Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Pirmkārt, tas nav saskaņā ar apgalvojumiem, ko izvirza dievišķās reliģijas. Jo piemērs ir ņemts no jomas, kas ir zinātnes un objektīvu pētījumu priekšmets.
Tāds gadījums (tējkannas gadījums) ir pretrunā ar mūsu līdzšinējiem pētījumiem un novērojumiem, un tas ir kaut kas tāds, ko normāls saprāts nevar pieņemt, tāpēc tas ir mūsu zināšanu par to, kas patiesībā pastāv, noliegums.
Daudzi ateistu apgalvojumi, kas balstās uz naturālismu, nejaušību, varbūtību un veiksmes faktoru, ir tādi paši kā šis tējkannas apgalvojums – tie ir vienkārši absurdi noliegumi.
Tā kā šis apgalvojums ir noliegums, tas ir jāpierāda.
ir politiski-reliģisks tribunāls, kas patiesībā darbojās Spānijā, lai piespiestu musulmaņus un ebrejus pieņemt kristietību.
Šīs tiesas spriedumi zinātniekiem, piemēram, Galileo, viduslaiku politiskajā kontekstā ir slepkavības, kas it kā vērstas uz teoloģiski-politisko kārtību saglabāšanu.
Ir zināms, ka Galileo bija dievbijīgs kristietis, pat ja viņam bija problēmas ar baznīcas autoritātēm.
Mūsdienās Eiropā skolas vecuma bērni vairs neiet uz baznīcām. Tā vietā viņi tiek sūtīti uz jauno zinātnes baznīcu, kas nodrošina vienveidīgu ateistisku izglītību, atstājot aiz muguras teoloģisko tirāniju.
Tātad, sniegtais piemērs ir pretrunīgs visos aspektos.
Daudzi zinātnieki, kas mums palīdzējuši sasniegt mūsdienu zinātnes līmeni, gan astronomijā, gan tādās zinātnēs kā fizika un matemātika, ir bijuši reliģiozi cilvēki. Tā vietā, lai meklētu iemeslu to eksistencei ārpus viņiem pašiem, un vēl vairāk, izvēloties dažus no viņiem, lai izgudrotu tādus jēdzienus kā nejaušība vai bezcēlonība, kuru pat jēga nav skaidra…
Reliģiju pamatā esošie apgalvojumi par Dieva (cc) eksistenci un pēcnāves dzīvi nav zinātnes un eksperimentālo pētījumu objekts, bet gan cilvēka prāta, loģikas un, vēl vairāk, cilvēka gribas jautājums. Šie reliģiskie apgalvojumi norāda uz transcendentālām realitātēm, kas pārsniedz laiku un telpu. Šie reliģiskie apgalvojumi ir bieži un intensīvi pamatoti un apspriesti visā domas vēsturē.
No otras puses, ja mēs apskatām šo jautājumu islāma kontekstā, tad nevienā no autentiskajiem islāma svētajiem tekstiem nav apgalvojumu, kas būtu pretrunā ar veselo saprātu vai zinātni. Dieva eksistences pierādījums ir realitāte.
Tāpat kā teikts Jāsīn sūras 38. pantā vai Zumar sūras 6. pantā, šie apgalvojumi nav pretrunā ar loģiku, un tos tagad var labāk saprast ar mūsdienu zinātni, jo tie ir tuvas un tālas realitātes.
Dieva eksistences pierādīšana nav tas pats, kas objektīva fakta pierādīšana. Šajā punktā prāts vispirms saskata tā iespējamību, bet pēc tam – nepieciešamību.
Tomēr, ja šīs patiesības, kas tiek uztvertas intelektuāli vai intuitīvi, tiek pieņemtas ar pārliecību, kas nosaka indivīda rīcību un izvēles, tad tas ir pilnīgi cits jautājums.
No otras puses, vai kāds aizstāvēs savu viedokli vai nē, ir viņa paša izvēle. Piemēram, kāds var pielūgt tējkannu un nejūtas spiests to kādam pierādīt. Viņš arī nevēlas tikt par to brīdināts. Tādā gadījumā, pat ja mēs uzskatām šo cilvēka ticību par absurdu, mēs viņu nevarēsim pārliecināt, tāpēc nav jēgas mēģināt viņu pārliecināt.
Cilvēks, kurš jūt atbildību pierādīt savu ticību, vēlas to izskaidrot ar racionāliem argumentiem. Tāpēc viņš savu ticību nebalstīs uz tik absurdiem piemēriem. Protams, piemērs, kas dots jautājumā, ir ekstrēms. Viņi izmanto tādus absurdus piemērus, lai zemapziņā iedēstītu šādu vēstījumu: kā šis piemērs ir absurds, tāpat ir absurda arī tava ticība. Bet neviena dievišķā reliģija savu ticību nebalsta uz tik absurdiem pamatojumiem.
Kā var likt vienādozīmju zīmi starp “teikt” un “nozīmēt”? Pat ja to uzskatīt par piemēru, ar tik absurdu piemēru nevar atcelt reliģisku principu.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
