– Amerikā mājas īpašnieks, kurš nošāva kādu, kas mēģināja nozagt viņa automašīnu, netiek sodīts par savas mantas aizsardzību. Vai tas nav pārāk liela reakcija?
– Vai saskaņā ar islāma tiesībām ir atļauts nogalināt kādu, kas ielauzies mājā bez atļaujas, vai zagli, kas ielauzies mājā, tikai tad, ja viņš apdraud dzīvību, kā pašaizsardzības aktā?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Personai, kurai draud uzbrukums, kas apdraud tās dzīvību, īpašumu vai godu, ir tiesības sevi aizstāvēt un novērst uzbrukumu. Šo tiesību izmantošanai tā var izmantot visus pieejamos līdzekļus, un, ja citu iespēju nav, tā var nogalināt uzbrucēju. Jo upuris izmanto savas likumīgās pašaizsardzības tiesības, šī ir ārkārtas situācija, un viņam ir pienākums novērst uzbrukumu nevis ar valsts iestāžu palīdzību, bet ar saviem spēkiem.
Ibn Kudāma
, runājot par kādu, kas ielauzies mājā ar nolūku nogalināt tās saimnieku, viņš saka:
“Ja nav cita veida, kā novērst briesmas, kā vien nogalināt, vai ja viņš baidās, ka viņš tiks nogalināts, ja nenogalinās citu, viņš var izdarīt sitienu, kas nogalinās vai atņems kādu ķermeņa daļu.”
Par ievainojumiem un nāvi nav nepieciešams nekāds kompensācijas maksājums, jo tas ir izdarīts, lai novērstu ļaunumu un ļaunprātību – kā tas būtu jādara pret tiem, kas sacelās; tas ir piespiedis uzbrucēju mājas saimnieku stāties pretī nāves briesmām, kas nozīmē pašnāvību… Spriedums ir vienāds pret ikvienu, kas uzbrūk kāda cilvēka dzīvībai vai īpašumam…”1
Pašaizsardzības nosacījumi:
Tas, kas attaisno izvarošanas novēršanu pat par cenu nogalināt.
pašaizsardzība
lai šāda situācija varētu rasties, ir nepieciešami daži
nosacījumi
ir:
a)
Būs uzbrukumi dzīvībai, īpašumam vai godīgumam.
b)
Izvarotajām personām nebūs iespējas meklēt patvērumu valsts iestādēs un drošības spēkos.
c)
Lai novērstu šo izvarošanu, citu risinājumu nebūs.
Lai tiktu konstatēts izvarošanas noziegums, nav nepieciešams, lai izvarošana būtu faktiski notikusi, pietiek ar to, ka to var saprast no izvarotāja uzvedības.3
Pašaizsardzības tiesību juridiskais pamatojums:
Islāma likums garantē personas dzīvības, īpašuma un goda neaizskaramību un prasa to ievērot. Pravietis Muhameds (s.a.v.) kādā no saviem hadīsiem saka:
“Musulmaņa viss ir aizliegts citam musulmanim; viņa asinis, gods, īpašums. Tāpēc musulmanis ir islāma tiesību aizsardzībā; šajā ziņā viņš ir zimmī.”
(ne-musulmaņu pilsonis)
viņš ir kā musulmanis.”
Hazreti Ali’nin:
“Viņi ir noslēguši dhimmi līgumu, lai viņu īpašums būtu kā mūsu īpašums un viņu dzīvības būtu kā mūsu dzīvības.”
Šis teiciens to izsaka.4
Islāma likums aizsargā cilvēka dzīvību, īpašumu un godu, pasludinot, ka tiem nedrīkst pieskarties, tāpēc tas uzliek saviem sekotājiem pienākumu neaizskart citus; ikviens, kas pārkāpj šo pienākumu, ir pelnījis sodu.
