– Kad mēs varam apmeklēt mirušo (kapus)?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Tāpēc ka ķermeņi parasti sapūst un pārvēršas par zemi, bet dvēseles paliek mūžīgas.
“garu pasaule”
Tā sauktā pēcnāves dzīve ir no sfēras, kas nav pieejama cilvēka maņām. Dzīvojošais un tas, kurš ir pārcēlies uz barzaha pasauli, atrodas dažādās pasaulēs. Arī tiem, kas atrodas barzaha pasaulē, ir sava dzīve, viņi jūt baudu, sāpes, mierinājumu un prieku. Taču tie, kas vēl atrodas materiālajā pasaulē, nevar ar savām parastajām maņām sajust un saprast, kāda ir dvēseles dzīve pēc ķermeņa nāves un ko tur cilvēks jūt un ar ko sastopas. Šo jautājumu mēs varam uzzināt tikai no mūsu pravieša (s.a.v.), kurš ir iepazinis dievišķās patiesības.
No mūsu pravieša (s.a.v.) hadīsiem mēs saprotam, ka ticīgo dvēseles satiekas viena ar otru barzaha pasaulē. Tāpat ir ziņas, ka mirušie saņem ziņas no dzīvajiem un redz tos, kas apmeklē viņu kapus. Viņi var zināt, no kā nāk lūgšanas un garīgie dāvinājumi, kas viņiem veltīti. Tā kā ticīgo dvēseles ir svētlaimē un to dvēseles ir brīvas, tās var brīvi pārvietoties. Taču neticīgo dvēseles un to ticīgo dvēseles, kuru grēki ir lieli, ir aizņemtas ar mokām.
Ir iespējams, ka mirušie var atnākt mājās, kad viņiem tiek lasīts Korāns vai citos laikos. Tomēr to ir grūti apgalvot par katru mirušo.
Mirušo tikšanās starp pasaulēm:
Pēcnāves pasaules dvēseles ir divās grupās: tās, kas bauda svētlaimi, un tās, kas cieš mokas. Pēc Ibn Kajima skaidrojuma, dvēseles, kas cieš mokas, nevar satikties savā starpā. Tās ir kā ieslodzītas. Bet tās, kas ir brīvas, proti, tās, kas bauda svētlaimi, satiekas, apmeklē viena otru un apspriež notikumus, kas ir bijuši un vēl būs pasaulē. Katra dvēsele ir kopā ar saviem līdzvērtīgajiem un līdzīga ranga draugiem. Pravieša Muhameda (s.a.v.) dvēsele atrodas Refiku’l-A’lā (augstākajā pakāpē).
Sūrā an-Nisā:
“Kas paklausa Allāham un Viņa pravietim, tie būs kopā ar tiem, kuriem Allāhs ir dāvājis savu žēlastību: ar praviešiem, taisnīgajiem, mocekļiem un labajiem. Cik brīnišķīgi tie ir draugi!”
(1)
ir ticis pavēlēts, ka šī savienība
šajā pasaulē, starp pasaulē un viņsaulē
tas ir trīs vietās. Visās šajās trīs pasaulēs cilvēks ir kopā ar to, ko mīl.(2)
Šajā svētajā pantā ir vēstīts, ka dvēseles satiksies starpniecības pasaulē (berzah). Jo kā šī panta atklāsmes iemesls tiek stāstīts šāds notikums:
Viens no ashabiem, domājot par to, ka pēc viņa nāves viņa vieta būs daudz zemāka par pravieša Muhameda (s.a.v.) vietu un ka viņš būs atšķirts no pravieša Muhameda (s.a.v.), bija noskumis un raudāja. Pravietis Muhameds (s.a.v.) jautāja viņam par viņa skumju iemeslu:
“Mēs nespējam izturēt šķiršanos no tevis šajā pasaulē, o, Allahs sūtnis. Pēc tavas nāves tavs statuss būs augstāks par mūsējo, tāpēc mēs tevi neredzēsim. Kā mēs varam izturēt šķiršanos no tevis?”
tā viņš izklāsta savu bēdu. Pēc šī notikuma tika atklāts iepriekš minētais pants (3), un tika paziņots, ka tie, kas mīl Allāhu un Viņa sūtni, arī pēcnāves pasaulē un nākotnē būs kopā ar pravieti Muhamedu (s.a.v.), tāpat kā šajā pasaulē.
