1. Ja parādnieks ir miris, vai kāds cits var samaksāt viņa zekatu kreditoram? Vai zekats tādā gadījumā tiks uzskatīts par izpildītu?
2. Ja kāds, kam ir pienākums maksāt zakātu, nabadzībā nonāk un mirst, pirms to izdarījis, vai viņa pienākums maksāt zakātu atceļas?
3. Kā tiek apmaksāts parāds, ja parādnieks ir miris?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Jautājums 1:
Ja parādnieks ir miris, vai kāds cits var atdot viņa zekatu kreditoram? Vai zekats tādā gadījumā tiks uzskatīts par izpildītu?
Atbilde 1:
Lai zekats būtu derīgs, ir nepieciešams, lai nauda vai manta, kas tiek dota nabadzīgajam, tiktu viņam nodota īpašumā, t.i., lai tā pārietu viņa īpašumā. Tas notiek ar zekata faktisku nodošanu nabadzīgajam.
(Ibn Abidīn, Reddü’l-muhtar, 3/171)
Tā kā mantojuma tiesības uz mirušo neattiecas, mirušā parādus nevar apmaksāt no zekata (obligātā labdarības maksājuma) līdzekļiem.
– Ja kāds nav dzīvs un viņam nav pienākuma maksāt zakatu,
Ir pieņemami, ja kāds cits samaksā viņa vietā parādu, kuru viņš nespēj samaksāt, un uzskaita to kā zekatu.
– Kas vēlas to darīt mirušā labā,
Viņš iesaka ziedot zekatu viņa tuviniekam, lai šis tuvinieks ar šo naudu varētu nomaksāt mirušā parādus.
– Nav atļauts samaksāt parādu mirušā vārdā un uzskatīt to par zekatu;
jo, lai kāds varētu samaksāt savu parādu, viņam vispirms jābūt īpašniekam tās summas, kuru viņš samaksās, un tad viņam jāsamaksā savs parāds ar šo summu.
Mirušais nevar neko iegūt īpašumā, viņam nevar piederēt nekāds īpašums.
Noslēgumā
Samaksājot mirušā cilvēka parādu, zekāts nav izpildīts.
Taču, ja kāds no mantiniekiem, kura atstātā manta nav pietiekama, lai segtu parādus, ir nabadzīgs un vēlas izmantot viņam piešķirto zekatu (obligāto labdarības nodokli) vai naudu, lai samaksātu mirušā parādus, tas ir atļauts. Jo zekata manta vai nauda ir pārgājusi viņa īpašumā, un viņam ir tiesības rīkoties ar to pēc saviem ieskatiem.
Jautājums 2:
Ja kāds, kuram ir pienākums maksāt zakātu, nabadzībā nonāk un mirst, pirms to izdarījis, vai viņa pienākums maksāt zakātu atkrīt?
Atbilde 2:
Ja kāds, kurš nav savlaicīgi izmaksājis zekatu, vēlāk kļūst nabadzīgs un mirst, neatmaksājis zekata parādu, viņš no zekata atbildības neatbrīvojas. Šādā situācijā personai testamentā jānorāda, ka viņas mantiniekiem jāsamaksā zekata parāds. Ja viņš mirst, neatstājot testamentu, viņš ir grēcinieks. Ja viņa mantinieki izmaksā zekatu viņa vārdā, tad ir cerība, ka viņš no šī parāda atbrīvosies.
Ja pēc tam, kad ir radies pienākums maksāt zakatu par kādu īpašumu, šis īpašums tiek iznīcināts neparedzētu notikumu dēļ, piemēram, zādzības, pazušanas vai laupīšanas rezultātā, tad neatkarīgi no tā, vai maksātājs spēj samaksāt vai nē,
Pēc Hanafītu mezheba, šajā gadījumā pienākums maksāt zekatu par šo īpašumu vairs nepastāv.
Ja nav mantas, tad nav arī jāmaksā zakats.
Savukārt, pēc citu juristu domām, pienākums maksāt zekatu paliek spēkā.
Nodokļu maksātājam tas ir jāsamaksā.
Tomēr ir vispārpieņemts, ka ir jāsamaksā zakats par īpašumu, kas ir nodots vai pārdots.
(Ibn Abidīn, Reddü’l-muhtar, 3/176, 183; Bilmen, Ilmihal, lpp. 321-322)
Jautājums 3:
Kā tiek apmaksāti parādi, ja cilvēks nomirst kā parādnieks?
Atbilde 3:
Parādi ir divu veidu: parādi Dievam un parādi cilvēkiem.
Parādi Dievam
Ja kāds mirst, piemēram, ar neizpildītu gavēņa parādu, un nespēj šo gavēni atvietot, tas ir parāds Dievam. Viņam jānovēl savam mantiniekam, lai šis parāds tiktu atmaksāts ar izpirkumu.
(Merğinani, el-Hidaye, II, 270)
Ja viņš novēl savu mantojumu, lai segtu tādus parādus kā zakat vai kaffara, tad viņa mantiniekiem ir pienākums tos segt no trešdaļas mantojuma. Ja viņš to nenovēl, tad mantinieki var, ja vēlas, samaksāt viņa parādu.
(Zeylai, Tebyin, 6/230)
Parādi, kas jāsamaksā kalpiem
Pravietis Muhameds (s.a.v.):
– Savos hadīsos viņš ir uzsvēris parādu atmaksas nozīmi.
(Nesai, Buyu’, 98),
– Viņš uzskatīja par grēku, ja cilvēks stājas Dieva priekšā ar parādiem, neatstājot mantu, no kuras tos varētu samaksāt.
(Abu Davuds, “Burvestība”, 9),
– Paziņots, ka mirušā cilvēka dvēsele paliks saistīta ar savu parādu, kamēr tas netiks samaksāts.
(Ibn Madže, Sadakat, 12),
– Lai nodrošinātu, ka mirušā cilvēka parādi tiek samaksāti, viņš nav vadījis bēru lūgšanu, ja tam bija parādi.
(Muslims, Faraiz, 14; Nesai, Dženāiz, 67)
Jo
Mūsu reliģijā ir pavēlēts, lai cilvēki ievērotu cits cita tiesības;
Ir norādīts, ka nevienam nav tiesību piedot cilvēktiesību pārkāpumu, ja vien pats cietušais to nepiedod. Atvadu runā pravietis Muhameds (s.a.v.) teica:
„Ak, cilvēki! Jūsu dzīvības, jūsu īpašumi, jūsu gods un jūsu cieņa ir svēti viens otram, līdz jūs satiksiet savu Kungu.”
(ir neaizskarams.)
”
(Buhārī, Hadžs, 132)
ir pavēlējis.
Tāpēc, ja mirušajam ir parādi, tie tiek apmaksāti no visas viņa mantas, kas paliek pāri pēc apglabāšanas un apgādāšanas.
Korānā ir noteikts, ka parādiem ir prioritāte attiecībā uz mantojuma daļām.
“Šis”
(mantojuma sadalīšana)
pēc viņa testamenta vai parāda nokārtošanas.”
(Nisa, 4/11)
kā tas ir norādīts pantā.
(Mevsili, el-Ihtiyar, 4/427-428)
Ja mantojums, proti, viss mirušā atstātais īpašums, nav pietiekams visu parādu nomaksai, tad viss mantojums tiek sadalīts starp kreditoriem proporcionāli parādiem.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
