Vai varētu man nosūtīt sunnītu teoloģijas uzskatus par ticības jautājumiem apkopotā un punktveida veidā?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Visaugstākais Dievs ir viens nevis skaitliski, bet tādā ziņā, ka Viņam nav līdzīgu. Viņš nav dzimis un nav radījis. Viņam nav līdzīgu. Viņš nav līdzīgs nevienam no saviem radījumiem; Viņa vārdi, būtība un īpašības vienmēr ir bijušas un būs.
(Eksistence) Viss, kas redzams šajā pasaulē, ir radīts no nekā un katram ir savs mērķis. Šis Visums, gan tā viela, gan forma, ir radīts vēlāk. Tāpēc, tāpat kā viss, kas radīts no nekā, arī mūsu pasaule ir atkarīga no Radītāja. Šis Radītājs ir ārpus šīs pasaules, tāds, kura eksistence ir nepieciešama (vacibü’l-vücud), absolūti pilnīgs.
(Nav sākums eksistencei),
(Lai nebūtu tā, ka tās eksistencei pienāk gals),
(Būt vienam),
(Pilnīgi atšķirīgs no vēlāk radītajiem),
(Neesība būt atkarīgam no jebkā, lai eksistētu)
(Būt dzīvam),
(Zināt – Dievs zina visu),
(Dzirdēt – Dievs dzird visu),
(Redzēt, Dievs redz visu),
(Viss Visumā notiek pēc Dieva gribas),
(Visvarens),
(Runāšana. Dievs runā, bet Viņa runāšana nenotiek ar skaņu, valodu un burtiem. Kā Viņš runā, zina tikai Viņš pats. Viņš ir atklājis 104 grāmatas šādā veidā. Viņš ir runājis ar praviešiem šādā veidā),
(Radīt – Dievs rada visu no nekā. Neviens cits nespēj radīt pat vismazāko daļiņu.)
Dieva mūžīgās īpašības nav radītas un nav vēlāk iegūtas. Tas, kurš apgalvo, ka Dieva īpašības ir radītas un vēlāk iegūtas, vai šaubās par to, vai ir neizlēmīgs, tas noliedz Visaugstāko Dievu.
Tas ir Dieva vārds, rakstīts svētajos rakstos, glabāts sirdīs, lasīts ar mēli un atklāts pravietim Muhamedam (s.a.v.). Mūsu izruna, rakstīšana un lasīšana Korāna ir radīta, bet pats Korāns nav radīts. Visi Dieva paziņojumi Korānā, kas stāsta par Mozu un citiem praviešiem, par faraonu un Iblisu, ir Dieva vārds, tie ir paziņojumi no Viņa. Korāns ir Dieva vārds, tas ir mūžīgs un bezgalīgs.
Kā Korānā minēts, Viņam ir roka, seja un dvēsele; tāpat kā roka, seja un dvēsele, ko Dievs min Korānā, ir bezkvalitatīvi atribūti. Nevar teikt, ka Viņa roka ir Viņa spēks vai žēlastība, jo tādā gadījumā atribūts tiktu atcelts. Tas ir Kaderijju un Mutezile viedoklis. Tāpat kā Viņa roka ir bezkvalitatīvs atribūts, tāpat arī ir divi Viņa bezkvalitatīvie atribūti.
Viņš nav radījis lietas no nekā. Dievs zināja par lietām vēl pirms to rašanās, mūžībā. Viņš ir tas, kurš nosaka un rada lietas.
Nekas nenotiek šajā pasaulē un nākamajā bez Viņa zināšanas, lēmuma, iepriekšējā noteikšanas un ieraksta Levh-i Mahfuzā. Tomēr Viņa ieraksts Levh-i Mahfuzā ir nevis kā spriedums, bet kā apraksts. Lēmums, liktenis un vēlēšanās ir Viņa īpašības, kuru būtība nav zināma.
Tas, kas neeksistē, to zina kā neeksistējošu, zina, kā tas būtu, ja tas tiktu radīts; tas, kas eksistē, to zina kā eksistējošu, zina, kā tas būtu, ja tas neeksistētu.
Stāvošais zina savu stāvošo stāvokli, bet sēdošais – savu sēdošo stāvokli. Visos šajos stāvokļos Dieva zināšanās nenotiek nekādas izmaiņas un neparādās nekas jauns.
Dieva,
(Nisa, 4/164)
Kā teikts attiecīgajā pantā, Mozus dzirdēja Dieva vārdu. Dievs, bez šaubām, bija apveltīts ar runas spēju jau pirms sarunas ar Mozu. Visaugstākais Dievs bija Radītājs jau pirms radīšanas, mūžībā. Kad Dievs uzrunāja Mozu, Viņš runāja ar Savu mūžīgo īpašību – runas spēju. Viņa īpašības atšķiras no radīto būtņu īpašībām. Viņš zina, bet ne tā, kā mēs dzirdam. Viņš ir visvarens, bet ne tā, kā mēs spējam. Mēs runājam ar locekļiem un burtiem. Dievs runā bez locekļiem un burtiem. Burti ir radīti, bet Dieva vārds nav radīts.