Visaugstākais Dievs, Āl-i Imrān sūrā, ir paziņojis, ka mocekļi ir dzīvi un saņem uzturu pie sava Kunga, un ka tiem, kas palikuši aiz viņiem, nav jābaidās un jāskumst, un ka viņi priecājas par Dieva žēlastību un labvēlību. (4) Šis svētais pants arī norāda uz to, ka dvēseles starpniecības pasaulē satiekas un sarunājas savā starpā. Jo pantā minētais…
“viņi priecājas”
vārds,
“viņi vēlas, lai tiktu paziņota labā vēsts”
kā tas ir domāts,
“viņi priecājas un viens otram labas ziņas pavēsta”
Tas nozīmē arī to, ka viņi viens otram paziņo labas ziņas. (5) Tā kā viņi viens otram paziņo labas ziņas, tas nozīmē, ka viņi satiekas un sarunājas.
Ebu Hureyre, ka Rasulullah (sav) ir teicis:
“Protams, paradīzes iedzīvotāji ir tur.”
(paradīzē)
viņi apciemo viens otru.”
tā viņš ir teicis.(6)
Ir ziņots, ka ticīgo dvēseles atradīsies Paradīzē starp-pasaulē (berzah). Tāpēc šajā hadītā ar “Paradīzes iedzīvotājiem” varētu būt domāti tie, kas atrodas Paradīzē starp-pasaulē. Šādu hadīta interpretāciju apstiprina arī hadīts, ko no Abū Tāliba meitas Umm Hāni (40/660) ir atstāstījis: Kādu dienu Umm Hāni jautāja pravietim (s.a.v.):
“Vai mēs viens otru redzēsim un apmeklēsim arī pēc nāves?”
Rasulullaha (sav) atbilde ir šāda:
“Dvēsele ir kā putns, kas ēd no paradīzes augļiem. Kad pienāks tiesas diena, katra dvēsele atgriezīsies savā ķermenī.”
(7)
No šīs atbildes var saprast, ka ticīgo dvēseles satiekas viena ar otru Paradīzē.
Kāds stāsts, ko atstāstījis Ibn Ebi’d-Dünyâ, vēsta par to, kā pravietis Muhameds (s.a.v.) teicis:
“Vai mirušie pazīst viens otru?”
Kad tika jautāts, kāda bija Allāha sūtņa (savallallahu aleyhi ve sellem) atbilde:
“Jā, es zvēru pie Allāha, kura rokās ir mana dvēsele, ka viņi pazīst viens otru tāpat kā putni, kas sēž koku galotnēs.”
(kā viņi to zina)
viņi pazīst viens otru.”
tādā veidā.(8) Šo jautājumu uzdeva Bišra b. Berā’ b. Ma’rūra māte no ashabiem, un, uzzinājusi, ka mirušie savā starpā pazīst un zina viens otru, viņa nekavējoties devās pie kāda mirstoša cilvēka no Beni Seleme un nosūtīja viņam sveicienus no sava dēla Bišra.(9) Citā šī hadīsa versijā ir minēts, ka dvēseles, kas debesīs satiksies un pazīsies kā putni,
“labie gari”
tika pieminēti.
Kad Bilāls ibn Rabāhs (m. 20/641) bija tuvu nāvei, viņa sieva sāka vaimanāt un žēloties. Tad Bilāls teica:
“Kāds liels prieks, kāda liela laime. Tas nozīmē, ka es satikšu savus mīļotos, Muhamedu un viņa grupu.”
viņš sāk teikt: (10) Šeit Bilāls vēsta, ka viņš satiksies ar Allāha sūtni (s.a.v.) un viņa pavadoņiem starp pasaulēm un ka viņš būs kopā ar viņiem tur, tāpat kā pasaulē. (11) Un ar šiem vārdiem viņš atgādina savai sievai, ka viņai nevajadzētu skumt un žēloties, bet gan priecāties.
Hadīsā, kuru Bejhākī ar labu isnādu ir pārnesis no Ibn Abbāsa un kas attiecas uz jautājumiem kapā, ir ziņots, ka ticīgā dvēsele, kura kapā sniegusi labas atbildes, būs kopā ar citiem ticīgajiem. (12)
Atkal, saskaņā ar Bejhaki.
