Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Azraīls ir viens no četriem galvenajiem eņģeļiem. Viņš ir viens no četriem eņģeļiem, kas nes Aršu-i Ālu, kas pazīstams kā Hamele-i Arš. Eņģeļi ir Dieva sūtņi, viņi nedara neko paši, nerīkojas pēc savas gribas, bet strādā paklausībā, pildot to uzdevumu, ko Dievs tiem ir uzticējis.
Korāns, aprakstot eņģeļus, norāda, ka tie nekad nepakļaujas Dievam un nekavējoties izpilda viņiem dotās pavēles. (1)
Kad viņš stāstīja par eņģeli Azrailu, viņš teica: “
Eņģelis, kas ir norīkots jūsu nāvei, paņems jūsu dvēseli, un tad jūs tiksiet atgriezti pie sava Kunga.
Viņš apraksta Azraila uzdevumu, sakot: „(2)”. Šajā pantā redzam, ka Azrails vienkārši pilda viņam uzticēto uzdevumu. Viņš strādā Dieva vārdā un rīkojas Viņa vārdā.
Cik tas ir līdzīgi, cik vietā ir šis piemērs, varbūt tas ir diskutējams, bet, ja jāsniedz piemērs, drošības spēki rīkojas valsts vārdā, rīkojas saskaņā ar pilnvarām, ko tiem piešķīrusi valsts un likumi. Policija mums neļauj ieiet dažās vietās, ja tā mūs aptur, vai mēs varam vainot policiju?
Sabiedriskā pasākumā viņš pēkšņi savāc visus, neatkarīgi no tā, vai tie ir vainīgi vai nevainīgi. Pēc tam viņš atbrīvo nevainīgos un aiztur vainīgos. Tā kā viņš nerīkojas savā vārdā, bet tikai izpilda saņemto pavēli, neviens neiebilst, un visi gaida rezultātu.
Ja mēs nevaram pretoties drošības spēkiem, nevaram apsūdzēt policiju, nevaram mēģināt to diskreditēt vai pazemot, tad mums nav nekādu tiesību mēģināt diskreditēt, apmelot vai apsūdzēt eņģeli Azrailu, kurš pilda savu Dieva uzdevumu, kā to dara visi eņģeļi.
Eņģelis Azraīls ir tikai nāves cēlonis. Gan nogalināšana, gan atdzīvināšana ir tieši Visaugstākā Dieva darbi. Šī patiesība ir izteikta šādā hadītā:
Eņģelis Azraīls (AS) vērsās pie Visaugstākā Dieva ar vārdiem: ”
“Tavi kalpi sūdzēsies par mani un būs uz mani dusmīgi, jo es esmu atbildīgs par dvēseļu paņemšanu,” viņš teica. Visaugstākais Dievs atbildēja ar savas gudrības valodu: “Es likšu starp tevi un maniem kalpiem nelaimju un slimību aizsegu, lai viņu sūdzības tiktu novirzītas uz tām, un viņi nebūtu uz tevi dusmīgi.”
” (3)
Tāpat kā tas, arī Azraels, lai viņam miers, ir kā aizkars. Lai tie, kas neredz nāves patieso seju, neizteiktu netaisnīgas sūdzības Dievam. Jo ne visi var redzēt nāves patieso skaistumu un žēlastību. Viņi var uzskatīt nāvi par iznīcību, par neko. Tāpēc Dievs, tāpat kā starp nāvi un Azraeli (lai viņam miers) ir ielicis slimības un nelaimes, tāpat arī Azraeli (lai viņam miers) ir padarījis par aizkars, lai cilvēku netaisnīgās pretenzijas un sūdzības nenonāktu pie Dieva. Tomēr, kā jau minējām, Azraels (lai viņam miers), tāpat kā citas nelaimes un slimības, ir tikai cēlonis. (4)
Dusmoties un izrādīt necieņu pret eņģeli Azrailu par viņa pienākumu ir nopietns risks ticības ziņā un nav pieņemami ticīgajam. Tāpat kā neticība kaut vienam ticības pamatprincipam attālina cilvēku no reliģijas, tāpat arī nepatika, dusmas un necieņa pret eņģeli Azrailu, kuru Dievs ir iecēlis par nāves cēloni, padara cilvēku grēcinieku. Līdzīgi ir ar eņģeli Israfilu, kurš pūtīs pirmo reizi taurē, kas iezīmēs pasaules gala sākumu. Taču šis pūtiens ir tikai viens no iemesliem pasaules gala sākumam. Tāpēc vainot eņģeli Israfilu par pasaules gala sākumu, sakot: “Kāpēc tu izraisīji pasaules galu?”, ir nopietna kļūda. Jo galu galā, darbība ir Dieva darbība. Eņģelis Israfils ir tikai viens no iemesliem.