Valsts pienākums ir aizsargāt tiesības un novērst to pārkāpumus, un šis pienākums ir jāpilda; tomēr, ja nepieciešams, ja upurim nav iespējas vērsties pēc palīdzības valsts iestādēs, islāma tiesības atļauj upurim aizsargāt sevi, pat ja tas nozīmē nogalināt uzbrucēju. Šis hadīss norāda uz minēto lēmumu:
Ja’lā b. Umejja sastrīdējās ar kādu vīrieti, viens otram iekoda rokā, un kad iekostais atvilka roku, iekodējam izkrita priekšzobs. Viņi vērsās pie Allāha sūtņa (sav) ar sūdzību, un pravietis (sav) teica:
“Vai tu kod kā traks suns? Par to kompensācija nepienākas!”
5
Kāds cits hadīss, kas atkal ir citāts no Rasūlullāha (sav), vēsta:
“Tas, kurš mirst, aizstāvot savu dzīvību, ir moceklis; tas, kurš mirst, aizstāvot savu ģimeni, ir moceklis; tas, kurš mirst, aizstāvot savu īpašumu, ir moceklis.”
6
Musulmanis kļūst par mocekli, ja viņš tiek nogalināts, cīnoties par taisnību. Tas viss nozīmē: Islāma likums piešķir tiesības uz pašaizsardzību ikvienam, kas ir pakļauts uzbrukumam vai mēģinājumam uzbrukt.
Aizstāvēšanās citu vārdā un tās pamatojums:
Iepriekš skaidrotā nozīmē likumīgās pašaizsardzības tiesības neattiecas tikai uz personu, kas pati ir cietusi no uzbrukuma, bet tās attiecas arī uz citām personām; proti, persona var novērst uzbrukumu, kas vērsts pret citas personas dzīvību, īpašumu un godu, un šajā nolūkā var izmantot savas likumīgās pašaizsardzības tiesības.
el-Muğnī’
ir iekļāvis šādu teikumu:
“Ja kāds mēģina uzbrukt kāda īpašumam, dzīvībai vai sievietes godam, citi var palīdzēt upurim un novērst uzbrukumu.”7
Remlija
Nihājetu’l-Muhtāč
Viņa darbā ar nosaukumu ir arī šāda frāze:
“Ja kādam nav briesmas pašam, tad, lai novērstu uzbrukumu citam, viņam ir atļauts vai pat obligāti jārīkojas tā, it kā uzbrukums būtu vērsts pret viņu pašu.”8
Tiesības uz pašaizsardzību citas personas vārdā savu leģitimitāti iegūst no diviem aspektiem:
a)
Indivīdiem ir uzlikts pienākums novērst munkeru (nelikumīgas darbības). Pravietis Muhameds (sav) ir teicis:
“Kas redz kādu ļaunumu, lai to labo ar savu roku; ja viņam nav spēka to darīt, tad ar savu mēli; ja viņam nav spēka to darīt, tad ar savu sirdi; un tas ir tas, ko jādara pat visvājākajam ticīgajam.”
Nepochybuji, ka izvarošana ir nosodāms, nelikumīgs un briesmīgs akts, kuram ir jānovērš.
b)
Palīdzēt tiem, kas ir cietuši no apspiešanas un netaisnības, ir obligāti.
“Palīdzi savam brālim, lai kāds viņš būtu – vai nu tirāns, vai upuris.”
ir pavēlēts.
“Apspiestajam”
(tam, kuram nodarīta netaisnība)
Mēs palīdzēsim; bet kā mēs varam palīdzēt varmākam?”
uz jautājumu:
“Jūs viņu atturāt no tirānijas, jūs viņam traucējat tirāniski izturēties.”
Atbilde ir dota. Tātad, palīdzēt cietušajam nozīmē iestāties viņa pusē un novērst viņa kaitējumu. Savukārt palīdzēt varmākam nozīmē novērst viņa netaisnību, tādējādi novēršot viņa kļūdas un grēkus; nav šaubu, ka atbrīvot viņu no grēka ir vislielākā palīdzība.
Vai tā ir tiesība, vai pienākums?