“Šu’abu’l-Iman”
Ali b. Ebi Tāliba vārdā, kā tas ir minēts viņa stāstījumā, teikts, ka Hz. Ali (ra) ir sacījis:
“Bija divi ticīgie un divi neticīgie draugi. Viens no ticīgajiem nomira. Kad viņam tika pasludināta paradīze, viņš atcerējās savu draugu un teica:
“Ak, Dievs, mans draugs tā un tā vienmēr man lika paklausīt Tev un Tavam sūtnim, ieteica labo un aizliedza ļauno…”
un lūdz, lai viņš nenomaldītos pēc viņa nāves un lai viņam tiktu doti tie paši labumi, kas viņam. Kad nomirst arī otrs draugs, viņu dvēseles satiekas un saka viena otrai: “Kāds brīnišķīgs brālis, kāds brīnišķīgs draugs un kāds brīnišķīgs biedrs.”“Kad viens no diviem draugiem, kas bija neticīgie, nomirst un viņam tiek paziņots par gaidāmajām ciešanām, viņš atceras savu draugu un saka:
„Ak, Dievs, mans draugs vienmēr mani mudināja uz sacelšanos pret Tevi un Tavu Vēstnesi, lai es darītu ļaunu un nedarītu labu. Ak, Dievs, neļauj viņam pēc manis atrast ceļu pie patiesības, lai viņš izjustu to pašu sodu, ko es, un lai Tu uz viņu dusmotos tāpat kā uz mani.”
Tad nomirst arī otrs, un kad viņu dvēseles satiekas, tās viena otrai saka:
“Kāds briesmīgs brālis un kāds briesmīgs draugs.”
viņi saka.”(13)
No tā var saprast, ka labo un ļauno dvēseles satiekas viena ar otru starp pasaulēm.
Hadīss, kas attiecas uz mirušo ietīšanu skaistā audumā, kā to ir izklāstījuši Ebū Katāde un Džābir, un kā to ir pierakstījuši Sujūtī un Bejhākī, skan šādi:
“Patiesi, viņi apmeklē viens otru savos kapos.”
ir iekļauts arī šāds teikums.(14)
Bejhaki
“Šu’abu’l-Iman”
Pēc tam, kad viņš citēja hadīsu no Abu Katādes (54/673), viņš teica, ka šis hadīss, kas vēsta par mocekļu apgādāšanu, saskan ar Āl-u Imrān 3/169-170. (15)
Kad pravietis Muhameds (s.a.v.) savā Miradža naktī debesīs satika Ādamu (a.s.), viņš redzēja kādas tumšas ēnas Ādama (a.s.) labajā un kreisajā pusē. Kad viņš jautāja, kas tie ir, viņam tika paziņots, ka tie ir paradīzes un elles iemītnieku gari (16), kas atrodas berzahā – starp pasaulēm.
-Kā teicis arī Hz. Ali-
tas ir pierādījums tam, ka viņi būs kopā.
Pierādījums tam, ka dvēseles satiekas un sarunājas starpniecības pasaulē, ir svētais hadīts, kas vēsta, ka pēc nāves uz debesīm paceltā ticīgā dvēsele tiks sagaidīta ar žēlastību un tiks jautāta par pasauli un tās iedzīvotājiem. Šajā hadītā, kas ir atstāstīts no Ebu Ejjūba el-Ensārī, pravietis Muhameds (s.a.v.) ir teicis:
“Kad ticīgā dvēsele atstāj ķermeni, to pie Dieva sagaida tie, kas ir pelnījuši Viņa žēlastību.”
(17)Ticīgo dvēseles priecājas par jaunas ticīgās dvēseles ierašanos vairāk, nekā jūs priecātos par tikšanos ar kādu tālu mīļoto, un tās sagaida viņu tādā veidā un jautā, kā viņai klājas utt.
