Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Lūgšanas laikā rokas (kas simbolizē lūgšanas debesīm vērsto raksturu) tiek turētas uz augšu, atvērtas un atsevišķi. Abu roku plaukstas, kā divi svari, atrodas krūšu augstumā, gaidot no debesīm nākamo Dievišķo Žēlastību.
Tomēr, dažreiz nav pretrunā ar Sunnu, ja abas rokas ir savienotas viena ar otru un turētas blakus.
Gan vienā, gan otrā gadījumā pravietis Muhameds lūdza Dievu.
Taču, kā var saprast, visbiežāk viņi turas par rokām atsevišķi.
Šafiītu mazhabā lūgšanas laikā, ja lūgšana izsaka bailes, plaukstas ir vērstas uz leju. Hanafiītu mazhabā plaukstu vērst uz leju ir atļauts tikai lietus lūgšanā, bet ne citās.
Lietus lūgšanā ir ieteicams pacelt rokas uz augšu. Jo Enesa hadītā ir teikts:
„Pravietis Muhameds (s.a.v.) nevienā citā lūgšanā, izņemot lūgšanu par lietu, nepacēla rokas. Lūgšanā par lietu viņš pacēla rokas tik augstu, ka bija redzams viņa padušu baltums.”
(Vehbe Zuhayli. Islāma tiesību enciklopēdija. II/504)
Lietus lūgšanā cilvēks var pacelt rokas uz augšu vai apgriezt tās otrādi, atkarībā no savas iekšējās intonācijas. Roku pacelšana uz augšu izsaka neatlaidīgu lūgumu, bet apgriešana otrādi norāda uz virzienu, no kura vēlas, lai lietus nāktu, proti, vēlmi, lai tas nokristu uz zemi.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