Ja pašaizsardzība ir likumīga, tad kāds ir šīs likumības statuss: vai tas ir tiesības, vai pienākums? Citiem vārdiem sakot, vai upurim ir tiesības izvēlēties starp divām iespējām: izmantot visus savus spēkus, lai novērstu uzbrukumu, pat ja tas nozīmē uzbrucēja nāvi, vai arī necensties aizsargāties, pat ja tas nozīmē viņa paša nāvi? Vai viņam ir pienākums mēģināt novērst uzbrukumu, pat ja tas nozīmē vienas no pusēm nāvi? Šajā jautājumā juristi ir vienisprātis un ir snieguši dažādus skaidrojumus; turpmākajos punktos mēs tos apkoposim.
Lai glābtu dzīvību:
Par pašaizsardzību, lai aizsargātu dzīvību, pastāvēja divi viedokļi starp islāma juristiem; Ibn Taimija to ir izteicis šādi:
“Kā zināms, ir atļauts atvairīt uzbrukumu, kas apdraud kāda cilvēka dzīvību, un tas ir apstiprināts ar sunnu un idžma.”
‘Vai ir obligāti jānovērš strīds ar strīdu?’
par šo jautājumu ir izteikti divi viedokļi; abi viedokļi ir citēti no Ahmeda b. Hanbela.”9
Tomēr, vēl viens Hanbelītu tiesību zinātnieks, Ibn Kudame, šajā jautājumā ir minējis vienīgo Hanbelītu skolu pārstāvošo viedokli, proti:
“nav obligāti”
tā ir; visticamāk, viņš ir izvēlējies šo viedokli.
Viņš/Viņa saka:
“Ja kādam draud briesmas dzīvībai vai īpašumam, viņam nav obligāti jāaizstāvas pašam.”
Tad viņš iebilda, sakot: ”
Ja kāds teiktu: “Jūs teicāt, ka tam, kurš ir nonācis bada stāvoklī, ir obligāti jāapēd tas, kas viņam palīdzēs šo stāvokli pārvarēt, saskaņā ar vienu no diviem viedokļiem. Kāpēc jūs šeit nepieņemat to pašu spriedumu?”
Uz to mēs atbildam šādi, viņš saka:
“Jo, kad viņš to apēd, viņš turpina savu dzīvi, neatņemot nevienam citam dzīvību; bet šeit viņam ir jānogalina kāds cits, lai izdzīvotu, tāpēc aizstāvēšanās nav obligāta.”
10
Kā minējis Remlī, arī šāfiītu mazhabā nav obligāti, lai uzbruktā persona aizstāvētos pret to, kurš uzbrūk, lai viņu nogalinātu; patiesībā, padošanās ir sunna.11
Hanafi mazhabā Imams Džassās uzskatīja, ka aizstāvēšanās ir obligāta, pat ja tas nozīmē uzbrucēja nogalināšanu, un nav minējis citu šīs mazhabas viedokli. Džassās savu viedokli pamatoja šādi: Uzbrucējs…
“dumpinieks”
tā ir; Visaugstākais Dievs ir pavēlējis cīnīties pret sacelniekiem. Mirušais saka:
“Ja kāds uzbrūk kādam ar nolūku nogalināt, tad tam, kuram uzbrūk, ir pienākums nogalināt uzbrucēju, ja viņam ir tāda iespēja; ja viņam ir iespēja, bet viņš to nedara, tad tas nav pieļaujams. Visaugstākais Dievs ir teicis:”
“Ja divas ticīgo grupas savā starpā karo, tad izlīginiet tās; ja viena no tām uzbrūk otrai, tad…”
(dumpinieks)
…cīnieties pret tiem, kas uzbrūk, līdz tie atgriezīsies pie Dieva pavēles…”
(Al-Hudžurāt: 49/9)
Šajā pantā Visaugstākais Dievs pavēlējis cīnīties pret uzbrucējiem (dumpiniekiem); nav lielākas dumpības kā netaisnīgi nogalināt kādu.”12