(Tad eņģeļi, kas atnes mirušā dvēseli,) saka:
– Atstājiet viņu, dodiet viņam atpūsties. Jo viņš bija ļoti satraukts. Viņam:
– Ja viņš teiktu, ka viņš nomira pirms manis;
– „Inna lillahi ve inna ileyhi radži’un“ (mēs piederam Allāham un pie Viņa atgriezīsimies), viņš devies uz Hāvijju (ugunīgo elli), kas ir viņa mūžīgā mītne. Tā ir briesmīga vieta un briesmīgs audzinātājs, tā viņi saka. (18)
Šajā sakarā ir atstāstīts, ka Abdullah ibn Mubārak ir teicis: „Kapsētas iedzīvotāji gaida ziņas. Kad kāds mirst un nonāk tur, viņi jautā: „Ko darīja tas un tas, ko darīja tas un tas?” Ja kādam saka: „Viņš nomira, vai viņš neatnāca pie jums?”, tad viņi saka: „Inna lillahi ve inna ileyhi radži’un” un piebilst: „Viņš gāja citu ceļu, nevis mūsu ceļu.” (19)
No Sa’īda ibn el-Musejjeba (miris 94/712), viena no tābiīniem:
“Kad kāds nomirst”
(jau miris)
bērns viņu sagaida tā, it kā sagaidītu no ceļojuma atgriezušos prombūtnēju.”
tā teikts.(20)
Šo hadīsu un ziņu, kas vēsta, ka mirušie savā starpā satiekas un saņem ziņas no tiem, kas nesen miruši un pievienojušies viņiem, apstiprina arī ziņas, kas vēsta, ka bērnu, mazbērnu un tuvu radinieku darbi tiks parādīti viņu tēviem un tuviniekiem kapā, un ka viņi priecāsies par labajiem darbiem, kas parādīti viņu radiniekiem, un skumēs par viņu ļaunajiem darbiem.
Mirušie ir informēti par to, ko dara viņu atstātie radinieki un draugi, un priecājas par viņu labajiem darbiem, bet skumst par viņu ļaunajiem darbiem. (21) Ir ticami ziņots, ka Mudžāhids par šo jautājumu ir teicis sekojošo:
“Cilvēks savā kapā jūtas labi, ja viņa bērni pēc viņa nāves dara labus darbus.”
(Salahs)
tiek pasludināts.”
(22)
Tiek vēstīts, ka Sa’īds ibn Džubeirs (miris 95. gadā pēc Hidžras/714. gadā) ir teicis:
„Patiesi, mirušie saņem ziņas no dzīvajiem. Nav neviena, kuram nebūtu miris kāds tuvinieks, un kurš nesaņemtu ziņas no saviem atlikušajiem radiniekiem. Ja ziņa ir laba, viņš priecājas un jūtas labi; ja ziņa ir slikta, tad viņš skumst.”
(23)
Tāpat arī Ebu’d-Derdâ (miris 32. gadā pēc Hidžras/652. gadā), viens no Ashab’tan, lūdza šādi:
“Ak, Dievs, es pie Tevis meklēju patvērumu no tāda darba, kas maniem mirušajiem sagādātu kaunu.”
(24)
Abdullah ibn Mubārak arī citē kādu no pravieša Muhameda biedriem, Abū Aijūbu al-Ansārī, kurš teicis:
“Dzīvo darbi tiek parādīti mirušajiem. Ja viņi redz kādu labu darbu, viņi priecājas un viens otram to paziņo; ja viņi redz kādu ļaunu darbu, viņi saka: “Ak, Dievs, atgriez to no viņa!””
(25)
Kā redzams no iepriekš minētajiem jautājumiem par jaunpienākušo mirušo, mēs nevaram apgalvot, ka mirušie ir tieši informēti par dzīvajiem – izņemot tos, par kuriem to vēlas Dievs. Tāpēc mēs saprotam, ka viņi iegūst šo informāciju no jaunpienākušajiem, kas pievienojas viņu pulkam. Šī informācijas saņemšana no jaunpienākušajiem liecina par to, ka dvēseles berzahā satiekas un sarunājas savā starpā.
Mirušo dvēseles satiekas un sarunājas starpniecības pasaulē. Vai ir iespējams, ka tie, kas vēl nav miruši un dzīvo pasaulē, varētu satikties un sarunāties ar tiem, kas atrodas starpniecības pasaulē? Un vai mirušajiem ir kādas attiecības ar dzīvajiem? Tagad pievērsīsimies šim jautājumam:
Dzīvojošo sarunas ar mirušajiem:
Dzīvo un mirušo saziņa notiek divējādi: gan nomodā, gan miegā.
