Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
– Šis jautājums ir tāds pats kā jebkurš cits jautājums par lūgšanu. Vai lūgšana Dievam var mazināt uzticēšanos Viņam?
Uz šo jautājumu varam atbildēt ar Korāna palīdzību:
Daudzos šādos un līdzīgos pantos ir uzsvērta lūgšanas Dievam nozīme.
– Lūgšana ir ticības nepieciešamība, kalpošanas zīme. Rīkoties cēloņu sfērā, piemēram, lietot zāles, nav pretrunā ar paļāvību, un to veicina arī daži hadīsi. Lūgšana, lūgšana ir svarīga kalpošanas zīme, jo tā parāda cilvēka paša nespēju un vajadzību pēc Allāha.
Tāpēc lūgšana nav pretrunā ar paļāvību uz Dievu. Galvenais, lai tiktu saprasts, ka Dievs ir tas, kurš rada, ka Viņš ir tas, kurš darbojas aiz šīm aizsegām, piemēram, ka nevis zāles, bet Viņš ir tas, kurš dziedina.
– Turklāt, pastāv hadīsi, kas vēsta, ka pats pravietis Muhameds (s.a.v.) šo lūgšanu skaitījis savas nāvējošās slimības laikā.
Un šo hadīsa stāstījumu savā grāmatā ir iekļāvis pats imāms Gazālī.
Nav iespējams, ka Imams Gazali uzskatītu kādu darbību, ko personīgi veicis pravietis Muhameds (sav), par pretrunā esošu paļāvībai uz Dievu.
Gazali šo jautājumu apspriež savas grāmatas pēdējā nodaļā, kas ir izdots kā atsevišķa grāmata gan arābu valodā, gan tulkojumā.
Šeit sniegtais Gazali kunga skaidrojums nav tieši saistīts ar lūgšanu. Viņš to apskata no tādu cilvēku viedokļa, kuri vēlas mirt, lai satiktos ar Dievu. Attiecīgā vieta satur šādu informāciju:
Zini, ka tas, kurš ienirst šajā pasaulē, kurš apmaldās tās krāšņumā un kurš pārmērīgi mīl tās kaislības, viņa sirds, bez šaubām, aizmirst par nāvi. Un kad viņam to atgādina, viņš to nepatīk un no tā riebjas. Tie ir tie, par kuriem Allahs ir teicis:
Tie, kas ir iegrimuši pasaulē un tās kārdinājumos.
. Tie, kas nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva.
Tie, kas ir sasnieguši garīgo pilnību, ir mistiķi.
Viņi nekad nedomā par nāvi. Kad viņi to kādreiz atceras, viņi žēlojas par to, ko nav paspējuši izdarīt šajā pasaulē, un tad sāk to nolādēt. Šādā stāvoklī esoša cilvēka atmiņas par nāvi viņu attālina no Dieva, nevis tuvina Viņam.
Kas attiecas uz kādu, kurš bieži atceras nāvi, lai viņa sirdī izplūstu bailes un viņa nožēla būtu pilnīga, tad viņš varbūt nepieņem nāvi, baidoties, ka tā viņu pārsteigs, pirms viņš būs sagatavojies un pabeidzis savu nožēlu. Bet viņš ir attaisnojams šajā ziņā, ka viņam nāve nav patīkama. Šis cilvēks ir tāds, par kuru pravietis (miers viņam) teica:
Viņš nenonāk šī hadīsa drauda ietekmē. Jo šis cilvēks neuzskata nāvi un tikšanos ar Allāhu par kaut ko sliktu; viņš to saka no bailēm, ka savu trūkumu dēļ varētu pazaudēt iespēju satikties ar Allāhu.
Šī cilvēka stāvoklis ir līdzīgs iemīlējušā stāvoklim, kurš gatavojas satikties ar savu mīļoto tādā veidā, kas viņai būtu patīkams un pieņemams, un tāpēc atliek šo tikšanos. Tātad, viņš šajā nozīmē nav uzskatāms par tādu, kurš uzskata tikšanos ar Dievu par kaut ko sliktu.
Ja kāds patiesi nevēlas mirt, tad viņš vienmēr ir gatavs nāvei un nenodarbojas ar citām lietām. Pretējā gadījumā viņš pievienojas tiem, kas ir iestiguši pasaulīgās kaislībās.
Viņš vienmēr atceras nāvi. Jo nāve ir laiks, kad var satikties ar mīļoto. Mīlošais nekad neaizmirst laiku, kad satiksies ar savu mīļoto. Pat šie gudrie bieži vien uzskata, ka nāve nāk pārāk lēni; viņi vēlas, lai nāve atnāktu ātrāk, lai atbrīvotos no šīs grēcinieku piepildītās pasaules un satiktos ar pasaules Kungu. Tāpēc arī Huzeyfe, viens no pravieša pavadoņiem, savās pēdējās dzīves minūtēs teica:
Tas, kurš nožēlo savus grēkus un vēlas ar labiem darbiem pietuvoties Dievam, ir attaisnojams, ja viņš nevēlas nāvi, tāpat kā tas, kurš ir apveltīts ar gudrību, ir attaisnojams, ja viņš vēlas un ilgojas pēc nāves.
Augstāks pakāpiens par šiem abiem ir tāds, kurš savu lietu uztic Dievam, kurš neizvēlas sev nāvi vai dzīvi. Viņam viss labākais un mīļākais ir tas, kas ir mīļākais viņa Radītājam. Tāds cilvēks, pateicoties savai augstajai mīlestībai un pieķeršanās pakāpei, ir sasniedzis paklausības un padevības pakāpi; un tas ir patiesais mērķis un uzdevums.
Jebkurā gadījumā, pieminēt nāvi ir laba un cildena lieta. Jo pat tas, kurš ir pilnībā iegrimis pasaulīgās mīlestības jūklī, sāks pamazām no tās attālināties, pieminot nāvi. Jo viņam pasaules labumi sāks šķist apgrūtinoši, pasaules baudījums izzudīs. Viss, kas padara pasaules baudījumus un kaislības rūgtas, patiesībā ir viņa glābšanas iemesls.
Allahs sūtnis (lai viņš ir svētīts un viņam miers) ir teicis:
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
