Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Labdarību var veikt gan par dzīvu, gan par mirušu cilvēku. Īpaši tiek apmeklētas mātes, tēva, citu radinieku un draugu kapavietas, lai lūgtu Dievu un lūgtu piedošanu par viņu dvēselēm. Ir pierādīts ar autentiskiem hadīsiem un vienprātību, ka labdarības un labo darbu, kas veikti par mirušajiem, atalgojums viņiem sasniedz. Apmeklējot mirušos, lūdz Dievu par viņu dvēselēm, lasa Korānu un dāvina labo darbu atalgojumu.
Šis svētais pants arī norāda, ka lūgšanas un atgriešanās pie Dieva ir noderīgas mirušo dvēselēm:
“Mūsu Kungs, piedod mums un tiem, kas mums ticībā priekšā gājuši, un neļauj, lai mūsu sirdīs paliktu kāda naida pret tiem, kas ticējuši.”
(Al-Hašr, 59/10).
Par šo tēmu ir daudz hadīsu.
(Ahmeds ibn Hanbels, Musned, II/509; VI/252; Ibn Madže, Edeb)
– Vai mirušajam var lasīt Korānu?
Korānam nav tikai viena nozīme. Kā teicis Bediuzzamans, Korāns ir…
„Tas ir vienots, visaptverošs svētais raksts, kas ietver sevī gan likumu grāmatu, gan lūgšanu grāmatu, gan atmiņu grāmatu, gan domu grāmatu, gan daudzas citas grāmatas, kas apmierina visas cilvēka garīgās vajadzības.”
1
Tātad, Svētais Korāns regulē mūsu dzīvi. Tas parāda mūsu atbildību Dieva priekšā, māca mūsu iemeslu ierašanās šajā pasaulē, ko mums jādara, kā jāpielūdz Dievs un izskaidro visu lietu jēgu un būtību. Īsumā, Svētais Korāns ir grāmata, kas iedvesmo, rosina domāt, lūgties un aicina.
Korāna ietekme neaprobežojas tikai ar šo pasauli. Tā iedvesma, ko tā sniedz ticīgo dvēselēm, nebeidzas ar šo dzīvi, bet turpinās arī pēcnāves pasaulē, priecējot mūsu dvēseles un kļūstot par gaismu un spīdumu mūsu kapos.
Par to, kādas Korāna suras būtu jālasa par mūsu mirušajiem, mūsu pravietis (s.a.v.) ir sniedzis šādus ieteikumus:
“Jāsīn ir Korāna sirds. Ja kāds to lasa un lūdz Allāham par laimi pēcnāves dzīvē, Allāhs viņam piedod. Lasiet Jāsīn saviem mirušajiem.”
2
Šis svētais hadīss norāda, ka Jāsīna sūru var lasīt gan mirstošam slimniekam, gan arī mirušo ticīgo dvēselēm par labu. Šo jautājumu precizē arī šāds hadīss, ko stāsta Hz. Ebū Bekirs (ra):
“Kas apmeklē sava tēva vai mātes, vai kāda no viņiem, kapu piektdienā un tur noskaita Jāsīna sūru, tam Allāhs piedos kapā gulošajam.”
3
Islāma zinātnieki ir ieteikuši, ka pēc Korāna lasīšanas mirušā dvēselei ir jāseko lūgšanai, lai tā tiktu atbrīvota, un tā rīkojušies arī Sahabīti. Imama Bejhākī kādā no saviem stāstījumiem min, ka Abdullah ibn Omars ieteicis lasīt mirušo dvēselēm Bāqaras sūru.4
Uzzināsim no Bedīuzzamāna citāta, kā Fātiha vai lasītā Jāsīna lūgšana vienādi un pilnībā sasniedz visu mirušo dvēseles:
“Tāpat kā Visvarenais Radītājs izmanto gaisu kā lauku un līdzekli vārdu izplatīšanai un vairošanai kā zibens spērieniem, un ar radio palīdzību vienlaicīgi izplata Muhameda (s.a.v.) aicinājumu uz lūgšanu no minareta visās vietās un visiem cilvēkiem, tāpat Viņš ar savu neierobežoto spēku un bezgalīgo gudrību ir izveidojis un izplatījis garīgajā pasaulē, garīgajā gaisā daudzus garīgus elektriskos viļņus, garīgus radioaparātus, lai vienlaicīgi nodotu, piemēram, skaitīto Fatihu visiem ticīgo mirušajiem; Viņš tos izmanto un darbina dabiskajos bezvadu telefonos.”
“Tāpat kā, ja iedegsies lampa, tad tūkstošiem spoguļu, kas atrodas tai pretī, katrā atspoguļosies pilna lampa. Tāpat, ja tiks lasīts Jāsīns, un tas tiks dāvināts miljoniem dvēseļu, katrai no tām tiks dāvināts pilns Jāsīns.”
5
Mūsu mirušie tuvinieki, kas jau atrodas kapā, pastāvīgi gaida no mums palīdzību. Viņi zina, ka no mums nākoša lūgšana, Fatiha vai Ihlās var viņiem atvieglot stāvokli. Jo kapā ir tik smagi apstākļi, ka pat vismazākā garīgā palīdzība var atveldzēt viņu dvēseli. Kāds hadīss vēsta, ka pravietis Muhameds teicis:
„Mirušais ir kā tas, kurš ir noslīkšanas briesmā savā kapā un lūdz palīdzību. Viņš gaida lūgšanu, kas viņam atnāks no tēva, brāļa vai drauga. Kad lūgšana viņu sasniedz, tās atalgojums viņam ir dārgāks par visu pasauli un visu, kas tajā ir. Patiesi, dzīvojošo dāvana mirušajiem ir lūgšana un atgriešanās pie Dieva.”
6
Avoti:
1. Citāti, lpp. 340.
2. Musned, V/26.
3.
Ibn Adij, 1/286; Abu Nuajm, Ahbār el-Asbahān, 2/344-345; Ali el-Muttakī, Kenzü’l-ummāl, 1981, byy., 16/468. Lai gan ir zinātnieki, kas kritizē šī hadīsa izcelsmi, Sujūtī norāda uz tā lieciniekiem un citē vairākus piemērus. (sk. Sujūtī, el-Leali, Bejrūta, 1996, 2/365)
4. Bejhaki, IV/56.
5. Šūalas, lpp. 576.
6. Miškātu’l-Masābīh, I/723.
(skat. Mehmeds PAKSU, Nāve un pēcnāves dzīve)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
