– Vai varētu sniegt informāciju par to, kas notiek pēc bēru ceremonijas, kad zārks ir ievietots kapā, proti, par pēdējiem vārdiem, kas tiek teikti, un par veiktajām darbībām, lūgšanām un to saturu?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Mirstīgo atdusas vietu sagatavošana
Kad zārks ir nogādāts pie kapa un noņemts no pleciem, ja nav nekādu šķēršļu, tad sapulcējušies var apsēsties. Sēdēšana pirms tam ir nepieņemama, tāpat kā stāvēšana pēc tam.
Ir labi, ja kapa dziļums ir cilvēka auguma garumā un platums – pusauguma garumā. Pusauguma dziļums arī ir pietiekams. Kaps, kurā ir izveidota niša (lahid), ir labāks. Tas ir šādi: cietā zemē izrok kapu, un tajā izveido nišu (lahid) pret kiblu (lūgšanas virzienu). Mirušo novieto šajā nišā. Priekšā novieto dēļus, niedres vai ķieģeļus. Tādējādi zeme netiek uzbērta tieši uz mirušā, bet uz šiem priekšmetiem. Tas ir cieņas izrādīšana mirušajam.
Bet ja kapa vieta ir mīksta vai mitra un nav iespējams izrakt kapu, tad tiek izrakta bedre, piemēram, grāvis. To sauc par
“šakk = šķelšana”
Tā to sauc. Ja nepieciešams, abas puses apmūrē ar kaut ko līdzīgu māliem un ķieģeļiem. Tad mirušais tiek ievietots starp tiem. Virs tā tiek izveidots griestiem līdzīgs pārklājums ar māliem vai dēļiem, tā, lai tas nepieskartos mirušajam.
Ja kapa dibens ir mitrs un mīksts, tad mirušo var apglabāt zārkā. Šādā gadījumā zārks var būt izgatavots no akmens vai dzelzs. Taču, ja tā nav, tad apglabāšana zārkā ir nepieņemama. Daži islāma juristi uzskata, ka sieviešu apglabāšana zārkā ir pieņemama pat tad, ja zeme nav mīksta. Kapa dibena, kas ir mitrs, izklāšana ar zemi ir sunna (ieteicams).
Mirušais tiek apglabāts tā, lai viņa galva būtu vērsta pret Meku. Viņš tiek pagriezts uz labo pusi, ar seju pret Meku.
Ja ir kāda saistība, tā tiks atrisināta.
Nedrīkst apgulties uz muguras.
Tie, kas nolaiž zārku kapā,
“Ar Allāha vārdu un pēc Muhameda, Allāha sūtņa, tradīcijām.”
“Visaugstākā Dieva vārdā un Viņa sūtņa tautā”
(reliģisks)
mēs tevi apbedīsim virsū.”
tā saka.
To cilvēku skaits, kuri ieliek zārku kapā, mainās atkarībā no vajadzības.
Labāk, lai sievietes kapā guldītu tie, kas viņai ir radinieki asins saites dēļ.
Ja tādu nav, tad tiek izvēlēti tie ārzemnieki, par kuriem ir zināms, ka viņi ir labas reputācijas.
Pirms sievietes ievietošanas kapā, pār tās kapu tiek uzvilkts aizkars.
Ja kāds novēl, lai viņu nomazgātu, lūgšanu par viņu noturētu vai apglabātu kāds konkrēts cilvēks, tad šis novēlējums nav obligāts. Tomēr, ja to atļauj aizbildņi, tad novēlējums tiek izpildīts.
Ir atļauts nolīgt cilvēkus par samaksu, lai tie pārvadātu mirušo vai izraktu kapu.
Ja kādā kapsētā kāds jau sagatavojis kapu un tajā vēlas apglabāt citu mirušo, tad jāskatās: ja kapsēta ir plaša, tad to darīt ir nepieņemami. Ja tā nav plaša, tad to atļauts darīt; taču jāsedz izdevumi par rakšanas darbiem.