Eņģelis Azraīls ir atbildīgs par mūsu visvērtīgākās dārgumu – mūsu dvēseles – aizsardzību. Tāpat kā ir svarīgi aizsargāt mums dārgas lietas, vēl svarīgāka ir Azraīla loma.
Šajā jautājumā skaidrību ieviešot, Bediuzzaman savos “Šuâlar” rakstos saka:
“
Kādu dienu lūgšanā es teicu: “Ak, Kungs! Dēļ Džibrila, Mikaila, Israfila un Azraila godbijības un aizbildniecības, pasargā mani no ļaunuma, ko rada džinni un cilvēki!” Kad es pieminēju Azraila vārdu, kas visus trīcina un rada šausmas, es sajutu ļoti patīkamu, mierinošu un mīļu stāvokli. Es teicu: “Alhamdulillah!” un patiesi sāku mīlēt Azrailu.
Jo cilvēka visdārgākā un visvairāk sargātā manta ir viņa dvēsele. Es pilnīgi noteikti sajutu, ka tās nodošana spēcīgai un uzticamai rokai, lai to pasargātu no pazušanas, ļaunuma un bezmērķības, sniedz dziļu prieku.
”
Tātad, mēs nevaram uzticēt savu dvēseli nevienam citam, mēs nevēlamies to nodot nevienam citam, un mēs pastāvīgi par to raizējamies, tāpēc mēs to varam nodot tikai Dieva ļoti uzticamam un drošam sūtnim, piemēram, eņģelim Azraelim.
Tiem, kas nav miruši, jo viņu nāves stunda vēl nav pienākusi, un viņu mūžs vēl nav beidzies, nav nekādas jēgas un vērtības tādām frāzēm kā “viņš apmānīja Nāves eņģeli” vai “viņš Nāves eņģelim uzlika kāju priekšā”. Šie vārdi ir ļoti nepareizi un nevajadzīgi.
Nekad nav bijis un nebūs tā, ka Eņģelis nāves atnāktu un aizietu, neatpildījis savu uzdevumu.
Pat praviešiem, kas ir vistuvāk Dievam un ir Dieva sūtņi, šāds izņēmums nepastāv.
Mūsu pravietis bija savās pēdējās stundās. Šajā brīdī ieradās eņģelis Gabriels kopā ar eņģeli Azrailu. Viņi apvaicājās par pravieša stāvokli un tad teica:
“Eņģelis, kas atnes nāvi, lūdz jūsu atļauju ieiet,” viņš teica.
Kad pravietis atļāva, Azrails iegāja iekšā un apsēdās pravieša priekšā.
„Ak, Dieva sūtnis!” viņš teica, „Visaugstākais Dievs man pavēlēja paklausīt katram tavam pavēlei. Ja vēlies, es paņemšu tavu dvēseli, ja vēlies, es to tev atstāšu.”
Mūsu pravietis paskatījās uz eņģeli Gabriēlu. Un viņš teica:
“Ak, Dieva sūtnis, augstākā ešalona eņģeļi tevi gaida,” viņš teica.
