Mums ir Haribo stends tirdzniecības centrā, un, tā kā tur ir daudz tūristu, mēs pieņemam Turcijas liras no tiem, kas tās piedāvā, un ņemam to, ko rāda svari, bet eiro vai dolārus mēs pieņemam par zemāku kursu, vai tas ir grēks?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Kad saņemsiet naudu, saņemsiet to pēc tā brīža valūtas kursa.
Būtībā, dažādu valūtu pirkšana un pārdošana ir atļauta, un nav nekādu peļņas ierobežojumu. Tomēr jāizvairās no tādas rīcības, kas varētu maldināt tos, kas nezina pārdotās valūtas tirgus vērtību.
Patiešām, mūsu pravieša (mierinājums un svētība viņam) teiktais par pārdevēja tiesībām pirkšanas un pārdošanas darījumos…
“Nesastopiet tirgotājus (ceļā), kas (savus izstrādājumus) iekraušuši (uz saviem transportlīdzekļiem).”
tā ir pavēlēts. (Buhari, Buyu, 72; Nesai, Buyu, 57; Muslim, Nikah 51-56)
Termins “Telakki’r-Rukbân”, kas minēts hadīthā, nozīmē, ka pilsētnieki sagaida cilvēkus, kas ierodas no laukiem vai no ārpuses (provinciāļus) ārpus pilsētas un iegādājas preces, ko tie ražo vai vēlas pārdot, pirms tie vēl ir iegājuši tirgū.
Šeit ir runa par krāpšanu, kad brokeris vai tirgotājs, kurš labi pārzina tirgu, piedāvā ražotājam, kurš nezina preces tirgus vērtību, zemu cenu, lai viņu piekrāptu.
Tātad, jābūt uzmanīgākiem pret tiem, kas nenovērtē savu īpašumu vai naudu, un jārūpējas, lai viņu tiesības netiktu pārkāptas. Pretējā gadījumā tiks pārkāptas gan cilvēku, gan Dieva tiesības.
Musulmonis nedrīkst pievilt, melot vai krāpt nevienu, neatkarīgi no tā, vai tas ir musulmonis vai nemusulmonis. Pravietis Muhameds, piemēram, nosodīja tirgotāju, kurš slēpa savas preces trūkumus.
“B
Tas, kurš krāpjas, nepieder pie mums.”
tā brīdinājis. (sk. Muslim, Iman 164)
Pat ja mūsu ienaidniekā valstī dzīvojošs pilsonis ierodas mūsu valstī, viņa īpašums, dzīvība un ģimene ir mūsu aizsardzībā; viņiem ir imunitāte. Pat ja viņš atgriežas savā valstī, viņa īpašums un ģimene, kas palikuši islāma zemē, joprojām ir musulmaņu aizsardzībā, un tiem nekad nedrīkst tikt nodarīts kaitējums. Pat ja viņš kristījas savā valstī, viņa īpašums, kas palicis islāma zemē, paliek viņa mantiniekiem. (sk. Reddu’l-Muhtar, 3/362; Mevahibu’l-Celil, 4/206; Esne’l-Metalib; Nihayetu’l-muhtaç, 10/289; Ravdatu’t-Talibin, 3/108; Keşfu’l-kına, 3/249)
Īsumā, musulmanim jebkurā situācijā jābūt godīgam un uzticamam.
“B
Tas, kurš krāpjas, nepieder pie mums.”
jābīstas no tā, ka var pakļūt šī hadīsa draudiem.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
