Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Nepilngadīgo piespiedu laulības, ko organizē viņu vecāki.
Ir vispārēji pieņemts, ka pilngadīgs vīrietis var stāties laulībā pēc savas brīvas gribas un ka viņa aizbildnim nav tiesību viņu apprecināt ar kādu bez viņa piekrišanas.
Pēc vairuma fukahānu domām, atraitni nevar izprecināt pret viņas gribu vai bez viņas piekrišanas, pat ja to dara viņas aizbildnis. Imam Šāfi’ī uzskata, ka šis noteikums attiecas arī uz atraitnēm, kas vēl nav sasniegušas pilngadību.
“Atraitnei nav nekādas saistības ar aizbildni.”
“Atraitne ir vairāk savas mantas īpašniece nekā tās aizbildnis, bet neprecētai sievietei ir jāsaņem piekrišana.”
[Buhārī, Nikāh, 41; Ebū Dāvūd, (Avnu’l-Ma’būd, II, 197)]
Šādi hadīsi ir iepriekš minēto lēmumu avoti.
Imam Māliks un Imams Šāfi’ī ir piešķīruši tēvam tiesības piespiedu kārtā izprecināt savu meitu, kura ir sasniegusi pubertātes vecumu.
Pēc Abū Hanīfas domām, nevienam nav tiesību piespiest precēties meiteni, kura sasniegusi pilngadību. Laulības, kas noslēgtas bez meitenes piekrišanas, ir spēkā neesošas.
jo Rasûlullah (sa) teica:
“Atraitni nedrīkst izprecināt bez viņas skaidras piekrišanas, un nevajag izprecināt nevainīgu meiteni bez viņas piekrišanas.”
ir pavēlējis,
“Kā var saprast, ka viņa piekrīt?”
uz jautājumu arī
“ar savu klusēšanu”
ir atbildējis.
(Buhārī, Nikāh, 40).
Meitenes uzvedība, kas liecina par viņas piekrišanu laulībai, tiek noteikta, pamatojoties uz apkārtējiem apstākļiem un paražām.
Laulība bez vecāku atļaujas un bez viņu klātbūtnes.
Ir vienprātība, ka pilngadību sasnieguši normāli vīrieši var precēties bez aizbildņa (paši par sevi). Iepriekšējā rindkopā mēs apspriedām strīdu par aizbildņa tiesībām piespiest meiteni, kas sasniegusi pilngadību, precēties. Šeit runa ir par to, vai pilngadību sasniegušas meitenes var precēties pašas par sevi.
Pēc imama Abū Hanīfas un Abū Jūsufa domām, meitene, kas sasniegusi pilngadību, var apprecēties bez sava aizbildņa atļaujas un ar savu personīgo gribu.
Tā kā nav pierādījumu, kas to apstrīdētu, un to prasa arī tiesībspējas jēdziens; personai, kurai ir tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu, ir jābūt tiesībām rīkoties arī ar sevi.
Pēc Imama Malika un Imama Šafiī domām, meitenes un sievietes, pat ja tās ir sasniegušas pilngadību, nevar stāties laulībā bez savu aizbildņu atļaujas un bez savas personīgās gribas izpausmes; gan laulības, kas noslēgtas bez aizbildņu atļaujas, gan laulības, kas noslēgtas ar aizbildņu atļauju, bet bez personīgās gribas izpausmes, nav derīgas. Šis ijtihad no vienas puses…
“Izprecināt tās, kurām nav vīra.”
Šī frāze “izprecināt”, kas minēta attiecīgajos pantos, no otras puses, balstās uz domu, ka sievietes savas dabas dēļ var rīkoties bezatbildīgi šajā jautājumā, tādējādi nodarot kaitējumu sev un savām ģimenēm.
Osmaņu Ģimenes likums (8. pants) kodificēja Hanafī jurisprudenci.
Patiesība, kas atklājas šajos divos rakstos, ir šāda:
1.
Islāmā nav neviena priekšraksta, kas nurodītu precēt nepilngadīgos, un jautājums par to, vai šāda laulība ir atļauta, ir atvērts diskusijām.
2.
Ir diskutēts par to, vai meitenēm un zēniem, kuri ir sasnieguši laulības vecumu, ir tiesības būt par laulības līguma pusēm un noslēgt līgumu ar savu brīvu gribu, un Hanafītu skola ir pieņēmusi viedokli, ka šāda tiesība pastāv.
3.
Osmaņu valsts, kas tika pārvaldīta saskaņā ar šariatu, pirms aptuveni simts gadiem gan aizliedza nepilngadīgo laulības, gan atzina, ka jaunieši, kas sasnieguši laulības vecumu, var apprecēties pat tad, ja viņu aizbildņi to nevēlas, un var noslēgt laulību paši.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