Kāds uzskats ir, ka izrakt un sagatavot sev kapu ir nepieņemami, jo neviens nezina, kur viņš mirs. Taču nav nekā nepieņemama, ja kāds sagatavo sev ietērpu mirušajiem, jo tas parasti ir nepieciešams.
Mūsu kungs, Ebu Bekirs (lai Allahs būtu apmierināts ar viņu), kādam vīram, kurš viņam bija izracis un sagatavojis kapu, teica:
“Nesagatavo kapu sev, bet sagatavo sevi kapam.”
Koranā lasīšana un pamācību sniegšana mirušā vārdā
Pēc musulmaņa apglabāšanas ir uzskatīts par labu palikt pie kapa tik ilgi, kamēr varētu nokaut un sadalīt kamieli, un lasīt Korānu. Daudzreiz.
“Īpašums, Notikums, Sirsnība”
un
Muavvizeteyn
sūras, tad
Fatiha (pirmā Korāna sūra)
ar
Bakara
Tiek nolasīta sūras sākuma daļa. Tās svētība tiek veltīta mirušā un citu ticīgo dvēselēm. Tiek lūgts Visaugstākajam Dievam par mirušā piedošanu.
Nav piemēroti, ka pēc apbedīšanas ticības brāļi un māsas tūlīt izklīst. Mirušā dvēsele pierod pie viņu klātbūtnes, sagatavojas atbildēt uz jautājumiem un gaida Visaugstākā Dieva žēlastību.
Mūsu mīļais pravietis Muhameds (lai viņam miers un svētība), pēc bēru apmeklēšanas uzreiz neatgriezās. Viņš kādu laiku palika pie kapa un vērsās pie sapulcējušajiem ar šādiem vārdiem:
“Lūdziet Visaugstāko Dievu piedot jūsu brālim un lūdziet Viņu dot viņam mieru. Viņš tagad tiks izjautāts.”
Pie musulmaņa, kurš ir sasniedzis pilngadību un ir apglabāts, kapa.
“pamudinājums”
Tas ir atzīts par likumīgu. Proti: tūlīt pēc apglabāšanas kāds labā stāvoklī esošs cilvēks pieiet pie kapa un nostājas mirušā priekšā. Viņš viņam saka:
Ak, tas un tas; tas un tas dēls!
(Ak, Osman! Ak, Zejnebas dēls, kā piemēram)
) trīs reizes iesaucās. Ja nezina mirušā un viņa mātes vārdus:
“Ak, Abdellah; Havvas dēls!”
tā teikts. Un tad vēl piebilst:
“Ak, Abdellah! Ak, Zejnebas dēls; atceries to, ko tu apliecināji, ka nav cita dieva kā Allāhs un ka Muhameds ir Allāha sūtnis, un ka paradīze ir patiesa, un ka elle ir patiesa, un ka augšāmcelšanās ir patiesa, un ka pēdējā stunda noteikti nāks, un ka Allāhs uzcels tos, kas ir kapos. Un ka tu esi apmierināts ar Allāhu kā savu Kungu, ar Islāmu kā savu reliģiju un ar Muhamedu…”
(lai viņam ir miers un svētība)
Ar pravieti, ar Korānu kā vadoni, ar Kaabu kā kiblu un ar ticīgajiem kā brāļiem. Dievs ir viens, nav cita dieva kā Viņš. Uz Viņu es paļaujos, un Viņš ir Visaugstākā Troņa Kungs.”
Nozīme:
“Ak, Abdullah! Ak, Zejnebas dēls! Dzīvo tā, kā tu tici un kā tu esi pieradis:
“Es apliecinu, ka nav cita dieva kā vien Dievs, un ka Muhameds ir Viņa sūtnis.”
Izsaki šahādu. Bez šaubām, paradīze ir patiesa (eksistē). Elle ir patiesa, pēcnāves augšāmcelšanās ir patiesa, tiesas diena ir patiesa; par to nav šaubu. Visaugstākais Dievs augšāmcels tos, kas ir kapos, un sapulcinās tos tiesas dienā. Atceries, ka tu biji pieņēmis, ka Dievs ir Kungs, ka reliģija ir islāms, ka Muhameds, lai viņam miers, ir pravietis, ka Korāns ir imāms, Kaaba ir kibla un ka ticīgie ir brāļi.”