Visspēcīgākais viedoklis pieder lielajam fiqh zinātniekam el-Džessāsam. Papildus viņa minētajam, šim viedoklim ir arī citi pamatojumi: Islāms aizliedz netaisnīgu asinsizliešanu, jo tas ir netaisnība un zemes iznīcināšana. Dievs mums pavēl izskaust netaisnību un iznīcināšanu. Ja kāds pakļaujas uzbrukumam, tas nozīmē pakļaušanos netaisnībai un tās pieļaušanu, kas nav pieļaujams. Tāpat cilvēka dzīve nav viņa īpašums, un viņam nav tiesību pakļauties tam, kurš viņam netaisnīgi uzbrūk, – pat ja viņam ir spēks sevi aizstāvēt – un tādējādi apdraudēt savu dzīvību.13
Lai aizsargātu godu:
Ir obligāti jāaizstāv sava goda un cieņas, pat ja tas maksā dzīvību. Ja vīrietis mēģina izvarot sievieti un sievietei nav citas iespējas izglābties, kā vien nogalināt uzbrucēju – ja viņai ir tāda iespēja – tad viņai ir obligāti jānogalina uzbrucējs. Jo atļaut uzbrucējam izpildīt savu vēlmi ir grēks, bet atteikties no aizsardzības ir…
“dot iespēju”
tas nozīmē, ka tas nav atļauts. Tāpat, ja kāds redz, ka kāds mēģina izvarot sievieti, tad citai personai ir pienākums nogalināt izvarotāju, ja nav citas iespējas.14
Pēc Ibn Taimijas domām, vīrs var nogalināt jebkuru, kurš mēģina izvarot viņa sievu, pat ja viņam ir iespēja to novērst citā veidā. Mirušais saka:
“…tāpēc vīrs var nogalināt jebkuru, kas mēģina izvarot viņa sievu, lai novērstu izvarošanu. Ja nav citas izejas, viņš to var darīt, par to ir vienprātība. Bet pat ja ir cita izeja, spēcīgākais viedoklis ir, ka viņš to joprojām var darīt.”
15*
Īpašuma aizsardzībai:
Pretīmībai pret īpašumu nav obligāts, bet gan tiesisks raksturs. Ja kāds ir cietis no īpašuma uzbrukuma, viņam ir atļauts atstāt uzbrucēju mierā vai, neizraisot cīņu, atdot viņam to, ko viņš vēlas.16 Tāpat, ja tas var novest pie nāves, viņam ir atļauts izmantot tiesības uz likumīgu pašaizsardzību.17 Ir ziņots no Ibn Omara (ra), ka viņa mājā ielauzies zaglis, un viņš izvilcis zobenu un devies uz zagli. Ja viņu nebūtu apturējuši, viņš būtu zaglim iedūris ar zobenu.18
Mans viedoklis ir tāds, ka izvarotajai ir pienākums (obligāts uzdevums) novērst izvarošanu, ja viņai ir tāda iespēja, pat ja tas nozīmē nogalināt uzbrucēju. Jo arī izvarošana ir netaisnība, netaisnīgs uzbrukums, kārtības traucējums; islāma reliģija pavēl šādas lietas izskaust.
“Uzbrūkošā vai uzbrukumam pakļautā cilvēka dzīvība ir vērtīgāka par īpašumu.”
To nevar pieļaut; jo mēs atbildētu šādi: Uzbrucējs ne tikai uzbrūk citam piederošai mantai, bet arī pārkāpj reliģijas robežas, kuras Dievs ir pavēlējis ievērot, aizsargāt un kuras musulmaņi ir aicināti ievērot. Šis pārkāpums ne tikai rada bailes sabiedrībā un apdraud drošību, bet arī pārkāpj Dieva cilvēkiem uzliktos pienākumus.
“sabiedrības īpašuma aizsardzība”
Viņš arī pārkāpj savu pienākumu. Kas attiecas uz to, kurš, izmantojot šo tiesību aizsardzības laikā, mirst, tad viņš ir moceklis, un Allāha priekšā nav augstākas pakāpes par mocekļa pakāpi.
