– Kādas sarunas laikā es dzirdēju, ka “pēc nāves mūs sagaidīs kāds, ņemot vērā mūsu ticības pakāpi”.
– Vai ir kāds pants vai hadīss par šo tēmu?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Jā,
Pēc nāves, kad dvēseles atstāj savus ķermeņus un dodas uz starppasauli, tās sagaida eņģeļi un tie, kas jau atrodas kapavietā.
Patiesībā, ir hadīsi, kas vēsta, ka pēc nāves ticīgo dvēseles, kas uzkāpušas debesīs, sagaida žēlsirdīgie un jautā tām par pasauli un tās iedzīvotājiem:
„Kad pienāk ticīgā nāves brīdis, tad atnāk žēlsirdības eņģeļi baltās zīda drēbēs un vēršas pie ticīgā dvēseles ar šādiem vārdiem:
“Tad tu, būdams apmierināts ar savu Kungu, un Viņš, būdams apmierināts ar tevi, ieiesi sava Kunga žēlastībā un Viņa klātbūtnē, bez Viņa dusmām pret tevi.”
tā viņi saka. Un tā ticīgā dvēsele iziet no viņa ķermeņa kā vislabākā muskusa smarža.”“Tad eņģeļi nodod šo dvēseli no rokas rokā, līdz tā sasniedz debesu vārtus, un
viņi atved ticīgo dvēseles pie sevis.
Tiem, kas tic, dvēsele priecājas par jaunas dvēseles ierašanos vairāk, nekā jūs priecātos par tikšanos ar mīļoto cilvēku, kas dzīvo tālu prom, un viņi sagaida to tādā veidā.
“Kā ir ar to un to?”
tā viņi jautā.
Daļa no tā ir:
“Atstājiet viņu, viņš ir pilnībā nodevies pasaulīgajām baudām.”
tā viņi saka. Tas jaunais gars:
“Vai kāds no viņiem nav nomiris un pievienojies jums?”
viņi arī.
“Viņa ir aizvesta uz elli, kas ir viņas patvērums.”
, tā viņi saka.“Kad kāds neticīgais jūt, ka tuvojas nāve, pie viņa atnāk sodītāju eņģeļi, atnesot biezu, no vilnas austu apģērbu, un saka:
“Ej, tad nu dodies pretī sava Kunga sodībai, kad Viņš ir uz tevi dusmīgs!”
Neticīgā dvēsele izstaro tādu pašu smaku kā visbriesmīgākais smirdums. Eņģeļi to aizvedīs pie tās vietas durvīm, kur tai jānonāk, un teiks:
“Kas tā par smaku?”
sakot, ka viņi aizvedīs viņu neticīgo dvēseles pie sevis.”
(Nesai, Cenaiz, 9)
“Kad ticīgā dvēsele atstāj ķermeni,
Viņu sagaida divi eņģeļi, paņem viņu un aizved uz augstumiem.
Un debesu iedzīvotāji:
„No zemes nāca jauka un skaista dvēsele. Lai Dievs žēlo tevi un tavu ķermeni, ko tu veidoji, kamēr biji šajā pasaulē.”
,
tā saka. Pēc tam viņš tiek aizvests pie sava Kunga, kas ir Svēts un Varenīgs. Tad,
“Aizvediet to līdz pat nāves robežai (t.i., Sidretü’l-Münteha).”
, lūdzu.”“Kas attiecas uz neticīgo, kad viņa dvēsele atstāj viņa ķermeni, debesu iedzīvotāji…”
“No zemes nāca smirdīga, ļauna dvēsele.”
, tā viņi saka.
“Aizvediet viņu līdz pašam nāves galam (t.i., uz Siccīn).”
, tā teikts.”Pēc šī paziņojuma pravietis Muhameds uzreiz paņēma plāno auduma gabalu, kas bija viņam virsū, un aizsedza ar to degunu.
(Muslims, Paradīze, 75)
No Sa’īda ibn el-Musejjeba, no tābiīnu paaudzes.
“Kad kāds nomirst, viņa (jau mirušais) bērns viņu sagaida tāpat kā kāds sagaida kādu, kas atgriezies no ceļojuma.”
teica.
(Ibn al-Kajjim al-Džauzijja, ar-Rūh, Bejrūta, 1975, lpp. 19)
Par šo tēmu ir arī citi hadīsi un skaidrojumi.
(sk. Suyûtî, Kapu pasaule, Kahraman izdevniecība, 165-170)
No otras puses,
“Debesis un zeme neraudāja par viņiem…”
(Duhān, 44/29)
Saskaņā ar šo pantu, debesis un zeme, kas ir saistītas ar cilvēci, neraud par maldinātāju nāvi, proti, tās priecājas par viņu nāvi.
Savukārt, saskaņā ar vārsmas ištarī nozīmi, ar to domāts, ka mirst tie, kas ir uz pareizā ceļa.
Debesis un zeme raud par viņu bēdām, nevēlas viņu šķiršanos.
Tātad, ja cilvēks seko Korānam un Dieva mīļotajam pravietim Muhamedam, tad, kad viņš nomirst, debesis, zeme un visa radība…
-katram pēc viņa ranga/pakāpes-
viņi ir skumji par viņa aiziešanu un sēro par to.
Tā kā,
atvadas no šīs pasaules tiem, kuri mirst un atstāj šo pasauli
ir runa par to. Tātad, šis pants runā par to, kā viņš ar cēlu sēru un majestātisku bēru gājienu ienāca kapavārtos.
norāda uz to, ka katru ticīgo mūžības valstībās sagaidīs skaista uzņemšana atbilstoši viņa pakāpei.
ir.
(skat. Nursi, Trīspadsmitā Lema, Divpadsmitā Zīme)
Nāve nav nekas.
Tā ir ieeja skaistākā pasaulē. Tāpat kā sēkla, kas iekrīt zemē, šķietami mirst, pūst un iznīkst, bet patiesībā tā pāriet uz skaistāku dzīvi. Tā pāriet no sēklas dzīves uz koka dzīvi.
Tāpat kā cilvēks, kurš mirst, šķietami ieiet zemē un satrūd, bet patiesībā viņš iegūst pilnīgāku dzīvi starp pasaulēm un kapavietā.
Cilvēki, kas nāk no garu pasaules mātes vēderā, no turienes piedzimst šajā pasaulē. Šeit viņi satiekas un sarunājas. Tieši tāpat kā šie cilvēki šajā pasaulē,
Viņi piedzimst nāvē un pāriet uz otru pusi, kur klīst.
Tāpat kā mēs atvadāmies no tiem, kas dodas no šejienes uz otru pusi, tā arī viņus sagaida tie, kas ir viņā pusē, kapā.
Cerams, ka mūs tur sagaidīs visi mūsu mīļie, sākot ar mūsu pravieti (s.a.v.).
Tā priekšnoteikums ir ticība Dievam, paklausība Viņam un Viņa pravietim, un mirt ar ticību.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