Tad pravietis teica:
“Lai nāk eņģelis Azrails un izpilda savu pienākumu,” viņš teica un atdeva savu dvēseli. (5)
Tātad, kad Azraels saņem savu uzdevumu, viņš neatgriežas, pat ja viņa priekšā stāv pats Dieva mīļākais un pilnīgākais cilvēks – mūsu pravietis. Tomēr Visaugstākais Dievs bija atstājis lēmumu mūsu pravietim.
Ja kaut kas tāds nav iespējams praviešiem, vai tas varētu būt iespējams kādam citam?
Kā teikts pantā: “
Kad viņu laiks pienāks, viņi to nevarēs ne paātrināt, ne palēnināt.
” (6)
Jo nāve nav nejaušs notikums, tā nav kaut kas, kas notiek pats no sevis. Tās laiku un brīdi tieši nosaka Dievs.
Jo Viņš ir tas, kas dod dzīvību, un Viņš ir tas, kas dos nāvi. Viņa vārds ir „Hayy”, tas, kas dod dzīvību. Un Viņa vārds ir „Mūmīt”, tas, kas rada nāvi.
Līdz šim neviens nav spējis izbēgt no nāves, izvairīties no tās vai to pieveikt; kad viņa pēdējais elpas vilciens šajā pasaulē ir izsmelts, viņš pakļaujas šai lielajai patiesībai.
Turklāt nāve nav nekas tāds kā iznīcība, tukšums vai pazušana, no kā mums būtu jābaidās un jāizvairās…
Pirmkārt, nāve nav kaut kas ļoti neglīts, ļoti ļauns, ļoti biedējošs un šausmīgs notikums.
Nāve ir pāreja, pāreja no laicīgās dzīves uz mūžīgo…
Tā ir kā plāna, caurspīdīga aizsa, kas jāpaceļ ikvienam, kurš vēlas dzīvot mūžīgi.
Tā ir parādība, kas piemīt katram cilvēkam, kurš pēc savas būtības ilgojas pēc bezgalības, mūžības un nemirstības.
Bet kad, kur un cik gadu vecumā? Par to neviens nezina. Šāda informācija nevienam nav dota. Šis notikums, nāve, ir noslēpums, ko radījis tās radītājs.
Jo nāve ir realitāte, ar kuru mēs varam sastapties jebkurā vecumā, jebkurā situācijā, jebkurā brīdī un vienmēr. Tā ir pat vēl acīmredzamāka un lielāka realitāte nekā pati dzīve.
Kā teica Cahit Sıtkı,
“Kas zina, kur, kā, cik gados?”
“Tev būs tik daudz varas, cik ir nepieciešams, lai nokļūtu pie altāra,”
“Kā trons, tā ir uz tā akmens.”
Kā saka arī Неджип Фазыл:
“Nāve ir skaista lieta, tā ir ziņa aiz priekškara…”
“Vai pravietis nomirtu, ja viņš nebūtu skaists?”
Nāve nav iznīcība, tukšums, pazušana, beigas un izsīkums. Tā nav atvadīšanās uz visiem laikiem, aiziešana un iziešana, lai nekad vairs nesatiktos un nesarunātos. Cilvēkam, kas tic pēcnāves dzīvei, nāve ir ierašanās jaunā, svaigā, mūžīgā un bezgalīgā pasaulē.
“Tajā brīdī, kad aizkars paceļas, aizkars nolaižas,”
“Prasme ir spēt pateikt ‘Laipni lūdzam’ pašai Nāvei.”
——————————————————
(1) At-Tahrim, 66:6
(2) Sūdzda, 32:11
(3) Tefsir Ed-Dürr-ül Mensur – Suyutî 5/173-174; Tefsir-i Ruh-ul Beyan İsmail Hakkı Burusevî 7/114
(4) Stari, 11. Stars, 11. Jautājums, Bediuzzaman Said Nursi
(5) Tabakāt, 2:259; Ibn Kesīr, Sīra, 4:550.
(6) An-Nahl, 16:61
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