Pašaizsardzība ir ierobežota ar nepieciešamības mēru:
Pašaizsardzības mērķis pret uzbrucēju ir novērst viņa uzbrukumu un ļaunumu, nevis sodīt viņu; jo uzbrucējs ir tas, kurš piespiež upuri izmantot šo tiesību un aizstāvēties pašam. Upurim ir jāizmanto savas tiesības uz pašaizsardzību, sekojot ceļam no vieglākā uz smagāko. Pretējā gadījumā viņš būs atbildīgs par darbībām, kuras nav nepieciešamas pašaizsardzībai. Jo pašaizsardzība ir atļauta nepieciešamības dēļ; bet nepieciešamība nepārsniedz savas robežas. Ja mērķi var sasniegt ar vieglāku rīcību, tad nav nepieciešamības izmantot smagāku. Tāpēc, ja iespējams, vispirms viņš sevi aizsargā ar vārdiem un aicina palīdzību, ja tas neizdodas, tad viņš sit, ja ar sitienu ir iespējams atvairīt uzbrukumu, tad viņš nedrīkst ievainot, un ja viņš ievaino, tad viņš ir atbildīgs. Ja ar sitienu mērķi nevar sasniegt, tad viņš ievaino, bet nevar nogalināt, ja viņš nogalina bez nepieciešamības, tad viņš ir atbildīgs. Ja nav citas izejas kā nogalināt, tad viņš nogalina un nav atbildīgs. Ja uzbrukuma upuris mirst, tad viņš ir moceklis.19
Tomēr, ja uzbrukuma upuris nespēj ievērot minēto secību un ir spiests rīkoties citādi, piemēram, ja viņš baidās, ka uzbrucējs, ja viņš izbiedēs upuri vai sauks palīgā citus, ātri viņu nogalinās, tad atkarībā no situācijas viņam ir atļauts ievainot vai nogalināt uzbrucēju; par to viņš nav atbildīgs. Serahsī savā darbā “el-Mebsūt” pamato šādu atkāpšanos no secības šādā situācijā ar šādu principu:
“Vietās, kur nav iespējams noskaidrot patieso situāciju, spēcīgas aizdomas aizstāj patiesību.”
20
Vēl viens.
“Vai izvarotajai personai ir jābēg, ja bēgšana nodrošina izglābšanos no izvarošanas?”
Ir jautājums par bēgšanu. Daži, piemēram, šafīīti, uzskata, ka bēgšana ir obligāta, jo tādējādi viņš var izglābt sevi, nenodarot kaitējumu citiem, un tas ir nepieciešams, tāpat kā ēst gaļu no beigtas dzīvnieka, ja ir izsalkums. Citi uzskata, ka bēgšana nav obligāta, bet atļauta. Jo tā ir likumīga pašaizsardzība, un tā nevar būt obligāta. Viens no diviem hanbelītu viedokļiem ir šajā sakarā.21
Pašaizsardzības mērķis ir novērst uzbrukumu, tāpēc, ja uzbrucējs bēg, viņu nav atļauts vajāt. Jo ar viņa bēgšanu uzbrukums ir beidzies, un mērķis ir sasniegts. Bet ja uzbrucējs aizbēg ar kādu mantu, tad viņu ir atļauts vajāt un, izmantojot nepieciešamo spēku, atgūt mantu.
Kriminālā un civilā atbildība pašaizsardzības gadījumā:
Likumīgā pašaizsardzība vai pienākums, kas tiek izmantots, ievērojot robežas un principus, neizraisa nekādu kriminālatbildību tam, kas to izmanto. Jo tā ir atļauta un brīva darbība, tai nav noziedzīga rakstura, un par šādu darbību nevar tikt piemērots sods.22
Kas attiecas uz juridisko atbildību:
Ja kāds, izmantojot savas tiesības vai pildot savu pienākumu saskaņā ar islāma tiesībām, ir izvarots, tad šāda veida atbildība nav nepieciešama; tāds ir vairākuma viedoklis. Pēc Imama Azama domām, ja uzbrucējs ir bērns vai garīgi slims, tad cietušais atlīdzina radīto kaitējumu un ievainojumus, maksājot kompensāciju. Imama arguments ir šāds: šādu personu rīcība nav krimināli sodāma; tātad rīcība nav uzskatāma par noziegumu, un pret viņiem ir atļauta nepieciešamā pašaizsardzība, tādēļ cietušā radītais kaitējums nav jāatlīdzina.23
Zemsvītras piezīmes:
1. el-Muğnī, 8. sējums, 330. lpp.