Vislielākais piemērs un pierādījums tam, ka saruna ar mirušajiem ir iespējama, ir hadīsi, kas vēsta par to, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) Miradžā tikās ar dažu praviešu dvēselēm un mācīja apmeklēt kapus.
Visaugstākais Dievs Korānā vēršas pie pravieša Muhameda (lai viņam miers):
“Jautā tiem praviešiem, kurus mēs sūtījām pirms tevis: vai mēs esam iecēluši kādus citus dievus, kas būtu pielūdzami, izņemot Visžēlīgo?”
(26)
tā saka. Daži no komentētājiem uzskata, ka šeit lietotais jautājuma darbības vārds ir tikai
Isra un Miradžs
Daži to interpretē kā īpašu notikumu, kas notika tikai tajā naktī (27), bet citi uzskata, ka Dievs jebkurā laikā deva savam sūtnim (s.a.v.) iespēju sarunāties ar iepriekšējiem praviešiem. Pēc šī otrā viedokļa, absolūtais formulējums (vārds) pantā ir jāierobežo ar Isrā un Miradž nakti.
(ierakstīt)
Tas būtu kļūdains tulkojums. Un pareizāk būtu saprast pantu tā, kā tas ir, un teikt, ka šī iespēja tiks dota Allaham (swt) jebkurā laikā, kad Viņš to vēlēsies. (28)
Pravieša Muhammada (s.a.v.) tikšanās ar iepriekšējiem praviešiem, kamēr viņš vēl bija dzīvs, ir iespējama lieta. Un pēc Dieva spēka tajā nav nekādu grūtību. Un kad Dievs to vēlējās, šis notikums notika, proti, pravietis Muhammads (s.a.v.) Miradža naktī, būdams nomodā, tikās ar citu praviešu dvēselēm Beit-ul-Makdisā (Jeruzalemes Aksas mošejā). Vēlāk, saskaņā ar ticamiem ziņojumiem, viņš tikās un runāja ar dažiem no tiem arī debesu valstībā (29).
Kāds cits hadīts, kas ir atstāstīts no Hz. Ömera (ra), vēsta, ka Rasulullah (asm) ir stāstījis, ka Hz. Musa (as) lūdzis Allāhu Teālam, lai viņš varētu satikt Hz. Ādamu (as), un ka Visaugstākais Allāhs, vēl viņiem abiem esot dzīviem un nomodā, parādījis Hz. Ādamu (as) Hz. Musam (as) un viņi savā starpā runājušies. (30)
Savukārt, sarunas ar tiem, kas atrodas berzahā, dzīviem un nomodā esošiem cilvēkiem, izņemot praviešus, ir bijušas iespējamas tikai tiem, kam to atļāvis Dievs. Šajā sakarā ir daudz stāstu par to, kā Dieva uzticīgie kalpi tikušies ar pravieti Muhamedu (s.a.v.) un citām izcilām personībām. (31)
Kapavietas apmeklētājam.
“apmeklētājs”
, apmeklētājam
“mērs”
Tas, ka tiek teikts, ka apmeklētais apmeklējuma laikā dzird un zina apmeklētāju, ir pierādījums tam. Jo, ja apmeklētais nezinātu savu apmeklētāju, tad viņu nesauktu par “apmeklēto”. Turklāt, mūsu pravietis (s.a.v.) mācot apmeklējuma etiķeti, ir mācījis, ka, ierodoties kapsētā, ir jāsveicina mirušie, kas ir daļa no viņu attiecībām ar dzīvajiem. (32)
Ja dzīvie sapnī satiekas ar mirušajiem, tad, kā norāda Ibn Kajims, tas ir viens no taisnīgajiem sapņiem, kas ir daļa no pravietojuma un pauž zināšanas. (33) Arī Erzurumlu Ibrahims Hakkı saka:
“Sapņot par mirušajiem, redzot tos labā vai ļaunā stāvoklī, nozīmē zināt viņu patieso stāvokli. Tas ir, lai paziņotu par mirušā stāvokli vai lai pamodinātu…” (34)
tā sakot, viņš norādīja, ka mirušo redzēšana sapnī ir viens no patiesajiem sapņiem.
