Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
“Kādu grēku esmu pastrādājis, lai man būtu jānožēlo!?”
tas ir bīstami, tas kaitē ticībai,
tai ir viens no tiem vārdiem, kas var novest runātāju līdz bezdibenim.
Izņemot praviešus, katrs cilvēks var grēkot. Praviešus Dievs īpaši aizsargā, tāpēc viņiem nav spējas un iespējas grēkot.
Ikviens var, vairāk vai mazāk, kādā veidā vai citā, grēkot un kļūdīties. Tāpēc neviens nedrīkst uzskatīt sevi par bezgrēcīgu vai nekļūdīgu.
Liela kļūda ir uzskatīt sevi par bezgrēcīgu.
“Ko es esmu pastrādājis?”
Tas ir ļoti nepareizs izteiciens.
Mūsu pravietis (lai viņam miers) kādā no saviem hadīsiem
„Katrs cilvēks kļūdās, bet labākie no tiem, kas kļūdās, ir tie, kas daudz nožēlo savus grēkus.”
lūdzu.
(Tirmizī, Kijāma 49)
Tātad, neviens nav pasargāts no grēkiem.
“Es nespēju grēkot.”
nevar.
Ja cilvēce būtu radīta kā eņģeļi, nespējīgi grēkot, tad tā tiktu iznīcināta, un tad Dievs radītu citu būtni, kas būtu pakļauta grēkam, un Dievs viņus atlaistu.
Tātad
“piedodošs, atlaidīgs”
kas nozīmē
Gafur
un
Gaffar
Lai izpaustos tādi Dieva vārdi kā “atgriešanās pie Dieva”, bija nepieciešama tāda dzīva būtne, kas noteikti grēkotu un tad nožēlotu grēkus. Šim nolūkam tika radīts cilvēks.
Šo patiesību mūsu pravietis (sav.) ir izteicis, sakot:
„Zvērēju pie Tā, kura rokā ir mana dvēsele, ja jūs nekad negrēkotu, Dievs jūs visus iznīcinātu; tad Viņš radītu tautu, kas grēkotu un pēc tam lūgtu piedošanu, un Viņš tiem piedotu.”
(Musulmaņu, At-Tawbah 9)
Tādējādi grēkošana ir cilvēciska vājība, bet no otras puses – cilvēciska iezīme.
Būtībā grēki un kļūdas cilvēkam jāiedveš nožēlas apziņa, jāveicina nožēlas izpratne. Jo nožēla cilvēku tuvina Dievam. Šajā ziņā nožēla pati par sevi ir pielūgsmes akts un kalpošanas pienākums.
“…Patiesi, Allāhs mīl tos, kas daudz nožēlo grēkus un attīrās.”
(Al-Baqarah, 2:222)
Šī Korāna patiesība, kas ir ietverta šajā pantā, gan mudina mūs uz atgriešanos, gan rāda mums ceļu uz šķīstīšanos caur to.
Atgriešanās pie Dieva/Nožēla
Tāpat kā tas tuvina cilvēku Dievam, tas ved pie Dieva mīlestības, un nožēlas pilns ticīgais ieņem vietu starp Dieva mīļotajiem. Kā teicis mūsu pravietis:
„Dievs mīl savu kalpu, kurš, pat ja atkārtoti grēko, atkal un atkal nožēlo savus grēkus.”
(Musned, 1/80)
Turklāt, cilvēks, pateicoties savam grēkam, var vēl nopietnāk meklēt patvērumu pie Dieva no ļaunuma, ko rada velns un viņa paša iekšējā daba, un, atstājot grēku, ar patiesu sirsnību var sasniegt garīgu izaugsmi. Korāns šo jautājumu…
“grēku pārvēršana par labiem darbiem”
tiek aprakstīts šādi.
„Bet tie, kas nožēlo grēkus un dara labus darbus, ir izņēmums. Dievs viņu grēkus izdzēsīs un to vietā dos labus darbus. Dievs ir ļoti piedodošs un žēlsirdīgs.”
