Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Viens no visbiežāk lietotajiem teicieniem starp cilvēkiem ir:
“Sasodīts…”
tā ir frāze. Parasti neviens īpaši neapdomā, kāpēc šī frāze tiek lietota un ko tā izsaka.
“tikai tāpēc, lai kaut ko pateiktu” / “tikai runāšanas pēc”
tā mēdz teikt. Tie, kas šos vārdus izsaka, bieži vien pat neapzinās, ko runā.
Šeit ir daži piemēri teikumiem:
“Sasodīts, es tevi ienīstu!”
“Nolādēts, pietiek!”
“Lai šitādi laiki iet pie velna!”
“Es teicu, lai par to parūpējas velns, un pārdevu savas akcijas.”
Būt nolādētam
Tas nozīmē vēlēt, lai kāds būtu tālu no Dieva žēlastības un labvēlības, vēlēt, lai kāds mūžīgi paliktu ellē.
Pirmām kārtām
“nolādēts”
Šis termins ir jēdziens, kas atrodams Korānā. Šim vārdam, kura izcelsme ir arābu valodā, Korānā ir dažādas atvasinātas formas.
Visuvarenais Dievs izdzina no savas klātbūtnes un atņēma savu žēlastību sātanam, kurš nepakļāvās Viņa pavēlei un izrādīja pārākumu.
Piemēram, kādā pantā,
“Dievs nolādējis velnu.”
(Nisa, 4/118)
tā ir pavēle. No šāda viedokļa raugoties, pats velns ir tas, kas patiešām pelna lāstu. Mēs arī šo situāciju izsakām šādi:
“Lai velns to parauj!”
tā mēs sakām…
Šajā ziņā Korānā Allāhs, Visaugstākais, nolād tos, kas, pakļaujoties sātanam, iestājas pret Allāhu un noliedz Viņu:
„Tie ir tie, kurus Allāhs nolādējis. Ja Allāhs kādu nolādējis, tad viņš vairs neatradīs nevienu, kas viņam palīdzētu.”
(Nisa, 4/52)
„Dievs ir nolādējis tos, kas apvaino Dievu un Viņa sūtni, gan šajā pasaulē, gan nākamajā.”
(Al-Ahzab, 33/57)
„Ebreji vēl teica: „Dieva roka ir skopa.” Lai viņu rokas tiktu sasietas, kas to teica, lai viņiem ir lāsts!”
(Al-Ma’ida, 5/64)
„Dievs ir nolādējis neticīgos un tiem sagatavojis uguns liesmas.”
(Al-Ahzab, 33/64)
„Kas attiecas uz tiem, kas noliedz un mirst kā neticīgie, tad pār viņiem ir Allāha, eņģeļu un visu cilvēku lāsts.”
(Al-Baqarah, 2:161)
Lāstuvārds attiecas ne tikai uz tiem, kas noliedz Dievu, bet arī uz tiem, kuru ticība ir formāla, bet sirds ir citāda.
Piemēram, šajā pantā par liekuļiem ir teikts:
„Dievs ir uz tiem dusmojies, tos nolādējis un tiem sagatavojis elli.”
(Al-Fath, 48/6)
tā tiek saukts.
Turklāt, Korāns šajā jautājumā lieto vispārēju izteicienu. Arī islāma zinātnieki norāda, ka šāda vispārēja lāsta lietošana ir piemērotāka. Šis izteiciens ir minēts šajā pantā:
“…Dieva lāsts lai ir pār tiem, kas rīkojas netaisnīgi.”
(Hūd, 11/18)
Tikmēr Korāns izmanto lāstu vārdus pret tiem, kas izsaka nepatiesus apgalvojumus par laulības pārkāpumu pret tikumīgām ticīgām sievietēm, neatkarīgi no viņu reliģiskās piederības:
„Tie, kas apmelo nevainīgas ticīgas sievietes, kas nav domājušas par ļaunu, ir nolādēti gan šajā pasaulē, gan nākamajā.”
(Nūr, 24:23)
Taču musulmanim nav atļauts lādēt citu musulmani, izteikt viņam lāstus, un tas ir liels grēks ar smagām sekām.
Mūsu pravietis (lai viņam miers) daudzos savos hadīsos
aizliedzis lamāties
Viņš paziņoja, ka šāda rīcība nav pieņemama ticīgajam. Tātad, viņš uzskatīja par lielu grēku nolādēt ticīgo bez jebkāda pamatota un likumīga iemesla:
„Ticīgais nav ne kāda cita apmelotājs, ne lāstētājs, ne rupjš un nepieklājīgs, ne arī bezkaunīgs.”
