Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Šī ir tik izkropļota un absurda frāze. Ko tas nozīmē?
“Lai mani piemeklē Korāna lāsts, lai mani piemeklē Dieva lāsts, lai mani piemeklē maizes lāsts?”
Dievs ir visu labumu devējs; Korāns ir labums, kas pārsniedz visus citus labumus… Arī maize ir labumu galva, māte un pamats…
Līdz šim Korāns nevienu nav apmānījis, nevienu nav novirzījis no ceļa, un nevienu, kas to lasījis ar pienācīgu cieņu, nav novedis no pareizā ceļa. Un kāpēc gan tam tā būtu jādara?
Tas, ka viena kļūda ir tik izplatīta, viena nepatiesība tik plaši pieņemta un viens ļauns vārds tik bieži atkārtots, nav labs zīmējums. Tas varētu būt vienīgi nezināšana, neizpratne, vārdi, kas izteikti, neapdomājot, kur tie var novest.
Ko dara Korāns? Pirmkārt, Korāns nesagrauj cilvēku, bet izlabo to, kas ir sagrauts, atgriež tos, kas ir nomaldījušies, uz pareizā ceļa, samazina to, kas ir iznīcinošs; tas padara cilvēku par cilvēku.
Viņš audzina godīgus un taisnīgus cilvēkus.
Cilvēku nenokauj Korāns, bet gan velns, džins, vai tie, kas darbojas kopā ar velnu.
Un velns, ko tas skar, to skar pamatīgi. Tā skar, ka gandrīz vairs nav iespējams iztaisnot. Paskaties, kā tas šķībi šķobās. Nabaga pat nenojauš, ka ir skarts…
Bet, lūk, kad šis vīrs gribēja zvērēt, lai pierādītu savu pārliecību un pārliecinātu citus, viņš kā zvēresta izteicienu izmantoja šādu…
“izkropļots”
viņš vienmēr izmanto kādu vārdu kā zvērestu.
Taču šis nepatiesais un kļūdainais apgalvojums tiek nodots no paaudzes paaudzei, no tēva dēlam, ceļo no pilsētas uz pilsētu un galiausiai izplatās no mutes mutē.
Bet tagad tam ir jāpieliek punkts. Nedrīkst pieļaut šādas kļūdas. Šādiem izteicieniem…
“aizliegtie vārdi”
jāiekļauj starp tiem. Citādi mūsu piederība Korānam, kas ir mūsu ticības un atklāsmes avots, kas piešķir jēgu mūsu dzīvei, kas ir mūsu ceļvedis šajā pasaulē un aizbildnis pēdējā tiesā, –
Nedaj Dievs!
kļūst strīdīgs.
Korāns, iepazīstinot sevi ar mums, saka:
„Šis Korāns ved uz vispareizāko ceļu…”
(Isra, 17/9)
„Mēs sūtam no Korāna to, kas ir dziedināšana un žēlastība ticīgajiem…”
(Isra, 17/82)
„Mēs tev Korānu nenolaidām, lai tev būtu grūti…”
(Tāhā, 20/2)
Ja mums ir jāzvēr, ja mums ir nepieciešams zvērests, tad ir skaisti izteicieni, kas var kalpot kā zvērests.
“Lai tevi Korāns sodī!”
vietā
Mēs varam teikt: “Es zvēru pie Korāna”, “Es lieku roku uz Korāna”.
tā varam teikt. Ar šiem vārdiem mēs gan dosim pienācīgu zvērestu, gan izrādīsim Korānam pienācīgu cieņu.
Otrā izkropļotā frāze: “Lai tevi Dievs sodī!”
Mēs ticam Dieva sodam un dusmām, jā, mēs tam piekrītam. Nevienam nav iebildumu. Mēs neko nesakām. Bet šie vārdi, lietoti atkal un atkal, laika gaitā…
“Dievs”
uzreiz nāk prātā
“reizinātājs”
Radītājs, lai sodītu.
–nedod Dievs–
oportūnists
Kungs,
Izplatās priekšstava par Dievu, kurš savus kalpus iznīcina ar savu hnevu.
Bet kāpēc Allāhs, kas mūs radījis, uzturējis, audzinājis un barojis ar Savām dāvanām, kas mūs uzrunājis kā Savus kalpus un beigās dāvājis mums vēl lielāku žēlastību – mūžīgo dzīvi – kāpēc Viņš sodītu Savu kalpu? Sodīt to, kas to pelnījis, ir pavisam cita lieta.
Korāns mums atklāj Visaugstāko Dievu.
Rahman
un
Dzemde
Viņš sevi iepazīstina kā apgādātāju, dāvinātāju, piedēvēju, žēlotāju, aizsargātāju, labvēlības un cēlsirdības īpašnieku.
Korāns, aprakstot mūsu Kungu, kas mums to atsiuntis, saka:
„Dievs ir žēlsirdīgs pret saviem kalpiem…”
(Aš-Šūrā, 42/19)
„Es esmu ļoti piedodošs tam, kurš nožēlo grēkus, tic un dara labus darbus, un kurš ir uz pareizā ceļa.”
(Tāhā, 20/82)
“…Mana žēlastība aptver visu…”
(Al-A’raf, 7/156)
Dievam ir žēlastība, piedošana, atlaide, labvēlība un dāvanas. Visas šīs dāvanas ir tiem, kas Viņam tic, Viņu pazīst un Viņam kalpo. Dievam ir arī dusmas, sods, spriedums un atriebība. Tie ir tiem, kas Viņam netic, Viņu nepazīst un Viņam nepakļaujas.
Bet kāpēc ticīgais, iepazīstinot ticīgo ar Allāhu, piemin Allāha sodu? Kāpēc musulmanis, zvērot citam musulmanim, piemin Allāha sodu?
Ja kāds vēlas zvērēt, ja viņam ir nepieciešams apstiprināt savu vārdu, tad Korāns un mūsu pravietis (s.a.v.) māca, kā to darīt. Kas tie ir?
Kā visiem zināms,
“Es zvēru pie Allāha, pie Allāha, pie Allāha”
piemēram, ir tādi zvēresta vārdi kā.
Zvērē pie svētām lietām:
“Dieva vārdā, Kaabas vārdā, Muhameda vārdā!”
piemēram…
“Lai tevi maize sit!”
Maize ir svētības būtība, pamats… Visu ēdienu kopīgais nosaukums un izpausme…
Anatolijā reizēm vietā, kur teiktu “Es paēdu”, saka “Es apēdu maizi”. Izteicieni kā “Lai būtu sāls un maize” vai “Mēs cenšamies nopelnīt savu maizi” lieto līdzīgā nozīmē.
Bet maize ir svētība, tā nesāpēs! Tā var tikai pabarot cilvēku, remdēt viņa izsalkumu. Jo maize vienmēr ir mūsu galda centrā.
Bet pārvērst šo dāvanu par mocību un dusmu rīku nav ne žēlsirdīgi, ne sirdsapziņai atbilstoši; tas nav ne saprātīgi, ne saskaņā ar reliģiju, ne ticību…
Jau
“Lai tevi maize sit!”
Tāds zvērests nepastāv. Pat ja tāds zvērests tiktu dots, tas būtu spēkā neesošs, bezjēdzīgs un nevietā teikts vārds. Tas ir tukšs un nevajadzīgs izteiciens, ko lieto tautas valodā.
Ja mēs atzīstam Korānu, Dievu un maizi to svētuma un cēluma mērā, kāda tiem piemīt, un rīkojamies atbilstoši tam, tad mēs gan izlabosim kļūdu, gan ieraudzīsim, kur ir patiesība.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