Trīs reizes ir pieņemts teikt šādi:
“Ak, Abdellah! Saki: Nav cita dieva kā vien Dievs. Saki: Mans Kungs ir Dievs, un mana reliģija ir Islāms, un mans pravietis ir Muhameds. Lai viņam miers un svētība. Kungs, neatstāj viņu vienu, jo Tu esi labākais mantinieks.”
Nozīme:
„Ak, Abdullah! Saki: Nav cita dieva kā vien Allahs. Saki: Mans Kungs ir Allahs. Mana reliģija ir Islāms. Mans pravietis ir Muhameds, lai viņam miers. Ak, Kungs! Neatstāj šo mirušo vienu. Tu esi labākais no mantiniekiem.”
Cerams, ka šādas lasīšanas un pamācības dēļ Visaugstākais Dievs piedos mirušajam un atvieglos atbildi uz jautājumiem kapā.
Saskaņā ar kādu no Hanafītu tiesību zinātnieku viedokļiem, pēc apbedīšanas nav ne pavēles, ne aizlieguma veikt telkīn (atgādinājumu par ticības pamatiem).
Pēc malikītu domām, telkīns (lūgšana par mirušo) ir ieteicams mirstošā gultā. Pēc apglabāšanas to darīt ir nepieņemami. Pēc šafītu un hanbelītu domām, telkīns ir ieteicams.
Musulmaņa lūgšanu, gavēņa, Korāna lasīšanas un ziedojumu nopelnu var dāvināt citam musulmanim vai visiem musulmaņiem, gan dzīviem, gan mirušiem; tas ir atļauts. Šis nopelns viņiem tiek piešķirts, un no Allāha žēlastības var cerēt, ka katrs no viņiem saņems tādu pašu nopelnu.
Pārmērīga zemes uzbēršana uz kapa ir nepieņemama, taču pēc Imama Muhameda domām, tajā nav nekā slikta. Ir ieteicams, lai tie, kas piedalās apbedīšanā, uzmestu uz kapa trīs saujas zemes, pirmajā reizē sakot: “Minha halaknaküm (mēs jūs radījām no zemes)”, otrajā: “Ve minha nuîdüküm (mēs jūs atgriezīsim zemē)”, un trešajā: “Ve minha nuhricüküm tareten uhrâ (mēs jūs atkal izvedīsim no zemes)”.
Nav nekādu iebildumu pret to, ka uz kapa uzpilina ūdeni.
Kapi ir paaugstināti no zemes par vienu vai mazāk pēdu. Ir ieteicams tos veidot kā kamieļa kupri. Tie netiek veidoti pilnīgi plakaniski un netiek apkaļķoti. Tomēr, ja kaps ir sabrucis, to var izlīdzināt ar zemi.
Ir ieteicams, lai bēres notiktu dienas laikā.
Nakts laikā apbedīt nav aizliegts. Tomēr, ja nav nepieciešamības, apbedīšana naktī nav ieteicama.
Ja kāds nomirst uz kuģa un viņu nav iespējams izkāpt krastā attāluma vai kāda cita iemesla dēļ, un pastāv bažas, ka viņš varētu sākt pūst, tad viņu nomazgā un ietin. Pēc tam, noskaitot lūgšanu, viņu iemet jūrā, pagriežot uz labo pusi pret kiblu.
Kā stāsta Imams Ahmeds, šādam mirušajam pievieno smagu priekšmetu, lai tas nogrimtu jūras dzelmē. Imama Šafiī skaidrojumā, ja tas notiek netālu no islāma valsts, mirušais jāpiesien starp diviem dēļiem un jāiemet jūrā, lai viļņi to izmestu krastā, un musulmaņi varētu to apglabāt. Tā mums ir nodots.