(Tirmizī, Birr 48)
„Nekāriet viens otram ar Dieva lāstu, Dieva dusmām un elles vēlējumiem.”
(Abu Davuds, Edeb 53; Tirmizī, Birr 48)
“Tie, kas daudz lamājas, pēdējā dienā nevarēs būt aizbildņi, nevarēs būt mocekļi.”
(Muslims, Birr 85; Abū Dāvuds, Adab 53)
Kādreiz Abū Bakrs, laižot kādu no saviem vergiem, izteica viņam lāstu. Tad parādījās Allāha sūtnis (s.a.v.) un sacīja Abū Bakram:
„Gan tie, kas ir taisnīgi, gan tie, kas ir nolādēti… Nē, pie Kabe Kunga zvēru, ka tas nav iespējams.”
Tad Abu Bekrs atbrīvoja dažus no saviem vergiem un vēlāk atnāca un teica:
“Es to vairs nedarīšu.”
tā viņš apsolīja Dieva sūtnim.
(et-Tergib ve’t-Terhîb, 3/469)
Pravietis Muhameds (lai viņam miers un svētība) bija ceļojumā. Kāda sieviete no Ensāras, braucot uz savas kamieles, skaļi to nolādēja.
To dzirdot, Viņa Augstība, lai viņam miers un svētība, (asm),
“Paņemiet mantas no kamieļa un atbrīvojiet to, jo tas ir nolādēts.”
viņi pavēlēja.
Imran, lai Allah viņam žēlastību dāvā, saka:
“Man bija tāda sajūta, it kā es redzētu, kā kamielis iet starp cilvēkiem, un neviens tam nepieskaras.”
(Muslims, Birr 80; Abū Dāvuds, Džihāds 55)
Kas attiecas uz atbildību par lāstu, kas uzlikts ticīgajam, tad mūsu pravietis ir teicis sekojošo:
„Kas nolād kādu ticīgo, tas ir kā viņu nogalināt. Kas kādam ticīgajam izsaka apmelojumus, tas ir kā viņu nogalināt.”
(Izolētais tulkojums, 12/139)
Šī hadīsa skaidrojumā ir teikts:
„Jo lāsts ir vēlme atņemt ticīgajam pēcnāves svētības, kas ir tas pats, kas viņu nogalināt, un tas ir grēks.”
Viens no iemesliem, kāpēc vajadzētu izvairīties no lāstiem, ir tas, ka ja nolādētais cilvēks patiesībā nav pelnījis lāstu, tad lāsts atgriežas pie tā, kurš to izteica.
„Nolādējums, kad tas kādam tiek uzlikts, noteikti viņu sasniedz. Ja tas atrod ceļu pie viņa…“
(ja kāds ir pelnījis lāstu)
Viņš tur paliek. Ja tas nav lāsts, tad viņš saka: “Ak, Kungs, es biju nosūtīts pie tā un tā, bet es neatradu ne ceļu, ne izeju pie viņa.” Viņam tiek teikts: “Atgriezies tur, no kurienes nāci.”
(et-Tergib ve’t-Terhib, 3:473)
Ibn Hadžer lānetu iedala divās daļās:
Pirmkārt,
Viens ir lāsts, kas vērsts pret konkrētu kopienu, bet otrs – pret nenoteiktu kopienu. Kā piemēru konkrētai kopienai var minēt to, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) nolādēja Ralan, Zekvan un Asabe ciltis; taču viņš zināja, ka tās mirs neticībā.
Otrkārt:
Hadīsu grāmatās ir daudz piemēru par lāstiem, kas uzlikti neskaidrai kopienai, un tie ir izteikti vispārīgā formā.
Piemēram, mūsu pravietis (s.a.v.) ir nolādējis tos, kas ņem procentus, kas zog, kas neatmaksā savu mantas zekātu, kas ražo un dzer alkoholu, kas ņem un dod kukuļus, kas krāpj musulmaņus, vīriešus, kas ģērbjas sieviešu drēbēs, sievietes, kas ģērbjas vīriešu drēbēs, tos, kas kavē zekāta (ziedojuma) izmaksu, tos, kas tetovējas un kas liek tetovēt.
(Ibn Hadžer el-Hejtami, ez-Zevadžir, 2/6-61; Nesai, Zinet 25)
Teologs Saduddins Taftazani šo jautājumu skaidro šādi: “Šeit minētais lāsts nav īsts lāsts, bet tā galvenais mērķis ir šo darbību
ir paziņot par to ļaunumu un brīdināt cilvēkus no tā.”
tiek skaidrots šādi.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