Dievs radījis cilvēkus kā tādas, kas nav ne ticīgie, ne neticīgie, un tad Viņš tiem uzrunājis, pavēlējis un aizliedzis. Neticīgais ir kļuvis par neticīgo savas rīcības, patiesības noliegšanas un Dieva palīdzības atņemšanas dēļ. Ticīgais ir kļuvis par ticīgo savas rīcības, atzīšanas, apstiprināšanas un Dieva veiksmes un palīdzības dēļ.
Dievs radīja Ādama pēcnācējus no viņa dzimuma, cilvēku veidolā, apveltīja viņus ar saprātu, uzrunāja viņus, iedēstīja ticību un aizliedza neticību. Viņi atzina Viņu par savu Kungu. Tā ir viņu ticība. Tāpēc viņi piedzimst ar šo dabu. Pēc tam, kas atkāpjas no ticības, tas izmaina un sabojā šo dabu. Bet kas tic un apstiprina, tas paliek uzticīgs savai dabai.
Viņš tos nav radījis kā ticīgos vai neticīgos. Bet Viņš tos radījis kā indivīdus. Ticība un neticība ir kalpu rīcība. Dievs zina to, kurš ir atkāpies no ticības, kā neticīgo viņa neticības laikā. Ja šis cilvēks vēlāk pieņems ticību, tad Viņš to zinās kā ticīgo viņa ticības laikā, mīlot viņu, nemainot Savu zināšanu un īpašības.
Visas cilvēku darbības, gan kustības, gan miera stāvokļi, patiesībā ir viņu pašu nopelns (ieguldījums). Viņu Radītājs ir Visaugstākais Dievs. Viss notiek pēc Dieva gribas, zināšanas, sprieduma un likteņa. Visas paklausības ir obligātas pēc Dieva pavēles, mīlestības, labvēlības, zināšanas, gribas, lēmuma un noteikšanas.
Visi pravieši (lai viņiem būtu miers un svētība) ir brīvi no maziem un lieliem grēkiem, neticības un negodīgām rīcībām. Taču viņiem ir gadījušies kļūdas un pārkāpumi.
Viņš nekad nav pielūdzis elkus, pat uz mirkli nav pielīdzinājis Dievam nevienu citu. Viņš nav izdarījis nevienu grēku, ne mazu, ne lielu.
Pēc praviešiem vislabākie cilvēki ir Abu Bekr as-Siddīk, tad Umar al-Farūk, tad Usmān ibn Affān Zu’n-Nurejn, un tad Alī al-Murtazā. Lai Dievs būtu apmierināts ar viņiem visiem. Viņi ir taisnīgi, taisnīgumā neatkāpīgie, dievbijīgie. Mēs viņus visus mīlam un cienām.
Šādā stāvoklī esošam cilvēkam mēs nevaram atņemt ticības vārdu, mēs viņu patiesi saucam par ticīgo. Ticīgajam ir atļauts grēkot, taču viņš nevar kļūt par neticīgo.
Tāpat mēs nesakām, ka grēcinieks nenokļūs ellē. Mēs nesakām, ka tas, kurš atstāj šo pasauli kā ticīgais, pat ja viņš ir grēcinieks, paliks ellē mūžīgi. Mēs nesakām, kā to saka Murdžīti, ka mūsu labie darbi ir pieņemti un mūsu ļaunie darbi ir piedoti. Bet mēs sakām, ka tas, kurš dara darbus, kas atbilst visiem nosacījumiem, ir brīvs no kaitinošiem trūkumiem un nepārvērš tos par niecību ar tādām lietām kā neticība un atkrišana no ticības, un atstāj šo pasauli kā ticīgais, tad Allahs noteikti neiznīcinās viņa darbus, bet gan pieņems tos un dos par tiem atlīdzību.
Ja vēlas, Viņš to sodīs ellē, ja vēlas, Viņš to piedos un nesodīs nemaz. Ja kādā darbā ir iemaisīta liekulība, tad šī darba atalgojums tiek anulēts. Tāpat ir ar iedomību (uzskatīt savu darbu par pārāku).
Taču, kā ziņots, mēs nesaucām par brīnumiem vai svētām lietām to, kas pieder Dieva ienaidniekiem, to, kas ar viņiem noticis un notiks. Tas ir viņu vajadzību apmierināšana. Jo Dievs apmierina savu ienaidnieku vajadzības, pakāpeniski viņus sodot un galu galā sodot. Viņi to uztver kā maldu un pārkāpj robežas savā ļaunumā un neticībā. Tas viss ir pieļaujams un iespējams.
Visuvarenais Dievs bija Radītājs vēl pirms radīšanas un Pārtikas Devējs vēl pirms apgādāšanas.
Ticīgie redzēs Dievu paradīzē ar savām acīm, bez nekādas starpības, bez līdzībām un bez kādas kvalitātes.
Tiem, kas ir debesīs un uz zemes, ticība attiecībā uz ticības objektiem nepieaug un nesamazinās, bet pieaug un samazinās attiecībā uz pārliecību un apstiprinājumu. Ticīgie ir vienādi ticībā un vienotībā, bet atšķiras savos darbos.