Ir ieteicams apglabāt mirušo vai nogalināto kādā no tuvākajām kapsētām. Nav nekā slikta, ja pirms apglabāšanas viņš tiek pārvests uz citu kapsētu, kas atrodas viena vai divu jūdžu attālumā. Par pārvešanu tālāk ir strīdi. Pēc viena viedokļa, viņu var apglabāt pat tālāk par ceļojuma attālumu. Tajā nav nekā nosodāma. Bet pēc apglabāšanas viņu vairs nevar izrakt un pārvietot, izņemot ārkārtējos gadījumos, piemēram, ja viņš ir apglabāts kāda cita vietā.
Pēc Malikiu uzskatiem
Mirušo var pārvietot uz citu vietu gan pirms, gan pēc apbedīšanas, ievērojot šādus nosacījumus: pārvietošanas laikā mirušā ķermenī nedrīkst rasties bojājumi, pārvietošana nedrīkst būt nepieklājīga vai izraisīt kādu citu problēmu. Turklāt jābūt pamatotam iemeslam pārvietošanai. Piemēram, bailes no plūdiem, vēlme, lai ģimene varētu apmeklēt kapavietu, vai ticējums, ka jaunā vieta būs svētīgāka…
Ja nav neviena no šiem trim nosacījumiem, tad pārvietošana ir aizliegta.
Pēc hanefītu domām
Jā, ir atļauts pārvietot mirušos uz citu vietu gan pirms, gan pēc apbedīšanas, ja tam ir pamatots iemesls. Piemēram, lai tos apglabātu blakus labam cilvēkam vai svētai vietai… Galvenais, lai būtu pārliecība, ka to smaka nemainīsies.
Pēc Šāfiī uzskatiem,
Pārvietot mirušos uz citām vietām principā ir aizliegts. Ja viņiem ir ieradums apglabāt savus mirušos citā vietā, nevis savā dzimtajā pilsētā, tad viņi to var darīt. Tāpat ir ieteicams (sunna) pārvietot tos, kas miruši Mekā, Medīnā, Jeruzalemē vai tuvu labu cilvēku kapiem, ja vien viņu smarža nav mainījusies. Tomēr pirms pārvietošanas viņi ir jānomazgā, jāietērpj un jānoskaita pār viņiem lūgšana. Pretējā gadījumā to pārvietošana ir aizliegta.
Kas attiecas uz pārvietošanu pēc apglabāšanas,
Tas ir pieļaujams tikai ārkārtējos gadījumos, piemēram, ja mirušais ir apglabāts uz nelegāli iegūtas zemes. Tādā gadījumā, ja īpašnieks to vēlas, ir atļauts pārapbedīt mirušo citā vietā.
Saskaņā ar imama Maverdi skaidrojumu, apglabāšana bez mazgāšanas, apbedījuma vietas applūšana un mitrums ir iemesli, kas prasa kapa atvēršanu un mirušā pārapbedīšanu citā vietā.
Mirušā aizbildnis, sākot no nākamās dienas pēc apbedīšanas līdz septītajai dienai, lai dod labdarību trūcīgajiem, lai šī labdarība tiktu piešķirta mirušajam. Tas ir sunna (ieteicams darbs). Ja viņš to nespēj, lai lūdz divas rak’atas (lūgšanu daļas) un piešķir to mirušajam. Bet mirušā tuviniekiem rīkot mielastus pirmajā un trešajā dienā vai pēc nedēļas ir makruh (neieteicams). Tomēr ir mustahab (ieteicams), ja mirušā kaimiņi vai tālāki radinieki sagatavo ēdienu un piedāvā to mirušā tuviniekiem, uzstājot, lai tie paēd. Jo mirušā tuvinieki var būt tādā stāvoklī, ka paši nespēj sagatavot ēdienu.
Ir pieļaujams, ka mirušā tuvinieki paliek mājās līdz trim dienām, lai pieņemtu izteiktos līdzjūtības vārdus.
(Ömer Nasuhi Bilmen, Lielais islāma katehisms)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
