Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Mēs dzīvojam cēloņu un mērķu pasaulē. Šeit visam ir savs cēlonis un mērķis. Taču mūžīgajai pasaulei, kas ir atalgojuma un spēka vieta, ir savas īpatnības. Šeit valdošie mēri neatbilst turienes mēriem, tāpat kā šejienes apstākļi un principi neatbilst tai pasaulei.
Lai to izdarītu, ir jāizvērtē šī pasaule pēc tās pašas mērauklas.
Tomēr mums nav iespējams iegūt pilnīgas zināšanas par mūžīgo pasauli. Taču dažos Korāna pantos un hadītos ir norādes, kas šo jautājumu skaidro. Mēs zinām tik, cik mums šīs norādes atklāj.
Par jūsu minēto jautājumu mēs uzzinām no kāda hadīsa, kas ir atstāstīts Ibn Madžes grāmatā “Zuhd”. Pravietis Muhameds (s.a.v.) teica:
„Visaugstākais Dievs katram ticīgajam, kuru Viņš uzņems paradīzē, dos septiņdesmit divas sievas. Divas no tām būs no hurijām, bet septiņdesmit – no tām, kas bija elles iemītnieces, bet tagad ir kļuvušas par paradīzes iemītniecēm.”
(Ibn Madže, Zuhd 39)
Hadīsu zinātnieks Hišām bin Hālid šī hadīsa skaidrojumā saka:
„Daži vīrieši nonāks mūžīgā ellē. Vīrieši, kas pieder pie paradīzes iedzīvotājiem, paņems sev par sievām tās sievietes, kuru vīri nonākuši ellē.”
Piemēram, kā Faraona sieva, Āsija. Par Āsijas situāciju mēs uzzinām no cita hadīsa:
„Dievs man ir apsolījis par sievām debesīs Imrāna meitu Mariju, Faraona sievu Asiju un Mozus māsu Gulsumu.”
(Taberānī, el-Mu’cemü’l-kebir, 8/258)
Kā izriet no šiem hadīsiem, Dievs Visaugstākais dos ticīgajiem vīriešiem sievietes, kuras būs elles iemītnieces, bet viņas pašas būs paradīzes iemītnieces. Tā kā paradīzes apstākļi būs atšķirīgi, tur nebūs skaudības, ļaunprātības un citu līdzīgu jūtu.
Tiem pašiem nosacījumiem vajadzētu būt spēkā arī attiecībā uz sievietēm, kuras mirušas, nekad neesot bijušas precētas.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
