– Vai ir pieņemts lūgties ar vārdiem: “Lai Dievs ar tevi rīkojas, kā Viņš uzskata par pareizu”?
– Vai ir pareizi izteikt šādu lūgšanu?
– Vai tā ir lūgšana, vai lāsts?
– Vai šim vārdam ir kāda reliģiska vai ētiska nozīme, ja to izmanto kā lūgšanu vai lāstu? Vai tas varētu kādam nodarīt pārestību?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Parasti
“Lai Dievs ar tevi rīkojas, kā uzskata par pareizu.”
Šis teiciens ir neskaidras nozīmes. Tā nozīme var tikt interpretēta atkarībā no runātāja nodomiem.
“Lai Dievs ar tevi rīkojas, kā uzskata par pareizu.”
Nav nekā slikta tajā, ka šos vārdus izsaka kā lūgšanu, nevis kā lāstu. Tomēr, tā kā šos vārdus var viegli pārprast, tā vietā varētu teikt:
“Lai Dievs tev labu dod!”, “Lai Dievs tevi apbalvo ar labu!”
Būtu labi izmantot skaidrus un saprotamus izteicienus, piemēram, šādus. Tādējādi tiks novērsti pārpratumi un lūgšana būs skaidri izteikta.
Tomēr,
“Lai Dievs ar tevi rīkojas, kā uzskata par pareizu.”
Šo izteicienu nav piemēroti lietot ar nolūku kādu nolādēt. Jo
lāsts
, persiešu valodā
“slikti”
kas nozīmē
gulta
arābu valodā
“vēlēšanās, lūgšana”
kas nozīmē, piemēram,
lūgšana
Tas ir salikts vārds, kas sastāv no vārdiem.
Lāsts ir lūgšana, kas tiek izteikta, lai kādam notiktu kaut kas slikts.
Islāmā musulmaņiem ir aizliegts lādēt gan sevi, gan citus, ja tam nav pamatota iemesla. Par šo jautājumu pravietis Muhameds (s.a.v.) ir teicis:
“Nekad nelāstiet sevi, savus bērnus un savu īpašumu. Var gadīties, ka jūsu lādēšana sakritīs ar brīdi, kad lūgšanas tiek uzklausītas, un jūsu lāsts piepildīsies.”
(Muslims, Zuhd, 74)
Lai gan pravietis Muhameds (sav) izteica atsevišķus lāstus par dažiem ievērojamiem daudzdieviem,
(Ahmads ibn Hanbels, Musneds, 1/393-397),
viņš izvairījās no lāstēšanās.
Viņš vienmēr uzsvēra, ka viņš nav lāstu nesējs, bet gan žēlastības pravietis.
Kad viņš devās uz Taifu, lai sludinātu islāmu Mekas periodā, viņš tur saskārās ar sliktu attieksmi; atgriežoties viņš tika apmētāts ar akmeņiem, un viņa svētās kājas bija klātas asinīm. Tajā brīdī viņam no Allāha tika…
“ka viņa lūgšana pret viņiem tiks uzklausīta un, ja viņš to vēlēsies, viņš varēs viņus iznīcināt”
ir ziņots, bet pravietis Muhameds (savsallahu alejhi ve sellem)
“Nē, varbūt no viņu pēcnācējiem dzims bērni, kas Tev kalpos, ak Kungs.”
teica.
(Buhārī, Bedü’l-Halk, 7; Muslim, Džihād, 111)
Tiem, kas kaujā pie Uhudas izlauž zobus un ievaino seju:
“Ak, Dievs! Piedod manai tautai, jo viņi nezina.”
tā viņš lūdzās.
(Bejhaki, Šuabu’l-Iman, II, 164 Hadīss Nr.: 1447, 1448)
Turklāt, pravietis Muhameds (sav.) parasti, tā vietā, lai lādētu savus ienaidniekus pagānus,
viņš lūdza par viņu atgriešanos pie ticības
ir zināms arī kā
(Buhārī, Da’vat, 59)
Islāma zinātnieki ir norādījuši, ka musulmaņu savstarpēja lāstīšanās bez nopietna iemesla ir pretrunā ar islāma morāli. Īpaši sufisti uzsver, ka lāstīšana nav savienojama ar sufisma ētiku.
Kas bez iemesla nolād kādu, tam jānožēlo savs rīcība un jāprasa Dievam piedošana. Ja kāds nolādījis nevainīgu cilvēku, tad papildus nožēlošanai viņam jāsaņem arī piedošana no tā cilvēka.
Tā vietā, lai kāds, kuram nodarīta netaisnība, izteiktu lāstus, viņam vajadzētu vērsties pie otras puses
“Es to atstāju Dieva ziņā.”
viņš teica vai
“Lai Dievs ar tevi rīkojas, kā uzskata par labu.”
To, ko viņš teica, daļēji varētu būt piemērotāks gājiens nekā lāstēšana.
(sk. TDV Diyanet İslam Ansiklopedisi, Beddua raksts)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