Leksikāli starp ticību un islāmu pastāv atšķirība. Taču ticība bez islāma un islāms bez ticības nav iespējami. Tie abi ir kā viena un tā paša lieta iekšpuse un ārpuse.
Mēs patiesi pazīstam Visaugsto Dievu ar visām tām īpašībām, kādām Viņš sevi apraksta Savā grāmatā.
Neviens nav spējīgs pienācīgi un pilnībā pielūgt Dievu, kā Viņš to ir pelnījis. Tomēr cilvēks var pielūgt Dievu tikai tādā mērā, kā tas ir norādīts Dieva grāmatā un kā to ir paziņojis Dieva sūtnis.
Visi ticīgie ir vienādi zināšanu, paļāvības, mīlestības, apmierinātības, bailes un cerības, kā arī ticības ziņā. Viņi atšķiras citos jautājumos, kas nav saistīti ar ticību.
Viņš soda savu kalpu par grēku, ko tas izdarījis, saskaņā ar savu taisnīgumu. Tāpat Viņš dāvā žēlastību.
Mūsu pravieša aizlūgums ir tiesīgs un neapšaubāms grēciniekiem, kas ir ticīgie, un tiem, kas ir izdarījuši smagus grēkus un ir pelnījuši sodu.
Pravieša (s.a.v.) baseins ir taisnība. Taisnība ir arī tas, ka tiesas dienā starp pretiniekiem tiks ņemti labie darbi, lai notiktu atriebība un izlīdzināšana. Ja labo darbu nav, tad ļauno darbu atmešana ir taisnīga un atļauta.
Visaugstākā Dieva sods un atalgojums ir mūžīgi. Dievs pēc savas gribas, kā žēlastību, vada uz taisnības ceļu, ko vēlas, bet ko vēlas, pēc savas taisnības, novirza no tā. Dieva novirzīšana no taisnības ceļa ir ātra. Tas ir tad, kad Dievs neatbalsta un neatbalsta tos, kas dara to, kas Viņam nepatīk. Tas ir saskaņā ar Dieva taisnību. Tāpat Dieva sodīšana grēcinieku par viņu pārkāpumiem ir saskaņā ar Viņa taisnību.
Nav pareizi teikt, ka velns atņem ticību ticīgajam ar spiedienu un piespiešanu. Bet mēs sakām, ka ja ticīgais pats atsakās no savas ticības, tad velns to paņem.
Dvīseles atgriešanās ķermenī kapā ir patiesa. Visām neticīgajām un nepaklausīgajām ticīgajām dvēselēm kapā ir paredzētas ciešanas un mokas.
Zinātniekiem ir atļauts izteikt Dieva īpašības persiešu valodā (citā valodā, nevis arābu). Tomēr vārds “Yed” (roka) nevar tikt lietots kā Dieva īpašība. Persiešu valodā tas nenozīmē Dieva seju, bet gan godību un pazemību. Paklausīgs kalps ir bez kādas kvalitātes tuvu Dievam, bet nepaklausīgs kalps ir bez kādas kvalitātes tālu no Dieva. Tuvums, attālums un pievēršanās ir atkarīgi no lūdzēja. Tāpat arī kaimiņattiecības paradīzē un atrašanās Dieva priekšā ir bez kādas kvalitātes.
Visas Korāna vārsmas, kas attiecas uz Kemalu, ir vienlīdzīgas pēc savas vērtības un diženuma. Tomēr dažās no tām ir runa par pieminēšanu un pieminētā vērtību. Piemēram, šeit pieminēta Dieva cildēšana, varenība un īpašības. Šajā vārsma ir apvienotas divas vērtības – gan pieminēšana, gan pieminētā vērtība. Šajā daļā ir tikai pieminēšanas vērtība. Tāpat kā stāstos par neticīgajiem, šajās vārsmas nav pieminētā vērtības, jo pieminētie ir neticīgie.
Ja kāds sastopas ar grūtībām kādā no tevhīda zinātnes smalkumiem, viņam jātic tam, kas ir pareizi Dieva priekšā, līdz viņš atrod zinātnieku, no kura var jautāt un mācīties. Nav pieļaujams kavēties ar tāda cilvēka meklēšanu. Šajā jautājumā nav attaisnojama vilcināšanās un gaidīšana. Ja viņš vilcinās un gaida, viņš kļūst par neticīgo.
Jadžūdža un Madžūdža parādīšanās, saules uzlēkšana no rietumiem, Jēzus Kristus nokāpšana no debesīm un visas citas pareģotās pasaules gala zīmes, par kurām ziņots uzticamos avotos, ir patiesas.
Visaugstākais Dievs vada uz taisno ceļu, ko vien vēlas.
Pravietis Muhameds (s.a.v.) ir pēdējais pravietis. Pēc viņa vairs nebūs praviešu.
Ir jāmil visi pravieša Muhameda (sav.) biedri un nevienu no viņiem nedrīkst nosodīt.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