Sapnī vai caur brīnumu.
-izņemot praviešus-
Šīs sarunas un redzētais, pēc teologu domām, var kalpot kā pierādījums ne visiem, bet tikai tam, kurš to redzējis (pašam redzētājam). Tomēr mēs šeit par to runājam tikai tāpēc, lai norādītu uz tā iespējamību.
Dzīvo un mirušo tikšanās sapnī notiek kā Dieva žēlastība, ja kāds no viņiem to vēlas un lūdz Dievu par šādu tikšanos kāda mērķa dēļ. Kā piemēru varam minēt vēlmi redzēt sapnī pravieti Muhamedu (s.a.v.), kas ir mūsu visu lielākā vēlme un daudziem ticīgajiem ir piepildījusies, vai vēlmi redzēt sapnī kādu no mūsu mīļajiem, kas ir aizgājuši uz viņsauli.
Ibn al-Kajjim saka:
“Sapnī satikties ar mirušajiem un apmainīties ar viņiem kādu informāciju; piemēram, ka kādā vietā ir dārgumi, citā vietā kaut kas cits, kāds darbs izdosies tā un tā, ka kādā laikā viņi pie mums atnāks… un šīs ziņas piepildās tieši tā, kā sapnī bija, tas liecina par šīs tikšanās patiesumu.” (35)
Leģenda vēsta, ka Sa’b ibn Cessāma un Avf ibn Mālik (m. 73/692), abi no Asahabiem, bija brāļi un vienojās, ka pēc nāves viens otram ziņos par savu stāvokli. Pēc kāda laika Sa’b nomira. Kādu nakti Avf sapnī redzēja Sa’bu, it kā viņš būtu dzīvs, un jautāja viņam, kā viņam gājis pēcnāves dzīvē. Sa’b atbildēja, ka pagaidām viss ir labi un pateicās Dievam. Avf pamanīja melnu plankumu uz Sa’ba krūtīm un jautāja par tā iemeslu. Sa’b atbildēja, ka viņš bija aizņēmies desmit dirhamus no kāda ebreja un norādīja, kur nauda atrodas, lūdzot to atdot īpašniekam. Viņš arī paziņoja, ka viņa kaķis ir nomiris un ka viņa meita drīz mirs, un viss notika tieši tā, kā viņš bija teicis. Kad Avf nākamajā rītā devās uz sava drauga māju, viņš atrada naudu tieši tur, kur bija norādīts, un paņēma to, lai atdotu ebrejam. Kad Avf jautāja ebrejam, vai viņš bija aizņēmies naudu no viņa mirušā drauga, ebrejs apstiprināja un nosauca summu. Tad Avf saprata, ka viņa sapnis bija patiesība, un atdeva naudu ebrejam, kā bija lūdzis viņa draugs sapnī. (36)
Zemsvītras piezīmes:
1. Nisa, 4/69.
2. Ibn al-Kajjim, er-Ruh, 17. lpp.; Sujuti, Bušra’l-Keib, 147.b lpp.; Hasan el-‘Idvi, 74. lpp.; Rodosizāde, Ahval-i Alem-i Berzah, manuskripts, Stambulas Sulejmanijas bibliotēka, 19.a lpp.
3. Ibn al-Kajjim, turpat, 17. lpp.; Ibn Kesir, Tafsīr, 1. sēj., 522. lpp.; Rodosīzāde, turpat, 19. b.
4. skat. Al-u Imran, 3/169-170.
5. Mu’cemu’l-Vasit, 1. sēj., 57. lpp.; Atay Kardeşler. Arābu-turku liela vārdnīca, 1. sēj., 128. lpp.; Abnu’l-Kayyim, turpat, 18. lpp.
6. A. b. Hanbel, Musned. c. II, lpp. 335.
7. A. b. Hanbel. Musned. c. VI, lpp. 425; A. Siracuddin, turpat, lpp. 106-107.
8. Suyūtī, B. el-Keib, v. 144 b.
9. A. Siracuddins, 107 gadi; Ibnul-Kajjims, ege, 19. lpp.
10. Suyūtī, B. el-Keib, v. 148 b.
11. Abdulla Siracuddins, 107 gadi.
12. sk. Suyūtī, Šerhu’s-Sudûr. v. 53 a.
