Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Tā ir bijusi viena no pamatproblēmām filozofijas vēsturē. Ir izvirzītas daudzas idejas par to, kas ir šī pamatjēdziena – cilvēka apziņas – būtība vai kāds ir tās avots.
Vispārējā pieeja ir bijusi tāda, ka, pieņemot par pamatu eksistences jēdziena esamību, to ir mēģināts definēt pēc tā īpašībām. Piemēram, to ir mēģināts definēt kā reālistisku ideālismu vai kā materiālistisku īpašību.
Islāma domātāji ir pieņēmuši Aristoteļa pieeju, kas ietver kategorisku eksistences iedalījumu. Saskaņā ar šo pieeju, eksistence tiek aplūkota trīs galvenajās kategorijās.
Šeit tiek izmantots jēdziens “nepieciešamā eksistence”. Tas nozīmē, ka nepieciešamā eksistence ir loģiskās funkcionalitātes obligāts rezultāts. Tā kā gan mūsu, gan ārējās pasaules kopējai eksistencei ir laika sākums, to eksistencei jābūt kontingentai.
Tas apzīmē stāvokli, kurā no potenciāla sākuma stāvokļa, kurā esamība un neesamība ir vienlīdzīgas, esamība tiek priekšroku dota neesamībai, vai šajā vienlīdzības stāvoklī dominē tieksme uz esamību. Jo esamība ir atklājusies. Pēc kāda laika tā atkal izzūd, proti, šoreiz neesamība tiek priekšroku dota esamībai, vai arī atklājas tieksme uz pašu neesamību.
Šī vienlīdzība prasa vēl vienu eksistenci, kas pastāv nevis laika, bet loģiskā ziņā, un kuras eksistence ir pašpietiekama. Jo, ja šāda eksistence nepastāvētu, tad varbūtības struktūra nevarētu vērsties uz eksistenci.
Šeit, vienlīdzības otrā pusē, arī neesamībai jābūt relatīvai. Tātad tai jābūt kā esošā neesamībai. Ja tā būtu absolūta neesamība, tad runa būtu par negatīvu, proti, neiespējamu eksistenci.
Viss, kas eksistē, lai pārietu no vienlīdzības stāvokļa uz eksistences stāvokli, loģiski prasa kādu izvēles faktoru. Pretējā gadījumā vienlīdzība netiktu izjaukta. Taču šeit vienlīdzības izjaukšana ir formāla. Lietu būtība paliek šajā vienlīdzībā. Tāpēc nepieciešamā eksistence var izmantot izvēli lietas neesamībā.
Šī situācija ir aprakstīta Risale-i Nur’ā.
tiek norādīts kā.
Šis apgalvojums par eksistenci ir izteikts šādi:
Apgalvojums, ka eksistences uztvere ir tikai signāls, balstoties uz cilvēka smadzeņu spēju uztvert eksistenci, nenoliedz eksistences esamību, bet gan, gluži pretēji, to apstiprina. Jo bez eksistences šāda uztvere nebūtu iespējama.
Tomēr šādas uztveres nepieciešamā eksistence nav iedomājama. Jo šai uztverei un tās objektam piemīt kopīga kontingenta būtība.
Kā jau minējām sākumā, nepieciešamā eksistence ir loģikas, nevis uztveres prasība. Pretējā gadījumā mums būtu jāpieņem absurds secinājums, ka viss esošais ir pastāvējis mūžīgi. Taču mūsu novērojumi skaidri parāda nepārtrauktu rašanos un izzušanu. Tāpēc…
Turklāt mūsu ķermenis vai smadzenes, kas ir fizioloģiskais konteksts, kurā realizējas cilvēka apziņa, ir tiešs dizaina produkts, kas pastāv vēl pirms mūsu eksistenciālās izpratnes. Un tas funkcionē neatkarīgi no mūsu mentālās subjektivitātes.
Tāpēc visam, ko mēs ielādējam smadzenēs, loģiski jābūt ielādētam arī uz na.
Visbeidzot, saziņa ar [Dievu/augstāko spēku] notiek nevis caur smadzenēm, bet gan pateicoties dvēseles intuitīvajai dabai. Šo stāvokli sauc par [ticību/ticēšanu]. Šeit ticība ir epistemoloģiska intuīcija, kas vērsta uz nepieciešamo eksistenci.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