2. el-Muğnī, 8. sējums, 330. lpp.; Abdulkadir Udeh, et-Teşri’u’l-cinâî el-İslâmî, 1. sējums, 478. lpp. u.c.
3. Turcijas Kriminālkodeksa 49. panta otrajā daļā ir reglamentēts “pašaizsardzības” jēdziens. Minētais pants nosaka šādus nosacījumus, lai atzītu pašaizsardzības attaisnojumu: a) uzbrukums un vardarbība ir jābūt nelikumīgiem; b) jābūt pašaizsardzības pamatojumam; c) jābūt saiknei un samērīgumam starp uzbrukumu un pašaizsardzību attiecībā uz laiku un intensitāti; d) uzbrukumam jābūt vērstam pret dzīvību vai godu. Doktrīnā ir diskutēts par to, vai uzbrukums īpašumam rada tiesības uz pašaizsardzību. (HK)
4. el-Muğnī, 8. sējums, 445. lpp.; Kāsānī, el-Bedāji, 7. sējums, 111. lpp.; ed-Durru’l-muhtār, 1. sējums, 312. lpp.
5. Musulmans, Sahih, 1. sējums, 312. lpp.
6. Imams Ahmads to ir izstāstījis; skat. Džāmi’u’s-sāgir, 2. sēj., 544. lpp.
7. el-Muğnī, 8. sējums, 332. lpp.
8. Remlī, Nihājetu’l-muhtāc, 8. sējums, 23. lpp.
9. Ibn Tejmije, Fetāvas, 4. sējums, 559. lpp.
10. el-Muğnī, 8. sējums, 331. lpp.
11. Nihāyetü’l-muhtāc, 8. sējums, 23. lapa.
12. el-Džessās, Ahkāmu’l-Kur’ān, 2. sējums, 401. lpp.
13. Irākas Kriminālkodekss uzskata pašaizsardzības tiesības par tiesībām, nevis pienākumu, tāpēc nav uzskatījis to par nepieciešamu un ir atstājis to cietušā ziņā (43. pants).
14. el-Muğnī, VIII. sēj., 331. lpp.; Nihāyetü’l-muhtāc, VIII. sēj., 22. lpp. Tāpat kā sievietei ir obligāti jāaizsargā sava godība, pat ja tas nozīmē nāvi, tāpat ir obligāti jāaizkavē kāds, kurš vēlas izdarīt sodomiju, jo sodomija (homoseksualitāte) ir briesmīgs grēks, par kura aizliegšanu vienojušies visi zinātnieki. Pēc vairākuma viedokļa, gan neprecēts, gan precēts, kurš to izdara, ir jānogalina ar akmeņiem. Hadīsa teikts: “Kad jūs atradīsiet tos, kas dara to, ko darīja Lota tauta, tad nogaliniet gan izdarītāju, gan to, ar kuru tas izdarīts.” el-Muğnī, VII. sēj., 187. lpp.
15. Ibn Tejmije, Mecmū’atü’l-fetāvā, 15. sējums, 122. lpp.
* Kriminālkodeksa pants: 43. panta 2. daļa.
16. Ibn Tejmije, turpat, sēj. II, 202. lpp.
17. Ibn Tejmija, Ihtijārāt, 91. lpp.; el-Muğnī, VIII. sēj., 329. lpp.
19. el-Umm, 6. sēj., 31. lpp.; el-Muğnî, 8. sēj., 328. lpp.; Fetâvâ, 4. sēj., 222. lpp.; Nihâyetü’l-muhtâc, 8. sēj., 24. lpp.
20. el-Mebsût, 24. sējums, 50. lpp.
21. el-Muğnī, VII. sēj., 331. lpp.; Nihājetü’l-muhtāc, VIII. sēj., 25. lpp.
Irākas Kriminālkodeksa 22. pants (42. punkts) pieņem tādu pašu nostāju.
23. el-Muğnî, 8. sējums, 328-330. lpp.; Abdulkadir Udeh, et-Teşri’u’l-cinâî, 480. lpp.
(sk. Hayrettin Karaman, Islāma gaismā mūsdienu jautājumi, 2. sējums, sadaļa par ārkārtas situācijām islāma tiesībās.)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