13. Sujūtī, Šerhu’s-Sudūr, v. 38 b; v. 173 b.
14. Sujūtī, Bušra’l-Keib, v. 147 b; Sujūtī, Šerhu Suneni’n-Nesāī, c. IV, s. 34; Hasans el-‘Idvī, turpat, s. 73; Abdulla Siradžud…
15. Suyuti Š. Sunen-nesai, t. W, lpp. 34; H. el-‘Idvi, turpat, lpp. 73.
16. Par Miradža hadīsu skat. Buhārī, Sahih, Salāt, l, c. I, 91-92. lpp.; Muslim, Sahih, imān, 74, c. I, 148. lpp.; A. b. Hanbel, Musned, c. V, 143. lpp.; Ibn Kesir, el-Bidāye ve’n-Nihāye, c. I, 97. lpp., Bejrūta, 1977.
17. Hadīsa šerifa, kas citēta Ibn Hibbāna „Sahihā” no Abū Hureiras, skan: „Tiek atnestas ticīgo dvēseles, un tās priecājas kā tie, kas atraduši kādu, ko bija pazaudējuši,” skat. Abdullah Siracuddin, turpat, 106. lpp.
18. sk. Nesāī, Cenāiz, 9, c. IV, s. 8-9; Sujūtī, Š. Sudur, v. 37 a; B. el-Keīb, v. 144 b; Ibnul-Kajjim, ag e, s. 20; Rodosīzāde, age, v, 26a; A Siradžuddīn, ages 106.
19. Ibn Kajims, 19 gadi: Birgivī, R. Fī Ah. Etfālī’l-Müslimin, 85. lpp.; Birgivī, apspriežot šo jautājumu, piebilst, ka tie, kas miruši bez testamenta, nevarēs runāt berzahā un nevarēs atbildēt uz berzahas iedzīvotāju jautājumiem. (sk. turpat, 85. lpp.)
20. Ibn Kajims, iepriekš minētais darbs, 19. lpp.; Rodosīzāde, iepriekš minētais darbs, 25. a.
21. Rodosîzâde, iepriekš minētais darbs, 7. lpp.
22. Ibn al-Kajjim, turpat, 12. lpp.
23. Hasans el-‘Idvī, iepriekš minētais darbs, 16. lpp., Ēģipte, 1316.
24. Turpat, a. vietā.
25. Ibn al-Kajjim, turpat, 7. lpp.; Rodosīzāde, turpat, v, 8 b.
26. Zuhruf, 43/45. ‘
27. skat. Ibn Kesir, Tefsir, t. IV, lpp. 129.
28. skat. Abdullah Siracuddin, iepriekš minētais darbs, 109.-110. lpp.
29. Par šo jautājumu skat. hadīsus: Buhārī, Sahih, Salāt, 1, c. I, lpp. 91-92; Enbijā, 5, c. IV, lpp. 106-107; Muslim, Sahih, Iman, 74, c. I, lpp. 148; Fezāil, 42, c. IV, lpp. 1845; Nesāī, Sunen, Kijāmu’l-Lejl, 15, c. III, lpp. 215; Ab. Hanbel, Musned, c. III, lpp. 120, 248; c. V, lpp. 59, 143.
30. Abū Dāvuds, Sunan, Sunna, 17, c. W, lpp. 226.
31. skat. Abdullah Siracuddin, iepriekš minētais darbs, lpp. 110-113.
32. Ibn al-Kajjim, turpat, 8. lpp.; Rodosīzāde, turpat, 8. b lpp.; Vudžūdī, Muhameds b. Abdulazīzs, Ahvāl-i Alem-i Berzah, 9. a lpp., manuskripts, Stambula, Sulejmanijas bibliotēka, Halefa Efendi nodaļa, Nr. 237.
33. Ibn al-Kajjim, turpat, 29. lpp.; Rodosīzāde, turpat, 39. b. lpp.
34. Erzurumlu Ibrahims Hakkı, Mârifetname, 1. sējums, 60. lpp.
35. Rodsizade, vecums
36. Rodesizade, iepriekšminētais
(
Avots:
Prof. Dr. Süleyman Toprak, Dzīve kapā, lpp. 247-258).
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
