Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Patiesībā, nav nekādu reliģisku šķēršļu tam, ka musulmanis vai kāda sekta uzskata mīlestību pret Ali (ra) par savas profesijas un uzskatu pamatu. Ja vien netiek pārkāptas tiesības citu praviešu biedru, ja tiek ievēroti lūgšanu, gavēņa un citu pienākumu noteikumi saskaņā ar Korānu un Sunnu, tad nav nekādu iebildumu pret to, ka mīlestība pret Ali (ra) un Ahl-i Beyt kalpo par vadmotīvu. Patiesība ir tāda, ka patiesais alevīts, kas pazīst un dzīvo saskaņā ar Korānu un Sunnu, atzīst tikai Dievu par vienīgo pielūgsmes objektu. Viņš sevi uzskata par islāma locekli, pravieti Muhamedu (asm) par pēdējo pravieti un Korānu par pēdējo dievišķo grāmatu.
Vienīgais veids, kā novērst šo mākslīgo šķelšanos, ir pakļauties Korāna gaismai un pieņemt to par vienīgo mērauklu. Patiešām, Visaugstākais Dievs Korānā saka:
„Visas jūs cieši turieties pie Dieva virves un nešķirieties…”
(Āl-i Imrān, 3/103) pavēl visiem musulmaņiem pulcēties ap Korānu.
Mēģināsim sniegt atbildi uz šo jautājumu, ņemot vērā šo izpratni.
Vispirms mums jānoskaidro, kas ir alevisms, lai spriestu pareizi. Kas tad īsti ir alevisms? Jā, tas ir jautājums, uz kuru mēs meklējam atbildi. Ja mēs varētu noteikt, kas ir alevisms, tad lieta būtu atrisināta.
– Alevisms nevar būt ārpus Korāna. To nevar saprast pretrunā ar Sunnu. To nevar interpretēt pretrunā ar pravieša Muhameda (s.a.v.) dzīvesveidu. Alevismā pastāv visi reliģiskie priekšraksti, piemēram, lūgšana, gavēnis, hadžs, zakāts. Tie, kas apgalvo pretējo, ir tie, kas vēlas izmantot alevismu saviem mērķiem. Nedrīkst ļauties viņu spēlēm, nedrīkst uzticēties tiem, kas vēlas parādīt alevismu kā kaut ko ārpus islāma…
Ja alevīti ir tādi, tad mums nav ko iebilst. Mēs uz viņiem skatāmies kā uz ticības brāļiem un māsām, pat pieverot acis uz kādiem viņu trūkumiem un nepilnībām. Jo trūkumi un nepilnības ir mums visiem…
Bet ja nu alavisms ir tāds, kā daži apgalvo… Proti:
– Ja viņi nepilda lūgšanas, gavēni, zekātu; ja viņi uzskata savus reliģiskos pienākumus tikai par sirds un dvēseles lietu un noliedz piecas ikdienas lūgšanas; ja viņi izrāda necieņu pret pravieša (s.a.v.) taisnīgajiem kalifiem, pārnesot dažus vēsturiskus notikumus uz mūsdienām un tādējādi uzturot naidīgumu; ja viņi īpaši nepieņem obligāto mazgāšanos (gusl) un neuzskata par nepieciešamu mazgāties pēc dzimumakta, tad šādus cilvēkus nav iespējams saukt par musulmaņiem.
Ja viņi pieņem Korānu kā savu svēto grāmatu, ja viņi atzīst, ka Korāna nozīme ir izskaidrota Sunnā, ja viņi uzskata, ka pravieša Muhameda (s.a.v.) un viņa ģimenes dzīve ir paraugs, tad starp mums nav fundamentālu atšķirību. Citas atšķirības varētu būt pieļaujamas.
Kas pieņem obligātos pienākumus, tas ir ticīgais. Kas tos nepieņem, tas ir neticīgais. To var noskaidrot tikai sarunājoties. Nenoklausoties un neparunājot, izdarīt spriedumu ir priekšlaicīgs lēmums.
Alevis, kas atbilst šiem nosacījumiem, ir ticīgie. Šajā ziņā, tāpat kā jebkurā citā grupā, arī alevju vidū ir gan musulmaņi, gan nemusulmaņi.
Mūsu pienākums ir mīlēt un cienīt tos, kurus Allāha sūtnis (savs) uzskatīja par cienīgiem būt viņa vīriem un sievastēviem.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
Kas ir alevisma izkropļošanas cēlonis?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
