Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Sunnītu zinātnieki ir vienisprātis, ka valsts vadītājiem jābūt taisnīgiem, spējīgiem un zinošiem cilvēkiem, kuri labi pārzina administratīvos, politiskos un militāros jautājumus.
Paklausība valsts vadītājiem, kas tādā veidā tikuši ievēlēti amatā, saskaņā ar vairuma zinātnieku viedokli, ir…
ir obligāti.
Tomēr, saskaņā ar sunnītu uzskatiem, pat valsts vadītājiem, kuri pie varas nākuši ar piespiešanu un spiedienu, ir jāpakļaujas, neatkarīgi no tā, vai viņi ir tās cienīgi vai ne.
Jo sacelšanās pret valsts varu ved pie lielām nesaskaņām un ļaunumam.
Ir zināms, ka ir ārkārtīgi grūti apturēt nemieru, haosu un anarhiju, kas rodas sacelšanās rezultātā. Dažreiz šis haoss var pat maksāt tautām un valstīm dzīvību.
Pravietis Muhameds (s.a.v.) piešķīra lielu nozīmi ticīgo mieram, klusumam, vienotībai un solidaritātei, un ieteica savai kopienai neuzsākt sacelšanos pret valsts vadītāju iespējamo vardarbību un spiedienu, lai nesabojātu sabiedrisko kārtību, bet gan izrādīt pacietību.
Šis svētais hadīss, kas ir pārnests no Hz. Huzeyfe, izskaidro šo tēmu:
“Pēc manis nāks valdnieki, kas neies pa manu taisno ceļu un nepildīs manu sunnetu.”
“Ja es tam tikšu klāt, ko man darīt, ak, Dieva sūtnis?”
Es jautāju.
“Paklausi un pakļaujies. Pat ja tevi sit un atņem tev mantu, tu vienalga paklausi un pakļaujies.”
tā viņi teica.”
(Tac., III/44-45)
NEBUNTOTIES NENOZĪMĒ PIEKRIST PIE VARDARBĪBAS
Pravieša Muhameda (s.a.v.) ieteikums savai tautai pacietīgi izturēt netaisnību un kaitējumu no valdniekiem nav aicinājums pakļauties tirānijai; gluži pretēji, tas ir balstīts uz gudrību, lai novērstu vēl lielāku netaisnību un kaitējumu, kas varētu apdraudēt valsts un tautas vienotību, ja tiktu izvēlēts sacelšanās ceļš.
Ir zināms, ka Svētais Korāns stingri aizliedz ne tikai pašu netaisnību, bet pat vismazāko nosliecienu vai piekrišanu tai. Tāpēc uzskatīt, ka mīļotā Pravieša (s.a.v.) pavēle pakļauties netaisnīgiem valdniekiem nozīmē piekrišanu netaisnībai, ir absurdi. Šo pavēli nedrīkst uzskatīt par šķērsli cīņai pret netaisnību. Jo pat paklausības ietvaros var atrast dažādas iespējas un izdevības, piemērotus apstākļus un likumīgus ceļus, lai novērstu netaisnību. Taču, ja, neskatoties uz visiem pūliņiem, paklausības ietvaros nav iespējams atrast likumīgu risinājumu netaisnības novēršanai, tad upurēt savas individuālās tiesības sabiedrības drošībai un kopējam labumam ir briedums, kas sagaidāms no saprātīga un spriestspējīga musulmaņa.
SACELŠANĀS IZRAISĪTIE ZAUDĒJUMI
Saskaņā ar citu Ibn Abbāsa (r.a.) atstāstītu hadīsu, pravietis (s.a.v.) ir teicis:
”
Kas vienam no valdnieka darbiem piekrīt, lai pacietīgi gaida.
(lai nerīkotos dumpinieciski)
.
Jo ikviens, kas sultānam
(paklausība)
Ja kāds atkāpjas no taisnā ceļa, viņš mirst kā pagāns.
.”
(Buhārī, Grāmata par nemieriem)
Hadīsu profesors Kāmils Mirass šo hadīsu skaidro šādi:
“Pravietis (s.a.v.), kurš saņēma atklāsmi, zināja un redzēja ar pravietisko gaismu, proti, ar Dieva ziņu, ka daži vadītāji, kuri nes atbildību par visiem, rīkosies nelikumīgi. Šajā situācijā viņš novēlēja musulmaņiem rīkoties ar pacietību un mieru un izvairīties no nemieriem. Un…”
“Kas vien, nepacietības dēļ, apzināti atšķeļas no sultāna, kurš nes atbildību par visiem, proti, no valsts galvas, kas pārstāv nacionālo autoritāti, un no islāma ummas, tas mirst džiāhilijas nāvē.”
tā saka, un tas nozīmē
“Viņš nomirs kā dumpinieks, kā bezgalvas un sabiedriskās kārtības neskarto neizglītotu tautu pārstāvis.”
tas nozīmē. Tas nenozīmē, ka viņš nomirs kā neticīgais.”
Tā kā valsts pastāvēšana un turpināšanās ir atkarīga no valsts vienotības saglabāšanas, goda un tikumības aizsardzības, kā arī īpašuma un dzīvības drošības, pravietis Muhameds (s.a.v.) uzstāja uz paklausību. Viņš stingri aizliedza musulmaņiem jebkādu sacelšanos, grautiņus, šķelšanos un separātismu.
Daudzas tautas, kas nav izpratušas paklausības gudrību un lietderību, ir zaudējušas valsts labumu – vienu no Dieva lielākajām dāvanām; tās nav spējušas saglabāt savu vienotību, integritāti un neatkarību. Vēsture ir pilna šādu piemēru.
JA VALSTS GALVA PAVĒL IESĀKT REBELIJU PRET DIEVU…
Allahs sūtnis (sav) kādā no saviem svētajiem hadīsiem ir teicis:
“Dievam nepaklausīgs cilvēks nav jāpaklausa. Paklausība ir pieļaujama tikai tad, ja tā ir saskaņā ar Dieva gribu.”
Kādā citā hadīsā pravietis Muhameds (sav) ir teicis:
“Jūsu priekšā tādi cilvēki kļūst par imamiem,
(priekšnieks)
Tā kā būs tā, ka daži viņu rīcības veidi jums liksies skaisti un patīkami. Bet daži viņu rīcības veidi jums liksies neglīti. Kas pateiks tiem priekšniekiem, ka tie rīcības veidi ir slikti?
(no iejaukšanās un nesaskaņām)
viņš sevi aizsargā. Kas vēl?
(lai gan to nepasaka ar vārdiem, bet gan ar sirdi)
Ja viņš to ienīst, tad atbrīvojas no dievišķās atbildības. Bet kas…
(no šīm briesmīgajām lietām)
kas ir apmierināts un pakļaujas viņiem, tas iet bojā.”
(Sahih-i Muslim).
Visi mudžtahidi, mudžedidi un citi islāma zinātnieki pilnībā atšķīruši nepaklausību no sacelšanās. Viņi nekad nav paklausījuši nevienam, ja tas bijis pretrunā ar Allāha pavēli. Tomēr viņi nekad nav mēģinājuši vai mudinājuši uz sacelšanos. Gluži pretēji, viņi ir pielikuši visas pūles, lai atturētu ticīgos no sacelšanās, un šajā ziņā viņi ir bijuši paraugs visiem musulmaņiem ar savu rīcību.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
