– Piemēram, es vēlos iet pa kādu ceļu, un man parādās labi iemesli, vai tas ir signāls, ka man ir jāiet pa šo ceļu?
– Vai mums ir jādzīvo, pateicoties par mums piešķirtajām dāvanām un labumiem? Piemēram, ja kādam ir piešķirta liela sirds bagātība un laba morāle, vai viņam tas ir jāparāda citiem kā piemērs?
– Vai pastāv bezcēlošs žēlastības akts, vai mēs varam to izprast, domājot par tā cēloņiem? Vai mēs kļūdītos, ja teiktu: “Dievs man to un to deva, un tas notika šādos un tādos apstākļos, tātad tas varētu norādīt uz to un to”, un, paļaujoties uz Dievu, izvēlētos sev ceļu? Vai tajā ir kāda problēma?
– Kādi ir viedokļi par pantiem un hadīsiem, kas attiecas uz labdarību; vai varētu uzrakstīt detalizētu atbildi, ņemot vērā to, ko esmu minējis?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Pirmkārt, tāpēc, ka Viņš ir Kerim (dāsns), Viņš dāvā dāvanas. Viņa dāvanas pat neticīgajiem, kuri Viņam nemaz nepateicas, ir skaidrs pierādījums tam. Turklāt,
“Mana žēlastība aptver visu.”
(Al-A’raf, 7/156)
kas ir minēts pantā, kurā teikts:
Rahman
To pierāda arī dievišķais paziņojums, kas sludina Viņa vārda neizmērojamo žēlastību.
Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc tiek doti labumi, neapšaubāmi ir cilvēku pārbaudīšana. Šis pārbaudījums ir ļoti svarīgs, lai atšķirtu pateicīgos no nepateicīgajiem. Katru reizi, kad Surā ar-Rahmān tiek pieminēti daži no Allāha labumiem, tam seko:
“Tad kuru no sava Kunga dāvanām jūs varat noliegt?”
izteiciena, kas ietver šādu frāzi, iekļaušana un tā
trīsdesmit viens atkārtojums
Tas, ka tas ir jāizdara, ir ļoti nozīmīgi, jo tas parāda, cik svarīgs ir pārbaudījums, kas saistīts ar pateicību.
Dievam nav neviena darba bez mērķa, bez iemesla, bez gudrības. Tas attiecas arī uz dāvanu piešķiršanu. Viens no Dieva vārdiem ir HAKĪM (Gudrais). Šis vārds, kas Korānā minēts daudzkārt, rāda, ka Dievs neko nedara bezjēdzīgi, velti, bez iemesla, bez mērķa. Tāpēc, ja mēs iedomājamies kādu dāvanu bez iemesla, mēs tādējādi – nedod Dievs – apgalvotu, ka Dievs nodarbojas ar bezjēdzīgām lietām.
Šī iemesla dēļ,
„Kad Suleimans ieraudzīja, ka viņa stāv blakus karalienes tronim, viņš teica: „Tas ir no mana Kunga žēlastības. Tas ir, lai mani pārbaudītu, vai es būšu pateicīgs vai nepateicīgs.””
(Neml, 27/40)
Kā aprakstīts pantā, mēs varam domāt, ka katra svētība, tāpat kā pravietim Suleimanam (lai miers viņam), ir dota kā pārbaudījums.
Tomēr mēs nevaram ar pārliecību apgalvot, vai kāds mūsu izdomāts iemesls patiešām ir šīs svētības cēlonis. Tāpēc, domājot par svētībām, ir piemērotāk skatīties uz tām no Korāna un Sunnas viedokļa, nevis meklēt absolūti pareizo cēloni, un veidot tādu uztveri, kas mudinātu mūs pateikties Dievam.
Vēl viena svarīga piezīme:
Kļūdaini ir uzskatīt Dieva mums dāvātās dāvanas par atalgojumu par mūsu labajiem darbiem, jo tas var novest pie iedomības. Ja saikne starp dāvanām un darbiem ir acīmredzama, tad tās jāuzskata par stimulu turpināt šos labos darbus, tātad par motivāciju nākotnes darbiem.
Vislabāk ir uzskatīt saņemtās svētības par dāvanu un žēlastību no Dieva bezgalīgās žēlsirdības, kā arī par pārbaudījumu, kas prasa pilnīgu pateicību;
uzskatīt, ka pateicība parasti izpaužas, ievērojot Dieva pavēles un aizliegumus
ir vispiemērotākā metode.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