(Furkan, 25/70)
Tāpēc Visaugstākais Dievs piedod grēkus un pārkāpumus tiem, kas tos atzīst, nožēlo un ir apņēmības pilni vairs tos neatkārtot, un Viņš ne tikai piedod grēkus, bet arī aizpilda to vietu ar labiem darbiem, tādējādi labie darbi aizstāj grēkus, un grēki tiek aizvietoti ar labiem darbiem.
Tāpat,
atgriešanās pie Dieva un grēku nožēla
Tas ir Dieva pavēle. Dažos pantos
„Lūdziet Dievam piedošanu un tad atgriezieties pie Dieva.”
tiek pavēlēts.
Tātad, lai nožēlotu grēkus, nav obligāti tos izdarīt.
Šajā ziņā
nožēlot grēkus,
Tāpat kā Korāna lasīšana, tāpat kā tesbih un tekbir (Dieva varenības slavināšana) izrunāšana, tāpat kā lūgšana, tā ir atsevišķa zikra (Dieva pieminēšanas) forma un pielūgsme.
„Es lūdzu piedošanu Visaugstākajam Dievam un atgriežos pie Viņa.”
piemēram,
“Es lūdzu Visaugstāko Dievu piedot man manus grēkus un atgriežos pie Viņa.”
Tāpat kā atgriešanās un grēku nožēlas vārdi ir hadīsi, tie vienlaikus ir arī lūgšanas un lūpināšanas veids, ko mums iemācījis mūsu pravietis (s.a.v.).
Patiesībā
Atgriešanās pie Dieva un grēku nožēla ir kā garīga vakcīna.
Tas ir svarīgs pasākums, lai neiegrimt grēkā, tas ir kā aizsargzāles pret sātana kārdinājumiem. To var pat uzskatīt par bruņām un bruņuvesti.
Jo nevienu kalpu, kas nemitīgi lūdzas un atgriežas pie Dieva, bieži meklējot patvērumu Viņa svētnīcā, Dievs neatstāj bez palīdzības, bet pastāvīgi ņem savā aizgādībā un īpašā aizsardzībā.
Taču uzskatīt sevi par bezgrēcīgu, neatzīt savu grēku, noliegt to – tas ir velna triks un lamatas. Jo…
Viens no lielākajiem velna trikiem ir panākt, ka tie, kas viņam pakļauti, paši sevi noliedz.
Cilvēks, kurš nenoliedz velna eksistenci, bet klausās viņā, uzskata grēkus par saldiem un patīkamiem, ar laiku pārstāj redzēt savus grēkus, uzskata tos par normāliem un ar laiku…
“Visi to dara, kas tad, ja es to darīšu?”
viņš meklē tādus attaisnojumus kā šie. Tādējādi viņš kļūst par velna ākstu, par velna rotaļlietu.
Lai pasargātu sevi no šādām un līdzīgām briesmām un tās novērstu, ir nepieciešams uzskatīt nožēlu un atgriešanos pie Dieva par neatņemamu dievbijības sastāvdaļu un pastāvīgi rotāt savu sirdi un lūpas ar nožēlu.
Tomēr, neraugoties uz visu iepriekš minēto, grēkus nekādā gadījumā nedrīkst noniecināt vai uzskatīt par nenozīmīgiem. Jo tas, kurš, pakļaujoties savām iegribām, iekrīt grēkā, var saskarties ar tādām briesmām, ka, Dievs pasargi, ar laiku var pat zaudēt savu ticību.
Jo
Grēks iedzīvojas sirdī, padara to melnu un cietu, līdz izdzēš ticības gaismu.
Katrā grēkā ir ceļš uz bezdievību. Ja šis grēks netiek ātri iznīcināts ar lūgšanu par piedošanu, tas nepaliek kā tārps, bet gan kā garīga čūska, kas kož sirdī.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
