedojums,” viņš to nodotu Ashab-ı Suffa bez pieskāriena. Ja viņi atbildētu: “Tā ir dāvana,” viņš to pieņemtu un atvēlētu daļu no tās arī Ashab-ı Suffa. Jo Visuma Kungs, mūsu pravietis (mierīgs viņam), nepieņēma ziedojumus, bet tikai dāvanas.
Kādu dienu kāds vīrs atnesa šķīvi ar datelēm. Vīram,
“Vai tas ir žēlsirdības akts? Vai dāvana?”
viņš jautāja. Vīrietis,
“Tā ir labdarība.”
Kad viņš atbildēja, pravietis Muhameds viņu nekavējoties nosūtīja pie Suffas iedzīvotājiem. Tajā brīdī viņa mazdēls, Hazrat Hasans, atradās pravieša Muhameda priekšā. Kad viņš paņēma no šķīvja dateli un ielika to mutē, Visaugstākais pravietis nekavējoties iejaucās un lika viņam to izņemt no mutes. Tad viņš teica:
“Mēs, Muhameds un viņa ģimene”
[Ehl-i Beyti]
Mēs neēdam žēlabas, mums nav atļauts ēst žēlabas!”
1
Ir arī ziņas, ka šis pants tika atklāts par Ashab-ı Suffa.2
“Zakat ir paredzēts nabadzīgajiem, kas sevi veltījuši kalpošanai Dievam un tādēļ nevar atrast laiku, lai pelnītu iztiku. Tie, kas nezina viņu stāvokli, varētu domāt, ka viņi ir bagāti, jo viņi kautrējas lūgt. Ak, Muhameds, tu pazīsti viņus pēc viņu sejām. Viņi nelūdz no cilvēkiem ar uzstājību. Un lai ko jūs ziedotu, Dievs to noteikti zina.”
3
Zemsvītras piezīmes:
1. Muszlims, 3/117
2. M. Hamdi Yazır, Hak Dini Kur’an Dili, 2/940
3. Sūras al-Baqarah 273. pants.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
